Apbrīno

“Nepolitiskās” Eirovīzijas provokācijas un skandāli 16

Foto – REUTERS/LETA

Vienotai Eiropai?

1950. gadā tika dibināta apvienība EBU – “European Broadcasting Union” (latviski – Eiropas pārraižu apvienība), kuras mērķis bija saliedēt pēc kara sašķēlušos Eiropu. Tapa ideja par “vieglas izklaides programmu”, kā rezultātā dzima Eirovīzija – dziesmu konkurss, kurš stāvētu pāri visām politiskajām nesaskaņām. Mākslīgi radīts, nošķirts no reālajā dzīvē notiekošā, ignorējot peripetijas, kuras bija toreiz un turpinās vēl šodien. Ideja jau nav slikta – likt Eiropai justies vienotai, neļaut konkursa svētku gaisotnē ienest politiskus vēstījumus. EBU ir izdevusi ļoti konkrētus noteikumus, kurus nedrīkst pārkāpt: “Eirovīzijas dziesmu konkursā nav atļauti politiska satura dziesmu vārdi, žesti un citas darbības.” Un tomēr 2016. gadā dziesmu konkursā uzvarēja dziesma ar nepārprotami politisku uzstādījumu – Ukrainas pārstāves Džamalas dziesma “1944” par Krimas tatāru deportācijām, kuras veica Padomju Savienība, kā arī par Krimas aneksiju 2014. gadā. Tika sasniegts Eirovīzijas mērķis – Eiropa bija vienota. Vienota uzskatos, ka tieši šī dziesma ir pelnījusi uzvaru. Visticamāk vienots uzskats par to, ka Krievija rīkojas necilvēcīgi. Ļoti iespējams, ka gadījumā, ja pati Krievija būtu izpildījusi politiska satura dziesmu, tā tiktu aizliegta, taču Ukrainas sāpi sadzirdēja un dziesmas vārdus attaisnoja – tie neesot politiski. EBU ukrainietes Džamalas muzikālajā vēstījumā nesaskatīja politiskas iezīmes, jo tajā netika pieminēti konkrēti cilvēki vai grupējumi. Arī pati uzvarētāja noliedza politikas klātbūtni skaņdarbā. Atliek spriest pašiem, tā ir vai nav, ja dziesmas vārdi skan: “Kad svešinieki nāk, viņi nāk uz tavu māju, viņi nogalina jūs visus un saka, ka nav vainīgi.”

Lorem ipsum
FOTO: Leta


Provokācija?

Pagājušā gada uzvarētājvalsts Ukraina, kā paredz Eirovīzijas nolikums, konkursantus šogad uzņem savās mājās, galvaspilsētā Kijevā, taču ne visi ir laipni gaidīti. Ukrainas Drošības dienests pieņēma lēmumu uz trim gadiem aizliegt iebraukt valstī Krievijas izvēlētajai pārstāvei Jūlijai Samoilovai, kura iepriekš uzstājusies Krievijas okupētajā Krimā. Jūlijai ir 27 gadi, un kopš 13 gadu vecuma dziedātāja pārvietojas ratiņkrēslā.

Jau pēc Džamalas uzvaras pagājušogad Krievija paziņoja, ka varētu boikotēt 2017. gada Eirovīzijas dziesmu konkursu. Tomēr notikumi liecina, ka Krievija izvēlējusies piedalīties un spēlēt diezgan netīru spēli, pārvēršot sava pārstāvja izvēli politiskā operācijā. Konkursanta izvēle notika slēgti, šaurā cilvēku lokā – tas saucas “iekšējais process”. Krievija savu izvēli izziņoja dienu pirms termiņa beigām – kad jau visas pārējās valstis atlasē sen bija noskaidrojušas savus konkursantus. Jau iepriekš bija zināms, ka dziedātāju varētu neielaist Ukrainā Krimas apmeklējuma dēļ, bet vienalga tika izvēlēta tieši šī meitene. Eirovīzijas uzstādījums – vienota Eiropa, politika tiek atstāta malā – jau atkal tiek ignorēts. Arī Ukrainas prezidents Petro Porošenko ir teicis, ka Krievija speciāli provocē, nevis vēlas piedalīties konkursā. Krievija šādā veidā grib parādīt Ukrainu kā nedemokrātisku un necilvēcīgu valsti, kas vēršas pret meiteni invalīdi. Ukraina piedāvāja Krievijai dažādus risinājumus – veikt video translāciju, atrast citu konkursantu, taču Krievija piedāvājumus noraidījusi. Savukārt Eirovīzijas organizatori draudēja Ukrainu izslēgt no turpmākajiem konkursiem, ja Samoilova netiks ielaista Kijevā.

