Latvijā
Izglītība

Neprasām lojalitāti pret valdību. Saruna ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski 16

Foto – Karīna Miezāja

Izglītības un zinātnes ministra amatā strādājat jau nepilnu gadu un esat atklājis gana plašu fronti, kurā vēlaties īstenot reformas. Kurā frontes sektorā esat apmierināts ar paveikto un kurā ne?

K. Šadurskis: Nebija iespējas neatvērt plašu fronti. Izglītības jomā nav iespējams nodalīt kaut ko vienu: viss ir saistīts un, ķeroties klāt, lai atrisinātu vienu jautājumu, paralēli jārisina arī citi jautājumi. Reformas izglītībā bija akūti nepieciešamas.

Jau pirms šī valdība sāka darbu, Saeima bija uzdevusi ministrijai sakārtot skolu tīklu un pedagogu algu jautājumu. Šie jautājumi jārisina kopā, kaut gan tas ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc skolotāju algu modelī ietverti elementi, kam vajadzētu stimulēt skolu tīkla sakārtošanu, kaut arī sabiedrība droši vien daudz mierīgāk uztvertu tādu skolotāju algu reformu, kurā katram pie algas vienkārši pieliktu pārdesmit eiro.

Manas galvenās rūpes ir prast paskatīties uz procesu ar pašvaldības acīm. Tāpēc ir vajadzīgs skolu tīkla kartējums, lai mēs uzzinātu par katru no 119 pašvaldībām, kādi būtu to finansiālie ieguvumi un zaudējumi, kārtojot skolu tīklu.

 

Taču kartes ar skolu tīklu jau ir bijušas. Nu būs uzlabots variants, un tas maksās vismaz 90 000 eiro (“LA” par to rakstīja 2. decembrī publikācijā “Dārgi izstrādās kārtējo izglītības iestāžu karti”).

Nav runa par uzlabošanu. Plānotais kartējums būs kaut kas principiāli jauns. Tam faktiski jau ir bijis pilotprojekts, kartējot Bauskas novada izglītības iestādes. To redzot, es biju absolūti iedvesmots. Bauskas novadā redz katra bērna dzīvesvietu, kuru skolu viņš apmeklē, kā notiek skolēnu kustība, kā notiek skolēnu pārvadājumi un kāds ir pārējais sabiedriskā transporta tīkls. Tā var novērst gan nelietderīgas kustības, gan nelietderīgu skolu uzturēšanu. Ja skolu tīkls Bauskas novadā būtu sakārtots, katrs skolotājs jau šodien varētu saņemt algā 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet pašvaldība gadā ietaupītu pusotru miljonu.

Tā ka kartējuma izstrāde atmaksāsies. Tas palīdzēs arī saprast, kur ir ekonomiskās attīstības centri, tātad kur būs darba vietas, līdz ar to – kur būs iedzīvotāji un kur vajadzēs skolas.

Ieguvums būs milzīgs. No kartējuma lielā mērā atkarīgs, cik veiksmīgas būs mūsu sarunas ar pašvaldību. Kartējumā iekļausim arī izglītības kvalitāti katrā skolā, izmantojot datus par skolēnu sniegumu diagnosticējošos darbos.

 

Jaunais skolotāju algošanas modelis darbojas jau dažus mēnešus. Vai esat pamanījuši tajā kādas nepilnības, kaut ko labojamu?

Visprecīzāk to varēs analizēt tad, kad būs redzamas pedagogu atalgojuma izmaiņas gada griezumā. Ļoti svarīgi ir saprast, kā pašvaldības veic tarifikāciju. Ko līdz valdības noteiktie koeficienti, ja pašvaldībai joprojām ir iespēja pārdalīt naudu starp izglītības iestādēm pēc saviem ieskatiem? Pašvaldības arī cenšas modelim pielāgoties, ik mēnesi pamainot tarifikāciju.

Ja turpinām runāt par plašo frontes līniju, jāteic, ka tajā ir arī kaut kas, par ko esmu ārkārtīgi priecīgs. Tie ir tā sauktie lojalitātes grozījumi Izglītības likumā.

 

Skolu vadītāji un skolotāji gan nav pārāk priecīgi. Savukārt man šķiet, ka tie pieņemti, tikai imitējot darbību un reāli tie nestrādās.

Kāpēc lai tie nestrādātu?

 

Un kāpēc lai tie strādātu? Nav pat skaidrs, ko nozīmēs lojalitāte šā likuma kontekstā.

Saeima jau 2015. gadā Izglītības likumā ietvēra lojalitātes prasību. Tagad pieņemtie grozījumi ir instruments, kā panākt, lai šī lojalitātes prasība darbotos. Kāpēc tie, kuri iebilst pret tagad pieņemtajiem grozījumiem, pirms gada neuztraucās par to, kas tad ir lojalitāte?

