Mobilā versija
Brīdinājums +16.2°C
Vanda, Veneranda, Venija
Sestdiena, 23. septembris, 2017
20. augusts, 2017
Drukāt

Nereģistrēta kopdzīve – egoisms vai neapdomība? (22)

AivaSillere

Agrāk oficiāli nereģistrēta kopdzīve tika nosodīta un uzskatīta par netikumu, taču tie laiki jau sen aizgājuši. Mūsdienās cilvēki nereti izvēlas nereģistrēt savas attiecības, uzskatot laulības par novecojušu un nevajadzīgu institūciju – kāpēc precēties un tērēt naudu, ja var dzīvot kopā tāpat. Moderns vai tomēr vieglprātīgs mūsdienu uzskats?

 

Savienībai ir nozīme

Augusts ir viens kārtīgs kāzu mēnesis – mans feisbuka konts ir pilns ar draugu un paziņu kāzu fotogrāfijām, taču kopējā laulību reģistrēšanas statistika Latvijā joprojām ir bēdīga. Modernajā sabiedrībā attieksme pret laulībām ir mainījusies, to pierāda pētījums par laulību nereģistrēšanas problemātiku, kas tika veidots Pārresoru koordinācijas centram ar mērķi apzināt laulības nereģistrēšanas iemeslus. Pētījuma autori ir Aivita Putniņa, Kristīne Dupate, Ilze Mileiko un Māris Brants. Tajā secināts, ka ģimenes modelis Latvijā mainās ļoti pārliecinoši, nereģistrētai kopdzīvei kļūstot par populāru un atzītu ģimenes formu. Lai veidotu ģimeni, laulības vairs nav priekšnoteikums – nereti ir sastopami attiecību modeļi, kuri funkcionē līdzīgi kā laulības – pārim ir bērni, tiek sniegts savstarpējs emocionālais un materiālais atbalsts, apmaksāti veselības un izglītības izdevumi, vienīgā atšķirība – tā nav oficiāli reģistrēta laulība. Tā dzīvot ir daudz vienkāršāk nekā rīkot dārgas kāzas, vēl jo vairāk, ja mūsdienās laulībām vairs nav tik lielas vērtības. Taču ir arī pāri, kuri domā citādi. Agnesei un Ģirtam ir nedaudz pāri trīsdesmit, un viņi šovasar svinēja savu kāzu otro gadadienu. Abiem ir trīs gadus vecs dēlēns. Agnese stāsta: “Man bija ļoti svarīgi būt savienībā, un vīrs mani bildināja, kad dēlam bija seši mēneši – kāpēc tika izvēlēts tieši šis brīdis, jāprasa viņam pašam. Vienīgais, ko bijām izrunājuši, – precību iemesls nebūs tas, ka esmu stāvoklī, tāpēc bildinājums tika atlikts uz brīdi, kad vīrs pats to izlems.” Agnese uzskata, ka sabiedrībai kopumā ir mainījusies izpratne par attiecībām un laulībām: “Mūsdienās cilvēki daudz vieglāk padodas pie pirmajām grūtībām. Agrāk nebija tādas iespējas padoties, izšķirties un aiziet – kaut vai praktisku apsvērumu dēļ. Cilvēki bija piedzīvojuši daudz lielākas grūtības, lai saprastu, kas ir nenozīmīgi kašķi.”

Līdzīgi uzskata arī 22 gadus vecā Saila Plociņa, kura laulības ostā iestūrēja jau 21 gada vecumā: “Iepriekš biju droša, ka apprecēšos tikai tad, kad būšu sasniegusi 30 gadu vecumu, bet ir lietas, kurās nemaz nevajag censties atrast loģiku – piemēram, mīlestībā. Viens no faktoriem, kādēļ cilvēki neprecas, ir finanses – kāzas ir dārgs prieks. Otrs faktors varētu būt pieradums, kas ir noslāpējis pārliecību, ka kāzas ir pareizais lēmums. Internets sagrauj daudzas vērtības – cilvēki cenšas izskatīties labāki, skaistāki, seksīgāki, atbilst kaut kādiem noteiktiem standartiem. Brīvajiem uzrunāt citus, jaunus cilvēkus ir daudz vienkāršāk, nekā tas bija mūsu vecāku laikos. Daudzi jaunieši nevēlas pāragri apstāties, jo iespēju ir tik daudz – cilvēki ir tik atvērti, tik dažādi. Viens otram pēc bezgalīgajām sarakstēm feisbukā apnīk, un tiek meklēts nākamais sirdsāķītis. Es jūtos atvieglota, ka vairs neesmu starp tiem brīvajiem, jo pat simtiem pielūdzēju neatspēko to vienu, ar kuru esi gatavs iepazīstināt savu ģimeni. Mans vīrs nebija pirms tam iedomātais sapņu princis, bet viņš bija citāds – pasākumā, kurā iepazināmies, man ļoti sāpēja kājas, un viņš man piedāvāja savus apavus – Romeo cienīga rīcība.” Sailai ir ko teikt tiem pāriem, kuri uzskata, ka laulības neko nemainīs: “Mainās pilnīgi viss. Es vienmēr smejos, ka nevienas augstpapēžu kurpes sievietei neliks justies tik sievišķīgai un seksīgai kā gredzens pirkstā. Precējāmies uzreiz, kā pieteicās mūsu dēliņš, bet, pat ja es nebūtu stāvoklī, mēs tāpat būtu uzsākuši nopietnas attiecības – es zināju, ka viņš vēlas, lai esmu viņa sieva, nevis vienkārši gultas biedrene. Mēs abi bijām vienisprātis, ka ģimene ir jāveido oficiāli.”

 

Nedroši, bet dzīvo

Pretēji Sailai 23 gadus vecā Inta Legzdiņa nealkst pēc gredzentiņa pirkstā: “Nav tā, ka čīkstu pēc briljanta gredzena, un pagaidām savās attiecībās jūtos ļoti droši. Mēs dzīvojam kopā trīs gadus, mums ir kopīgs budžets, kopīgi apmaksājam visus rēķinus un nedomāju, ka ar kaut ko atšķiramies no precēta pāra. Laulību apliecība mūsu ikdienas dzīvē neko nemainītu, un vienīgā atšķirība ir tā, ka mums ir dažādi uzvārdi.” Inta skaidro, ka attiecībām ir jāattīstās – sākumā taureņi vēderā, vēlāk kopdzīve, kāzas, bērni. Pāris šobrīd atrodas posmā ar nosaukumu “kopdzīve”, un nesteidzas ar ielēkšanu nākamajā: “Šobrīd mūsu prioritāte nav kāzas, taču kaut kad noteikti apprecēsimies. Precību iemesls būs viens – abi gribam vienādu uzvārdu. Un, protams, ja domājam par juridisko pusi – mans draugs ir ugunsdzēsējs un nekad nevar zināt, kas notiks, un nelaimes gadījumā mani varētu pat nelaist viņam klāt slimnīcā, bet par tādām lietām es cenšos nedomāt.” Inta piemin, ka šobrīd abu prioritāte drīzāk būtu nekustamā īpašuma iegāde, bet tomēr atzīst, ka jāņem vērā un jāizvērtē riski, iegādājoties īpašumu situācijā, kad kopdzīve ir nereģistrēta.

Viena no pētījuma par nereģistrēto laulību problemātiku autorēm Aivita Putniņa “Mājas Viesim” stāsta, ka, veicot padziļinātās intervijas ar nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošiem pāriem, noskaidrots: “Ģimenes drošību pāri saprot kā attiecību stabilitāti, nevis mantisku nodrošināšanos. No 12 intervētajiem pāriem puse atzina, ka laulība nesniedz nekādu drošību attiecībās un ka tas ir nevajadzīgi. Turklāt, ja sāk domāt par mantiskajām lietām, mantas sadali, attiecības kļūstot apdraudētas. Pāri uzskata, ka laulību nepieciešamība un kaut kāda juridiska drošība ir tāda kā mākslīga un sadomāta problēma. Tomēr 24% no respondentiem atzīst, ka nereģistrētā kopdzīvē jūtas nedroši, domājot par savu nākotni. Nedrošību visbiežāk izjūt sievietes, sakot – lai arī pieņem nereģistrēto kopdzīvi, tomēr jūtas nekomfortabli.” To apstiprina arī Aiva Šillere, kura ir divgadīga dēliņa māte un jau trīs gadus dzīvo kopā ar savu draugu un bērna tēvu: “Es neuzskatu, ka laulības ir novecojušas un nemodernas, bet, protams, ka ir cilvēki, kuri tā domā. Man pašai šķiet, ka, stājoties laulībā, attiecības būtu drošākas un harmoniskākas, jo tad nevar vienkārši paņemt mantas un aiziet, nevar no visa tik viegli atteikties – laulība ir atbildība. Man attiecības uzreiz liktos nopietnākas, un, katru reizi ieraugot gredzentiņu pirkstā, būtu atmiņas par lielisko kāzu dienu. Tā jau liekas, ka mūsu attiecības no laulātu pāru attiecībām daudz neatšķiras, tikai nevaram oficiāli viens otru saukt par vīru un sievu. Tomēr zinu, ka mums nav vajadzīgi oficiāli laulību papīri, lai cilvēcīgi nokārtotu tādas lietas kā mantas dalīšana, ja reiz tas būtu nepieciešams. Esmu pārliecināta, ja mēs šķirtos, draugs par mani un dēlu gādātu tieši tāpat kā tagad kaut vai tikai tāpēc, ka esmu viņa dēla mamma un mūsu starpā valda savstarpēja cieņa.” Abi jaunieši ir pārrunājuši precību tēmu, taču Aivas draugs vēl nejūtas pilnībā gatavs: “Viņaprāt, tas ir liels solis, kam vajag nopietni gatavoties un ir nepieciešama finansiāla stabilitāte. Viņš vēlas, lai kāzu diena ir visādā ziņā lieliska. Mums ir arī slikta pieredze no abu pušu vecākiem, kas liek nedaudz apdomāties par nopietno soli, bet paliekam pie tā: ja ir atrasts īstais, viss izdosies. Mūsdienās, manuprāt, cilvēki vairāk ir tendēti uz privāto dzīvi, karjeru, bet ne ģimeni. Kā kļūst grūti, viss tiek pamests, bet neviens jau neteica, ka būs viegli, un bez sliktajiem brīžiem mēs nesajustu labos.”

Ne velti daži nereģistrētajā kopdzīvē iesaistītie cilvēki jūt nedrošību – pastāv daudzi riski, par kuriem attiecībās iesaistītie neaizdomājas, līdz tas skar viņus pašus. Pētījumā izskaidrots, ka mantisko attiecību risināšana nereģistrētu attiecību gadījumā biežāk ir balstīta attiecībās un cilvēku savstarpējā godaprātā, jo nav oficiāla veida, kā mantas dalīšanu organizēt, un nereti šķiroties rodas grūtības sadalīt mantu, jo iemīlēšanās periods ir aizmirsies. Riskus un problēmas uzsver arī ģimenes tiesību juriste Ieva Brante: “Spilgtākais piemērs nereģistrētas kopdzīves problemātikai bija Zolitūdes traģēdija – šis notikums izgaismoja jautājumu par šādas kopdzīves riskiem un problēmām, un pat gadu desmitiem ilgi kopā dzīvojušie palika bez mājām, bez mantas, lai gan it kā viss bija tieši tāpat kā laulātiem pāriem – mantiskie jautājumi ir viena no kopdzīves sāpīgākajām problēmām. Nelaulātais no sava mirušā dzīvesbiedra pēc likuma neko nemanto un viņam nav tiesību apstrīdēt testamentu vai mantojuma līgumu, saskaņā ar kuru manto cita persona.” Juriste vērš uzmanību uz laulību priekšrocībām: “Šķirto laulību skaits ir pietiekami augsts un būtu muļķīgi uzskatīt, ka nereģistrētās attiecības ir stiprākas par oficiāli reģistrētajām – laulību šķiršanas gadījumā būtu vieglāk sākt dzīvi no jauna, jo cilvēkam, kurš iepriekš bijis laulāts, pieder vismaz kaut kāda daļa no laulībā iegūtās mantas, taču nereģistrētu attiecību gadījumā kādam var nepalikt nekas. Laulātajiem priekšrocība ir ne tikai šķiršanās gadījumā, bet arī mantojuma jautājumos – nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošām personām tiesību uz mantojumu nav.” Ik pa laikam uzpeld runas par laulības reģistrēšanas iespēju pie notāra, tāpēc jautāju Ievai, kādēļ tā netika ieviesta, jo potenciāli varētu paaugstināt oficiāli reģistrēto attiecību skaitu: ne kurš katrs vēlas un var atļauties grandiozas kāzas. Ieva Brante: “Laulību reģistrēšanas process nav sarežģīts, arī reģistrēšanas maksa nav augsta. Te drīzāk ir runa par pāra vēlmi reģistrēt vai nereģistrēt savas attiecības. Pat ja laulības varētu reģistrēt ar pastnieka starpniecību, ja pāris to nevēlas, tad nevēlas un viss. Es uzskatu, ka cilvēki, kuri izvēlas nereģistrēto kopdzīvi, vienkārši neaizdomājas trīs soļus tālāk, tieši tāpat kā reti kurš aizdomājas par vecumdienām un pensiju.”

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Kāda jēga šim garajam vēstījumam, ja autori varēja pateikt īsi un kodolīgi – laulība ir mantisks darījums, tāds pats kā kazas pirkšana u.c., bet visi tie papildus pasākumi – svinīgie solījumi mūžīgai sadzīvei, līgavas nešana, malkas zāģēšana un šķīvju plēšana ir tikai kumēdiņi, kuri domāti apkārtējo uzjautrināšanai un kuriem nav ne,kādas nozīmes. Tas, ja ļaudis dzīvo nereģistrētās attiecībās un viņiem ir bērni, kopēja manta un citas intereses tāpat veido ģimeni, kuru valsts savā konstitūcijā apņēmusies aizsargāt, bet, diemžēl, valsts šāda rakstura attiecības regulē ar 1937. gadā pieņemtu likumu, kas 50 gadus bez pielietojuma putēja plauktā, pa šo laiku daudz kas mainījies ļaužu dazīves izpratnā un šajā nozīmē tas ir apmēram tas pats, kas Rīgā sastreguma stundās brauktu pa Brīvibas ielu pajūgā, normālās valstīs tiesību normas paredz tiesības tiesai pielīdzināt šādu nereģistrētu kopdzīvi laulībai, ievērojot abu pušu mantiskās intereses, bet no šī raksta , lai arī tieši nav norādīts, gribot negribot nākas izsecināt cilvēka nelietības prezumpciju – sareģistrējies, citādi tevi apkrāps

  2. Ja laimīgu dzīvi kopā garantētu tikai laulības papīrs,tad varētu domāt. Bet cik laulāto krāpjas ar domu,ka nekur tu nespruksi,lauleni!

  3. Nez kāpēc rakstā lasāmi tikai sieviešu viedokļi ?
    No vīrieša puses teikšu – nav problēmas juridiski noformēt attiecības – sarakstīties – apprecēties, ja jūti, ka patiešām ir vērts sarakstīties ar attiecīgo personu – un nepietiek tikai ar to ka persona ir sieviešu dzimuma ! Jaunības dullumā, kad hormoni trako, varbūt pietiek arī ar to, bet kad paliec nopietnāks, gribas kaut ko vairāk nekā tikai sievišķi pie sāniem. Un man kā vīrietim svarīgāk ir patiešām oficiāli sarakstīties – nevis tas kāzu balagāns un attiecīgie tēriņi un stresi, nedod Dievs vēl baznīca tiek iejaukta “pokazuhai” u.t.t.
    Sievietes turpretī pārsvarā droši vien dzīvo bērnībā salasīto pasaku ietekmē – princis baltajā zirgā, cīņa ar pūķi, krišana ceļos visa galma priekšā u.t.t. Ar attiecīgu – briljanta saderināšanās gredzenu, “balto kleitu”, pēc iespējas milzīgāku paziņu tusiņu – pēc tam attiecīgi bildes feisbukā u.t.t. Šo var just arī no rakstā aptaujātajām sievietēm.
    Man kā praktiski un loģiski domājošam vīrietim, šie ir tikai lieki stresi un tēriņi, kuri manā gadījumā visi gultos uz maniem pleciem! Tad labāk šīs finanses izmantot kādam foršam ceļojumam.
    Bet vēlreiz atkārtoju – nav problēmas sarakstīties, ja patiešām jūti, ka ir vērts sarakstīties!

  4. Es nereģistrēti kopā dzīvoju zem viena jumta un segas jau 26 gadus (ar vienu dzīves partneri), kopdzīvē piedzimuši divi bērni kuriem ir tēva uzvārds. Pusi no šī laika esam nodzīvojuši manā īpašumā un otru dzīvesbiedra (13/13). Mans īpašums jau 13 gadus tiek izīrēts nevis lai pelnītu, bet lai nebūtu problēmas ja mēs izšķiramies vai kādam no bērniem vajadzīgs savs stūris.
    Tā pat man ir zināmi daudzi precēti cilvēki, kuriem abiem kaut kas pieder.
    Tur klāt abus dzīvokļus esam iegādājušies abiem strādājot un kopā liekot naudu to iegādei un remontam.
    TĀ KĀ VAR ARĪ TĀ!

  5. Randy, BR-Deutschland & Latvija, €U. Atbildēt

    Nereģistrēta kopdzīve – egoisms vai neapdomība? – nee, STULBUMS, INFANTILISMS, NAIVITAATE un DEBIILISMS (var jau buut, ka iedzimts).

  6. Izlasīju rakstu, bet plusus tā arī neatradu reģistrētām attiecībām. Jo ātrāk valstiski beigsim stāstīt pasaciņas par laulības saistību ar drošību un postulēt to kā sasitību sakārtošanu, un beidzot jauniešiem mācīsim, ka savas tiesības ir jāzin un jārūpējas par sevi un saviem pēcnācējiem, jo mazāk ļaužu attapsies pēc dzīves reģistrētās vai nereģistrētās attiecībās pie sasistas siles!

    Atveriet acis un paskatieties apkārt, cik daudz pāru arī izirstot reģistrētām attiecībām sķiras civilizēti un korekti sadala īpašumus? Lielākoties sieviete tāpat paliek bez nekā, visbiežāk ar bērniem uz rokām, jo vīrietis laulības laikā ir pienesis vairāk naudas ģimenes budžetā, īpašumi reģistrēti uz viņu un vairāk naudas šķiršanās advokātam ir viņam! Ja sieviete (neatkarīgi no reģistrētām vai nereģistrētām attiecībām), īpašumu būtu reģistrējusi kā savu vai kopīpašumu būtu daudz aizsargātāka pie attiecību izjukšanas!

  7. Tā ir bezatbildība pret bērnu

  8. Lai kāds no partneriem nepaliek bez nekā! JAUNIEM cilvēkiem parasti vēl nav nekā ko kādam ”neredzamam” radam iekārot, bet bieži tukšā paliek strādīgākais un rūpīgākais -NAV PRECĒJIES….KAS TIKAI NO NEZINĀMIEM UN NEREDZAMIEM RADIEM NEUZRODAS UN VISI IR MANTINIEKI…..Pat ciemos NEKAD nav bijuši…Taču tikko nomirst, KLĀT JAU OTRĀ DIENĀ…. Jauki, vai ne tā???

  9. Precēties ir jēga, ja pēc šķiršanās grib savākt otra mantu!

  10. Sievietes parasti grib precēties, tik kā piedāvāju pirms laulībām slēgt laulību līgumu – vēlme pēc laulībām pazūd.

    • Jā, tad tev ir vāks , ja sievietes ar tevi grib būt tikai dēļ mantas
      Nu neko darīt ir vīrieši, kas sievieti var noturēt tikai un vienīgi ar naudu

  11. Es pat neiedziļināšos, ka piekrītu Borisam (alimentus mūsu valstī tāpat maksā bērnam nevis sievai). Bet manuprāt šajos laikos zūd jebkura vēlēšanās oficiāli precēties, jau iedomājoties par papīru kārtošanu. tagad tak visiem visādas akcijas , bankas, autovadītāju tiesības, ja tas viss jāmaina uz citu uzvārdu… Nu, protams, vienīgā izeja ir nemainīt uzvārdu, ja vien tas nav tik tizls, ka gribas no tā tikt vaļā. Bet tad es vispār neredzu jēgu laulāties, ja nu vienīgi laulības gredzena dēļ.

  12. kada kam dala esmu pficiali precejies vai neesmu

    • Laikam neizlasījāt tekstu? Daļa ir tāda, lai jūs nepaliktu bez līdzekļiem un dzīvojamās platības šķiršanās vai partnera nāves gadījumā un nesāktu stāstīt visiem, kas klausās(maksā) sirdi plosošos stāstus par jūsu laimīgo kopdzīvi, kas ir pierādījums pati par sevi bez papīriem. Cik tādu stāstu jau neesmu lasījusi.

      • Lielai dalai sabiedribas nav ipasumu un uzkrajumu, bet ja tadi ir un ir berni, tad bernam tevu ierakstit ir iespejams ari bez laulibas registresanas, tad berns klust par mantinieku. Laulibas registresana var sagadat virkni nepatiksanu. Zinu gadijumu, kad sievieti vajaja kreditiestades, jo virs bija ka laulatais panemis kreditu un ielicis sievu ka galvotaju. Musdienas ir tads laikmets ari, kad gruti saprast, kads kurs ir. Apprecies ar vienu cilveku, bet pec laulibu ceremonijas dazu gadu laika sak izkristalizeties visadi izgajieni, un tad jaiet cauri skirsanas procedurai, kas nav nedz par velti, nedz patikami.

  13. Un ko darīt tiem,kuri savā dzīvē nav satikuši sievieti ar kuru vēlētos salaulāties?

  14. Vienīgās taisnīgās ir šariata laulības. Citas ir liberastu saindētas un melu un nelietību pilnas.

  15. Kāda jēga reģistrēties, ja 50% pēc tam izšķiras?
    Nu paskaidrojiet!

Draugiem Facebook Twitter Google+