Kaimiņu būšana

Kāda starpība, cik laba vai slikta ir dziesma? Balsosim par savējiem, tas ir, par kaimiņiem – ja jau paši par sevi balsot nevaram. Šāda kaimiņu draudzību dēvē par “bloku balsošanu” – tas nozīmē, ka kaimiņvalstis viena otrai piešķir augstāko novērtējumu – 12 punktus.

Populārākais piemērs ir Grieķijas–Kipras attiecības Eirovīzijas gaumē – abas valstis kopīgi piedalījušās 15 konkursos, un šo konkursu gaitā Grieķija vidēji veltījusi Kiprai 9,5 punktus, un Kipra Grieķijai – 10,5 punktus. Savukārt Turcija un Kipra nav viena otrai piešķīrusi nevienu punktu – apaļa nulle. Atšķirīga mūzikas gaume? Diez vai! Drīzāk grūti noslēpjamas vēsturiskas politiskas nesaskaņas.

Līdzīga balsošanas tendence vērojama arī mums ģeogrāfiski tuvākās valstīs – par Zviedriju lielākoties balso Dānija, Igaunija, Lietuva, Norvēģija un Islande. Par Somiju — Igaunija, Zviedrija un Norvēģija. Savukārt Dānijas lielākie fani ir Latvija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Igaunija. Balsošanas pētnieki šo fenomenu nodēvējuši par “Vikingu bloku”. Tāpat izveidojies “Balkānu bloks” – Horvātija, Maķedonija, Bosnija Hercegovina, Slovēnija un Turcija balso viena par otru. Trešais galvenais bloks ir “Varšavas pakts” – ar balsīm dāsni apmainās Polija, Krievija, Rumānija, Latvija, Lietuva, Igaunija. Telefoniskā balsošanas sistēma tika ieviesta 90-to gadu beigās. Pirms tam Lielbritānija dominēja Eirovīzijas dziesmu konkursā, taču tagad uzskata: lai cik ģeniāls arī nebūtu Lielbritānijas pārstāvja priekšnesums – nav kaimiņu – nav balsu – nav uzvaras. Ja valsts nepieder nevienam balsošanas blokam, uzvaras iespējas ir minimālas. Baltijas valstis pieder pie diviem blokiem, un zinātāji vērtē, ka tas palielināja iespējas Latvijai uzvarēt 2002. gadā un Igaunijai – 2001. gadā.

Viedokļi

Valters Frīdenbergs, dziedātājs

Tas, kas notiek pēdējos gados, noteikti vairs neatbilst Eirovīzijas sākotnējam plānam. Eirovīzija jau krietnu laiku nav tikai dziesmu konkurss, tas ir bizness un politika, kuru piesedz mūzika un mākslinieki. Dziesmas un priekšnesumi ieņem otrā vai pat trešā plāna lomu. Ar katru gadu politika arvien vairāk pārņem konkursu. Eirovīzijas rīkotāji cenšas to ierobežot, piemēram, balsošanā ieviešot žūrijas. Bieži žūrijām tiek piesaistīti skatuves mākslas profesionāļi un darboņi, kuriem vajadzētu jābūt tiem, kas tiešām vērtē dalībniekus tikai pēc priekšnesuma kvalitātes. Tomēr katru gadu, uzzinot balsošanas rezultātus, var redzēt, ka žūrija ir tie paši skatītāji ar tiem pašiem aizspriedumiem.

