Franks Gordons: Neprāts ārdās 12
Ņujorkas Dvīņu torņi 2001. gada 11. septembrī, gaismas pilsēta Parīze 2015. gada 13. novembrī: divi apokaliptiski zibšņi, kas tā pa īstam sašūpoja pasauli, lika nodrebēt Rietumu civilizācijas pamatiem. Tai septembrī tā bija “Al Qaeda” zem zaļā karoga, šai novembrī tā ir “Ad Dawla al Islamiya” jeb “Islāma valsts” (ISIS) zem melnā karoga. Abi šie grupējumi piekopj nāves kultu, to trieciennieki ir pašnāvnieki, kuri uzspridzinās, lai visapkārt asinīs saļimtu vai liesmās pārogļotos neskaitāmi “kāfiri” jeb neticīgie – no sirmgalvja līdz zīdainim. Gan tai septembrī, gan šai novembrī mērķis bija “priekšzīmīgi” sodīt satrunējušos, izvirtušos Rietumus, trāpot simbolos, kas slejas vai izplešas Manhetenā vai Sēnas krastos.
Abās drausmīgajās reizēs trakoja neprāts – protams, Allāha vārdā, Korāna sējumiņam zaigojot. Bet uzmanību – ISIS nemēdz tēmēt tikai uz kristiešiem jeb “krustnešiem”: 13. novembrī asinis lija ne tikai Parīzē. Tai pašā dienā Irākas galvaspilsētā Bagdādē gāja bojā 26 cilvēki – musulmaņi, tikai no šiītu atzara. Iepriekšējā dienā – 12. novembrī – ISIS akcijā 45 cilvēki, lielākoties musulmaņi šiīti, gāja bojā Libānas galvaspilsētā Beirūtā, ko mēdz dēvēt par mazo Parīzi.
Un tas, ka “Islāma valsts” jeb “nākamā pasaules kalifāta” pagaidu galvaspilsēta Raka atrodas Sīrijas austrumos, nebūt nenozīmē, ka visbīstamākie Eiropai ir sīriešu imigranti. Īstenībā ISIS kodolu, tās priekšpulku un gvardi veido islāmticīgi jaunieši (retumis arī “baltie”), kas uzauguši Francijā un Beļģijā, Anglijā un Vācijā. Parīzes priekšpilsētā Sendenī no franču drošībnieku zalves dabūja pelnīto galu Parīzes “asiņainās piektdienas” plānotājs un organizators, 27 gadus vecais Abdelhamīds Abauds, ar iesauku Abū Omars al-Beldžikī, t.i., “beļģis”, jo viņš bija uzaudzis Briseles Molenbekas kvartālā, marokāņu imigranta ģimenē. Rūdījumu šis puisis gan guva Sīrijā, kur viņš kādā videoklipā redzams laimē starojošs pie stūres, un pie viņa spēkrata piesieti četru spīdzinātu un sakropļotu vaņģinieku līķi…
Dažs labs vērotājs spriež par civilizāciju sadursmi, citējot Hantingtona grāmatu. Manuprāt, tas nav trāpīgs vērtējums: Rietumu civilizācijai pretim stāv ne jau islāma civilizācija, bet islāmticīgo masu fanātiskā “spice”, kas, lietojot visus Rietumu tehnikas un informātikas sasniegumus, vēlas graut rietumvalstu pamatus, likt Ziemeļamerikas un Eiropas nācijām “sajust tuvojošos galu” un uzskatāmi parādīt: “The West is the cancer, Islam is the answer.” (“Rietumi ir vēzis, islāms ir atbilde.”)
Runājot par pašreizējo bēgļu/migrantu/patvēruma meklētāju problēmu, atkārtošu: tumšādainie kristieši no Eritrejas un Dienvidsudānas ir daudz grūtāk integrējami Eiropā nekā puslīdz labi izglītoti islāmticīgi sīrieši, īpaši pilsētnieki. Bet, protams, atsijāt, šķirot, novērot, desmitkārt pārbaudīt viņus visus vajag.
Pret Prātu vēršas, ārdās Neprāts. Pēc tā Parīzes asinssārtā vakara piektdien, trīspadsmitajā (nu, tā ir māņticība), valstsvīri un valstssievas rauc pieri un vaicā: vai turpinājums sekos?
Mēs dzīvojam interneta laikmetā, un reizumis šķiet, ka “zem citas zīmes” uzpeld sirmas senatnes rēgi: lielā tautu staigāšana pēc Romas impērijas norieta – no Urāliem, no Altaja Donavas abos krastos, Karpatu un Rodopu pakājē, atceļo ungāri un bulgāri, Pireneju pussalā apmetas ģermāņu cilmes vandaļi, Britānijā ķeltus izspiež anglosakši. Tā bija bezgalīga migrantu straume…
Un kas bija krusta kari? Lai “atbrīvotu Pestītāja kapu”, fanātiski bruņinieku un karakalpu bari virzījās augšup pa Reinu, pa ceļam slaktējot jūdu kopienas Maincā un Vormsā. Nonākot Svētajā zemē, krustneši slaktēja islāmticīgos, un, nonākot Jeruzalemē, viņu zirgiem bija jābrien asiņu peļķēs.
Un viss – Tā Kunga vārdā. Ar uguni un zobenu “iedzimtos” spiež pieņemt kristīgo “prieka vēsti”, glābjot viņu dvēseles. Un ne tikai, teiksim, tagadējā Peru vai Meksikā, bet arī Daugavas un Mētras krastos. Daudz kas bija un izbija.
Tagad šie tālās pagātnes rēgi atdzimst citā veidolā, zem zaļā un pēdīgi – melnā karoga.
Un tas notiek, kad tīmeklis zibensātrumā saved kopā samulsušo cilvēci.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
