Monika Zīle: Jo ilgāk valdība klusē, jo vairāk sabiedrība izdomā 8
Biedējošā Ebolas vīrusa skartajās Āfrikas valstīs darbojušies mediķi stāsta, ka slimības straujo izplatīšanos veicina arī daudzviet no pirmatnējām kopienām mantotā tradīcija kādu brīdi pagulēt blakus mirušajam, lai iegūtu nelaiķa talantus un labās īpašības. To dzirdēdami, latvieši noteikti šausmināsies par tādu mežonību: vai tie cilvēki nesaprot, ka šādā ceļā viņi pirmkārt dabū baciļus un ka nāvējošo vīrusu pieveikt iespējams, vien pareizi sargājoties no kontakta ar saslimušo? Bet, protams! Ja – nedod, Dievs! – mūsu zemē parādītos briesmīgās kaites skartais, vidējais latvietis uzvestos civilizēti un rīkotos loģiski.
Tajā pašā laikā burtiski kopš pirmajām valstiskās neatkarības atjaunošanas dienām mūsu valstī iesakņojies un izplatās kāds jau visnotaļ tradicionāls vīruss, kuru latvieši kopj un nodod cits citam savstarpējā saziņā un sociālajos tīklos. Melnā kontinenta dabas bērni antisanitārajā vidē izplata ebolu, mūsējie – ņerkstēšanu. Atdziest pēc pirtiņas vai ūdens procedūras ķipītī, izkāpj no vannas vai atgriežas no moderna spa centra – pats pirmais darbiņš ar skubu pieslēgties tīmeklim un piebalsot domubiedriem, ka dzīvojam pasaules nabadzīgākajā stūrī, ka valdība izstrādā velnišķīgus tautas mērdēšanas plānus un tādā garā. Šos viedokļus aši klikšķina kā uz vecākās paaudzes datoru klaviatūras, tā uz dārgu viedtālruņu burtenēm. Ņerkstēšanai noder ikviena tēma. Politiķus zaglīgumā un citos grēkos var apsūdzēt pat ķirbju sacepuma receptes komentārā: sak, tādi našķi tikai grābīgajiem deputātiem pa kabatai, a tauta sausu garoziņu asarās mērcē. Ja Latvijā principā nav pieņemts būt apmierinātam ar dzīvi, tad cik vaļsirdīgas aptaujas sagaidāmas par šo tēmu?… Īdēšanas blakne ir greizais Latvijas īstenības attēls, kas palaikam redzams citu valstu medijos. Tad ņerkšķis kļūst nikns: Eiropa mūs nesaprot, uzskata par mežaiņiem, stājamies ārā no šīs savienības!
Piekrītot, ka iedarbīgākās zāles pret ņerkstēšanas ligu ir valstī iedibināts tiesiskums un augsts labklājības līmenis, domāju – ceļā uz šiem mērķiem sabiedrību veiksmīgi ārstētu tāpat ilgtermiņa strādāšanai noskaņota valdība. Diemžēl nupat apstiprinātā gan premjeres, gan dažu vadošo politiķu paudumos sevi pozicionējusi kā svārstīguma un neizlēmības baciļu nēsātāju. Būtu brīnums, ja cilvēki mirdzošām acīm gaidītu lielas lietas no valdības, kuras galva dod mājienus, ka diezin vai ilgi paliks šajā postenī.
Pēdējā laikā pūlos saprast, kāds kaitēklis ietekmē Latvijas politiķu dīvaino uzvedību – pie sevis turamas šaubas viņi izplata bez aizķeršanās, bet sabiedrības viedokļu veselību veicinošu informāciju glabā slepenībā tik ilgi, kamēr šīs ziņas pārtop baumu ķēmā. Pēdējā laikā, iespējams, tā noticis “Citadeles” tirgošanas procesā. Tāpat lielu satraukumu rada drošības iestāžu darbības līmenis. Kaut gan labi saprotami iemesli nepieļauj šī jomas caurspīdīgumu, cilvēki alkst lielākas skaidrības gan par valsts apdraudējumiem, gan par to, cik ilgi šeit netraucēti mītiņos, publicēsies un citādi izpaudīsies Latvijai atklāti naidīgie spēki.
Jo ilgāk valdība klusē, jo vairāk sabiedrība izdomā, teicis kāds pagājušo gadsimtu dižgars. Nav ko piebilst.