Manuprāt, Eirovīziju mums beidzot būtu jāsāk uztvert kā ikgadēju izklaidi trīs vakaru garumā. Tas vienkārši ir šovs, un tā tas arī jāskatās – ābauda dziesmas, dejas, skatuve, jātver to visu vieglāk.

Māris Cepurītis, ārpolitikas eksperts

Ukrainas lēmums neielaist valstī Krievijas dziedātāju bija paredzams. Tas, ka Krievija noraidīja Ukrainas piedāvājumu dziedātājai konkursā piedalīties attālināti, parāda, ka Krievijai nemaz nav svarīgi, lai tās pārstāve uzstātos konkursā. Tas nav pirmais šāda veida gadījums – 2005. gadā dalība konkursā tika liegta Libānai, jo Libāna oficiāli nav atzinusi Izraēlas valsti un atteicās translēt Izraēlas mākslinieka uzstāšanos.

Viens no Eirovīzijas mērķiem bija kļūt par visā Eiropā nozīmīgu populārās kultūras pasākumu, un tas ir sasniegts. Kas attiecas uz politiku, jāpievērš uzmanība dziesmu atlases procedūrai valsts iekšienē – vai tas notiek atklātā konkursā, kur balso skatītāji, vai arī atlase notiek slēgti. Otrajā gadījumā palielinās iespējamība, ka priekšnesums var saturēt politisku vēstījumu. Pilnīga Eirovīzijas “attīrīšana” no politikas diez vai būs iespējama, bet noteikti ir iespējams samazināt politikas lomu. Viens no risinājumiem būtu padarīt nacionālo dziesmu atlasi maksimāli pietuvinātu sabiedrībai – ļaujot izvēlēties tās gaumei atbilstošāko mākslinieku un maksimāli izvairoties no valsts institūciju un amatpersonu iesaistes šajā procesā. Bet fakts, ka Eirovīzijas dziesmu konkurss pastāv jau vairākas desmitgades un to vēro miljoniem skatītāju, apliecina – neskatoties uz pārmetumiem par politiskumu, Eiropas sabiedrība to joprojām uztver kā izklaides pasākumu. Fakti:

• Pirmais Eirovīzijas dziesmu konkurss notika 1956. gadā, Lugano, Šveicē

• Eirovīzija ir visilgāk pārraidītā programma pasaulē, kā arī visskatītākais notikums, izņemot sporta notikumus.

• 2000. gadā tika izveidots “Lielais četrinieks” — četras finansiāli bagātākās valstis EBU, kuras automātiski kvalificējas lielajam finālam — Lielbritānija, Vācija, Spānija, Francija. Šīs valstis sponsorē konkursu. 2010. gadā valstīm pievienojās arī Itālija, veidojot “Lielo piecinieku”. Lielbritānija ir vienīgā no “Lielā četrinieka” valstīm, kura kopš tā ieviešanas ir uzvarējusi Eirovīzijā.

Eirovīzijas skandāli:

Saistītie raksti

• Gruzijas pārstāve Stefānija, 2009. gads – dziesma ar nosaukumu “We Don’t Wanna Put In” (latviski – “Mēs negribam ielikt”, apslēptā doma – Mēs negribam Putinu) tika aizliegta. Organizatori ieteica nomainīt dziesmas nosaukumu un vārdus, taču izpildītāji noliedza jebkādu dziesmas saistību ar politiku un beigu beigās izstājās no konkursa.

• Izraēlas pārstāvji “Ping Pongs”, 2000. gads – beidzot savu priekšnesumu, dalībnieki vicināja Izraēlas un Sīrijas karogus, aicinot izlīgt mieru. Vēlāk noskaidrojās, ka starp grupas dalībniekiem bija divi žurnālisti, kuri jokojot pieteicās konkursam.

• Somijas pārstāve Krista, 2013. gads – dziedātāja uz skatuves noskūpstīja sievieti, savu dejotāju, lai protestētu pret to, ka Somijā ir aizliegtas viendzimuma laulības.

LA.lv