 

Jūs gribat teikt – kamēr par nelojalitāti nekas nedraud, tikmēr nevienu neinteresē, kādu tieši lojalitāti likums prasa?

Jā, iepriekš nevienu tas neinteresēja. Skaidri redzams, ka iepriekš norma bija deklaratīva.

 

Tomēr jūs neizskaidrojat, kur un kā lojalitāte tiks definēta.

Ir arī likums, kas norāda, ka ierēdnim jābūt lojālam. Šajā kontekstā neviens neprasa, ko tad tas īsti nozīmē.

Lielā ažiotāža ap lojalitātes grozījumiem, no vienas puses, ir tīri politiska. Tā ir saistīta ar “Saskaņu” un tamlīdzīgām politiskām aprindām. Acīmredzot vienam otram ir interese, lai mēs nepastiprinātu valstisko audzināšanu skolās un nenodrošinātu, ka skolās strādā tikai lojāli skolotāji. Otra personu grupa, kas sacēla ažiotāžu, ir liberālās aprindas, kam jebkurš personu tiesību ierobežojums šķiet nepieņemams neatkarīgi no tā, cik lielu iespaidu tas atstāj uz pārējo sabiedrību. Taču ir jāatceras, ka viens nelojāls skolotājs sabojā dzīvi simtiem jauniešu.

 

Vai skolotāja teiktais, piemēram, ka Latvija ir neizdevusies valsts, būs jāuztver kā nelojalitāte vai arī kā veselīga kritika?

Ja skolotājs tā teiks, tad viņš darbam skolā nav piemērots pirmkārt prāta spēju trūkuma dēļ. Lojalitāte patiesībā ir likumu ievērošana. Lojalitāte tiek prasīta tikai pret valsti un Satversmi. Netiek prasīta lojalitāte pret valdību. Tā ir milzu atšķirība. Pateikt, ka mums ir neizdevusies valsts – tā ir vienkārši muļķība. Es būtu ļoti priecīgs, ja skolotājs analizētu valdības rīcību, nevis tikai izteiktu šādus secinājumus.

 

Koalīcijas partneri nacionāļi no jums joprojām sagaida, ka latviskosiet krievu skolas, izstrādāsiet plānu, kā tām pāriet uz mācībām valsts valodā.

Ir bezatbildīgi pieņemt jaunus likumus, ja netiek izpildīts esošais. Ja visas skolas ievēros jau tagad likumā noteikto proporciju, kas paredz, ka 60 procentiem stundu vidusskolā jābūt latviski, tad savu mērķi, lai jaunā paaudze prastu latviešu valodu, būsim panākuši. Savukārt ar lojalitātes grozījumiem varēsim novērst to, ka skolās varētu būt skolotāji, kas bērniem stāsta, ka latviešu valodu īsti mācīties nav jēgas, ka jāmācās tikai tāpēc, ka likums to prasa. Grozījumi palīdzēs Izglītības kvalitātes valsts dienestam sekot, vai skolās ievēro jau spēkā esošos likumus.

Ir jāizķer arī tie skolotāji, kam ir viltotas valsts valodas apliecības.

 

Jūs pateicāt, kas jūs iepriecina, bet kas ir tas, kas nav izdevies? Kurš frontes sektors jūs apbēdina?

Esmu bēdīgs par to, cik ātri mainās lapiņas kalendārā. Jāpaveic ārkārtīgi daudz. Diemžēl darbi vedas daudz lēnāk, nekā plānots. Bieži vien ieslīgstam bezjēdzīgās garās diskusijās tā vietā, lai meklētu labākos risinājumos. Tā gan nav tikai izglītības, bet visas valsts pārvaldes un sabiedrības problēma. Bieži vien diskusija ir piesegs tam, lai neko nedarītu.

 

Kalendārs jums ir gana saspringts. Piemēram, esat teicis, ka līdz ar jaunā izglītības satura ieviešanu 1. klasē būs jāmācās jau no sešiem gadiem. Jauno saturu ieviesīs no 2018./2019. mācību gada. Tātad sešgadniekiem būtu jāiet skolā jau aiznākamajā mācību gadā. Vai tik īsā termiņā ir reāli sagatavot nopietnu reformu?

Bērnu vecāki sajūt ļoti lielu atšķirību starp bērnudārza vidi un skolas vidi. Pāriet no bērnudārza uz skolu ir pietiekami traumējoši arī septiņgadīgam bērnam. Mūsu uzdevums ir izveidot plūstošu pāreju no bērnudārza uz skolu. Pilnīgi vienalga, vai to nosauc par 1. klasi vai par sešgadnieku izglītošanu. Ja atļauj skolas vide, tas var notikt skolā. Ja ne, tas var notikt bērnudārzā. Bērnudārza audzinātājiem jāiedod nepieciešamās kompetences, lai nodrošinātu plūstošāku pāreju.

Valsts izglītības satura centrs (VISC) strādā pie tāda izglītības satura, kas būtu piemērots sešgadniekam un kas nodrošinātu plūstošu pāreju no bērnudārza uz skolu. Jā, ir jautājums, vai pietiekami īsā laikā šos dokumentus varēs izstrādāt.

 

Nav runa tikai par dokumentiem. VISC speciālisti atzinuši, ka jāmaina arī skolas vide. Ja tā kategoriski nav piemērota sešgadniekiem, kā lai tajā labi justos nedaudz vecāki bērni?

Jā, ir mērķis mainīt skolas vidi tā, lai skolotājs ne tikai servētu faktus un stāstītu definīcijas, bet kopā ar bērniem risinātu jautājumus un problēmas. Lai bērns saprot, kāpēc mācās, lai mācās domāt kritiski un algoritmiski, lai apgūst visu plašo vērtību sistēmu…

 

Jau esat paziņojis, ka nāksies arī pagarināt mācību gadu. Uz ko balstāt šo savu apgalvojumu? Vai nebūtu bijis pareizāk vispirms izstrādāt jauno saturu un tad spriest, cik mācību dienas nepieciešamas, lai to īstenotu?

Cenšos sabiedrību pieradināt pie domas, ka būs jāmaina daudzas lietas, un tā ir mana intuitīvā sajūta, ka būs jāmaina arī mācību gada garums. Skaidrs, ka būtu nepieciešama vēl viena brīvlaika nedēļa pavasarī, un tas vien jau liks pagarināt mācību gadu.

Arī jaunais saturs liks palielināt mācību dienu skaitu. Piemēram, šobrīd, lai noskaitītu definīcijas, vajag ļoti maz laika. Savukārt, ja skolēni paši veiks eksperimentus vai analīzi un nonāks pie šīs definīcijas, mācībām vajadzēs vairāk laika, bet tam ir nesalīdzināmi vairāk jēgas.

Turklāt nebūs mājasdarbu, līdz ar to vairāk jāizdara stundā. Bērns nav robots. Viņu nevar vienādā intensitātē nodarbināt no pulksten 8 rītā līdz četriem vakarā. Tāpēc ir jāsamazina stundu skaits nedēļā.

 

Pateicoties ES struktūrfondiem, ir finansējums satura izstrādei. Taču naudas skolas vides uzlabošanai, modernizēšanai nav.

Ir struktūrfondi, kas paredzēti arī tam!

 

Vismaz Rīgā nauda, kas paredzēta skolu infrastruktūrai, tiks gandrīz tikai ģimnāzijām. Tajās mazu bērnu nav.

Jā, naudas izlietojumu plāno pašvaldības, un esam sarežģītā pārrunu procesā, lai nauda tiešām tiktu izlietota skolu vides uzlabošanai.

Ja pašvaldības sekmīgi ar mums sadarbosies skolu tīkla sakārtošanā, tām atbrīvosies arī pašu līdzekļi, ko varēs ieguldīt skolu vidē.

 

Esat teicis, lai uzlabotu izglītības kvalitāti, nepieciešami labāk sagatavoti skolotāji. Gribat panākt, lai uz iestāšanos pedagoģijas studiju programmās būtu konkurss. Domāju, ka to var panākt, tikai samazinot valsts apmaksātās studiju vietas pedagoģijas studiju programmās.

Vajag stimulējošus faktorus, lai panāktu, ka labākie jaunieši izvēlas pedagoģijas studijas. Ja skolotāja darbs būs finansiāli pievilcīgs, ja pedagogs nebūs nodzīts, ja viņam ļaus pilnveidoties, situācija varētu uzlaboties.

Vajag arī stimulēt, lai jaunie pedagogi paliek skolā, nevis aiziet prom pēc pirmā, otrā gada. To var panākt arī ar līgumattiecībām.

 

Jūs gribat teikt, ka jaunajiem skolotājiem būs obligāti jāstrādā apgūtajā profesijā, kamēr citu jomu speciālistiem valsts šādas prasības neizvirza? Tas nebūtu godīgi!

Nevienu jau ar varu nedzen studēt pedagoģiju. Nosacījumi būs zināmi iepriekš.

 

Jāšaubās, vai obligātas klaušas vairos labāko vidusskolu absolventu interesi par pedagoģijas studijām. Vai arī jūs runājat par šādām līgumattiecībām, labi zinot, ka patiesībā tādas ieviest nevarēs?

Tas neizklausījās jauki.

Plāns ir piedāvāt ne tikai līgumattiecības, bet arī labākus studiju apstākļus nekā citām studiju programmām. Piemēram, lielākas stipendijas.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv