Foto – Karīna Miezāja

Neredzu sabiedrībā tieksmi uz pašnāvību. Saruna ar Sarmīti Ēlerti 10

“Latvijas Avīzē” viesojās “Vienotības” politiķe, Rīgas domes deputāte SARMĪTE ĒLERTE. Par preses lomu, atspoguļojot notikumus Ukrainā, par mūsu iekšpolitiskajām reakcijām viņu iztaujāja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Mūsu avīzes lappusēs aktuāls temats bijis notikumi Ukrainā, un jūs no žurnālistes pozīcijām varat spriest, kā Latvijas medijos vērtē un traktē, kā atbalsojas kaimiņzemē notiekošais.


S. Ēlerte: – Kremlis cenšas iztēlot, ka notiekošais Ukrainā ir pilsoņu karš. Tā tas nav. Nemieri Austrum­ukrainā tāpat kā Krimā, pirms Krievija to atklāti sagrāba, uzrāda tiešu Maskavas iejaukšanos. Svarīgi saprast, ja šobrīd mērķtiecīgi šķeļ sabiedrību Ukrainā, tad to nedara vietējie krievi un ukraiņi, bet Putins un viņa politika. Būtiska tās sastāvdaļa ir Kremļa propaganda vai informācijas karš. Tas attiecas arī uz Latviju. Sabiedrību Latvijā apzināti cenšas sašķelt Kremļa politika un, protams, tā vasaļorganizācijas, tādas kā t. s. Nepilsoņu kongress, Ždanoka, Gapoņenko un viņu atbalsta grupiņas. Kaut arī tie ir margināļi, gribu ticēt, ka tiem rūpīgi seko mūsu drošības dienesti. Jo mūsdienās karš nesākas ar to, ka no mežmalas iznāk kareivju ķēde. Krievijas karā pret Ukrainu redzam, ka pietiek ar pārsimt cilvēkiem, lai ieņemtu administrācijas ēkas. Mūs nedrīkstētu pārsteigt ar šādām provokācijām Latvijā. Nedomāju, ka risks ir pārāk augsts, jo esam aiz NATO sarkanās līnijas. Tomēr vājināt Latviju ir Putina interesēs. Jo vājāka Latvija nozīmētu arī vājāku Eiropas Savienību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Runājot par Latvijas mediju telpu, ir jāatceras pēc Otrā pasaules kara Eiropā iedibinātais princips, ka demokrātijai ir pienākums un tiesības sevi aizsargāt: ja kāds izmanto dotās brīvības, lai demokrātiju grautu. Tāpēc NEPLP lēmums uz laiku slēgt “Rossija RTR” kanāla translāciju Latvijā bija pamatots. Tā nav vārda brīvības ierobežošana. Krievijas TV ir propagandas ierocis, pret kuru ir tiesības aizsargāties, arī tad, ja interneta laikmetā tas ir iespējams tikai daļēji un ja atsevišķas kabeļtelevīzijas aizliegumu neņem vērā. Bet tā nav 
NEPLP, bet gan Ekonomikas policijas atbildība – nodrošināt lēmuma izpildi – un Saeimas atbildība – nodrošināt, lai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums atbilstu sevi aizsargāt spējīgas demokrātijas principam.

– Vai uzskatāt, ka latviešu medijos pretspars ir pietiekams, līdzsvarots salīdzinājumā ar spiedienu, kas nāk no otras puses.


– Latvijas mediji, manuprāt, cītīgi un profesionāli ziņo un piedāvā viedokļus par notiekošo Ukrainā. Un tas attiecas ne tikai uz latviešu medijiem. Ļoti pārspīlēts ir apgalvojums, ka visi Latvijas krievi dzīvo Krievijas informācijas telpā. Portālam “Delfi” krievu valodā ir 195 000 lasītāju auditorija, TVNET arī ir pietiekami liels, šajos medijos ir gan ziņas, gan viedokļi, to redakcionālās politikas nav īpaši atšķirīgas no latviešu valodas sadaļām. “Radio 4” ir populārākā raidstacija krievu valodā un sniedz informāciju, kā piedienas demokrātiskam medijam. Tāpēc mums jānovērtē tas, kas Latvijas informācijas telpā jau pastāv.

Mums pragmatiski vajadzētu risināt problēmas, bet nekādā ziņā ar pārspīlējumiem nevajadzētu šīs problēmas izraisīt. Nesena aptauja parāda, ka vairāk nekā 37% aptaujāto, kas mājās sarunājas krieviski, uzskata, ka Krievijas rīcība Krimā bija nepieņemama. Vai tā ir daļa, kas informāciju saņem no Latvijas informācijas kanāliem? To vajadzētu noskaidrot, tāpat kā to, vai 42%, kas šajā aptaujā attaisno Krievijas agresiju, pārtiek no Kremļa televīzijām. Iespējams, ka šāda saikne ir, bet nedomāju, ka, uzdodot līdzīgu jautājumu par Kremļa iespējamo iejaukšanos Latvijas lietās, tam arī paliktu vairāk nekā 40% atbalstītāju. Problēmas ir jārisina, bet nav pamats radīt paniku par pašreizējo situāciju Latvijā. Latvijai nedraudzīgiem margināļiem neizdodas savākt vairāk kā pārsimt cilvēku.

Reklāma
Reklāma

– Panika nav jāceļ, bet jautājums ir, kā latvietis jūtas, ja vairāk nekā 40% krievvalodīgo iedzīvotāju atbalsta Putina iniciatīvu dabūt Krimu? Mūsu lasītāju izpratnē tas tomēr ir uztraucoši. Pārsimts cilvēku, kas iznākuši mītiņos ielās, bet cik viņiem ir atbalstītāju? Žurnālisti aptaujāja, interesējās par noskaņojumu, un labākajā gadījumā ir atbilde – ja te kas sāksies, nebūsim pret Latviju. Par ko tad viņi būs? To vara nepēta, atklāti neizrunā.


– Piekrītu, noskaņojumu vērts noskaidrot, bet ar to vēl nekas nebūs izdarīts. Būs skaidrība, tostarp par viedokli reģionos, bet jau pēc esošajām aptaujām zināms, kuri reģioni ir pirmkārt jānostiprina. Tā ir Latgale. Beidzamajos gados bijuši ieguldījumi infrastruktūrā, bija speciāls atbalsts latviešu valodas kursiem Krievijas pierobežā, reģionālajiem medijiem. Bet, domājot par darāmo, būtu aplami priekšstatīt, ka visi pūliņi jāvirza uz nelatviešu pusi. Tur noderēs atsevišķas programmas, bet jau pēc 2012. gada valodas referenduma bija jāsaprot, ka nepieciešama vērienīga Latgales kultūras, identitātes nostiprināšana. Jāiegulda latgaliskajā, tas nozīmē, latviskajā Latvijā. Ko dod iemācīt cilvēkiem valodu, ja apkārt nav latviskas kultūrtelpas?

Kārtējo reizi uzvirmojusi diskusija, ka nepietiek slēgt Krievijas TV kanālus, jāliek kaut kas pretī. Nevajadzētu būt naiviem, jo līdzekļu apjoms, ko Krievija iegāž propagandā, ir tik liels, kādu nevarēsim atļauties. Cerēsim, ka izdosies izveidot Baltijas kanālu vai “Eiropas balsi”, vienīgi vairāku valstu vienošanās prasa laiku. Taču tūlīt ir iespējams sniegt atbalstu reģionālās informācijas kanāliem. Tieši Latgalē, jo reģionālā informācija var būt konkurētspējīga.

– Droši vien pilnīgākie aptaujas rezultāti būs pēc 24. maija, kad uzzināsim, cik balsis saņēma Ždanoka. Tad kārtis būs galdā. Vai jūs redzat, ka mēs mērķtiecīgi darbotos politiskajā frontē, ja, piemēram, valdošā partija visas savas zvaigznes grib nosūtīt prom uz Briseli? Varbūt tas ir sīks pārmetums, bet ja stāsta, ka “tēvzeme briesmās” vai risku apdraudējumā?


– Ja mūsu pārstāvji Briselē ieņems ļoti augstus amatus, tas tikai stiprinās Latviju. Par Latvijas drošību jārūpējas kā Latvijā, tā Eiropā. Bet “Vienotībai” ir gana daudz spējīgu politiķu, kas paliks Latvijā: Straujuma, Čigāne, Reirs, Dālderis, Judins, Āboltiņa, Viņķele, Loskutovs, Smiltēns, “Vienotības” jaunieši kandidēs Saeimas vēlēšanās, “Vienotības” listē pievienosies Boķa kungs un citi spēcīgi reģionu cilvēki. Notikušas sarunas ar Reformu partijas biedriem, kuriem arī atradīsies vieta mūsu sarakstā – tā ka zvaigzņu netrūks. Eiroparlamenta vēlēšanās Ždanoka varbūt arī iegūs zināmu atbalstu, bet balsis sadalīs, “aptauja” būs interesanta tajā nozīmē, cik procentus Ždanoka paņems no “Saskaņas centra” elektorāta. Būs skaidrs, cik ir lielkrievu radikāļi, cik mērenāki vēlētāji šajā lokā. Bet piekrītu, ka 24. maijā fiksētie rezultāti dos iespēju prognozēt, kas notiks tālāk, un tad izšķirīgas būs Saeimas vēlēšanas. Varbūt kādam vēl līdz Krimas notikumiem tramvaja brīvbiļete šķita vērtīgāka par latviešu valodu kā valsts valodu, bet Saeimas vēlēšanas būs ļoti principiāla izvēle. Tas, kādas partijas šajos nebūt ne drošajos laikos veidos nākamo valdību, noteiks mūsu ģeopolitisko piederību un Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanu. Kremļa partnerpartijas “Saskaņas centra” valdē darbojas Krivcova, kura nule televīzijā priecājās par kārtējo no Kremļa nākušo Latvijas nomelnošanas ziņu, – arī viņa startē uz Eiroparlamentu! Un, ja Saeimā saskaņieši ar satelītiem – kā Sudrabas vai Repšes partiju – varēs izveidot vairākumu, tas būs neapšaubāms drauds Latvijas nākotnei.

– Un to varētu izveidot?


– Pašlaik tā nešķiet, bet nauda tam netiek žēlota.

– Vai viena liela daļa sabiedrības tomēr nav pārlieku vienaldzīga? Cilvēkus pat uz to mudina – daudz neņemt vērā darbošanos, propagandu pret Latviju. Latviešu inteliģence ir pārāk smalka, lai iebilstu prastībām, politiķu atbildes reakcijas ne vienmēr seko. 


– Redziet, integrācijā nav viena liela un skaista lieta, ko izdarot, viss kļūtu labi. Tie ir daudzi mazi solīši, kas jāveic, gan nostiprinot mediju telpu, vedot kopā bērnus, ģimenes, gan izdodot XX gadsimta vēstures mācību līdzekļus mazākumtautību skolām un daudz ko citu, – vienkārši jāturpina darīt. Marginālie sabiedrības šķēlēji ir jāuzrauga Drošības policijai. Bet nedrīkst aizmirst, ka Latvijā dzīvo daudzi nelatvieši, mūsu pilsoņi, kuri ļaunākajā murgā nevar iedomāties Latviju kā Krievijas satelītu. Kuri redz priekšrocības, ko dod dzīve neatkarīgajā Latvijā un Eiropas Savienībā. Par pieminētajiem intelektuāļiem. Ir jānovērtē, ka arī starp nelatviešiem ir publiskie intelektuāļi, kuri skaidri un nepārprotami iestājas pret Krievijas agresiju, piemēram, Aleksis Grigorjevs, Igors Vatoļins un citi.

E. Līcītis: – Bet lielākā daļa ir klusējošais vairākums, un 100 aktīvisti viedokļa iespaidošanai neder vairāk par 100 tūkstošu lielai masai. Pavīdēja ziņa, ka Igaunijā pārsimts krievu uzrakstījuši vēsti – Putin, nenāc, mūs nevajag atbrīvot. Te vairāk ir klusuciešana. 


– Būtu labi, ja skaļajām, mazajām grupelēm pretī organizētos cita eiropeisko krievu balss. Tas uzlabotu Latvijas kopējo pašsajūtu. Pieņemu, ka daudziem cittautiešiem šķiet pašsaprotama Latvijas neatkarības pastāvēšana.

– Jūsu redaktūras laikā avīzei “Diena” bija krievu izdevums, kura iznākšanu vēlāk pārtrauca. Vai nebija lasītāju? Bizness nesekmējās? Tagad taču mudina vērsties un informēt krievus pa visiem pieejamiem kanāliem. 


– Krievu “Diena” pastāvēja diezgan ilgi, un no tās peļņu neprasījām. Taču uzturēšana sāka nest zaudējumus, ko privāts medijs ilgi nevar pavilkt. Lasītāju bija diezgan daudz, bet nebija reklāmas. Es nedomāju, ka valstij tagad jāfinansē avīze krieviski, ja ir iespaidīgas auditorijas mūsu interneta portāliem krievu valodā, citas Latvijai lojālās informācijas platformas. Vienkārši jāizmanto šīs tribīnes.

– Kādas ir bijušās galvenās redaktores domas par atsevišķa Mediju departamenta izveidi Kultūras ministrijā?


– Mediju politikas nodaļai ir jābūt, protams, ne jau tāpēc, lai iejauktos mediju saturā. Bet, piemēram, ir jāmaina Eiropas audiovizuālā politika, kas pieļauj reģistrēt Krievijas kanālus vienā Eiropas valstī, kur tie netiek uzraudzīti, bet raidīt uz citām. Tāpat – par avīžu īpašniekiem. Vai valstij var būt pavirša vai nekāda politika, ja zinām, ka krievu preses izdevumi vairs nepieder pat ne Latvijas iedzīvotājiem? Vai – kas jāmaina likumā, lai nostiprinātu Eiropas informācijas pieejamību Latvijā. Šobrīd valdībā ir konceptuāls atbalsts mediju nodaļas izveidei Kultūras ministrijā, tomēr valdības attieksme ir pilnīgi nenopietna, prasot, lai nodaļu izveido, pārdalot jau tā noplicinātos Kultūras ministrijas resursus. Tā ir rīcības imitācija! Tad jau labāk neveidot neko.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT