Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. novembris, 2012
Drukāt

Nervi čupā?!

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Kuram gan savureiz nav gadījies uzkliegt otram par kādu kaitinošu rīcību vai izteikumu! Nereti paši pēc tam nesaprotam, kādēļ tā sanāca. Varbūt uzsprāgšana nieku dēļ un nespēja savaldīties liecina par strauju temperamentu vai arī slimīgu reakciju? Kā turēt nervus grožos un sevi rāmjos?

 

Kamēr nav aizdomīgu trokšņu un vējš neatpūš svešas smakas, kas liecina par briesmām un izraisa trauksmi, stirniņas pļavā ganās mierīgi. Arī cilvēki komfortablā vidē nemēdz uztraukties.

Kļūdami nervozi, automātiski koncentrējam uzmanību uz stresa avotu. Dažās situācijās tas ir nepieciešams, piemēram, sportisti, satraukuma pārņemti, saasināti reaģē uz notiekošo spēles laukumā, nemanot apkārt neko citu, skaidro psihiatrs un psihoterapeits Gints Polis.

 

Tuvojoties sprādzienam

Ja esam kaut ko pārkāpuši, piemēram, automašīnai nav veikta tehniskā apskate un mūs aptur ceļu policists, satraukta reakcija ir vietā. Taču, ja zaudējam garīgo līdzsvaru ikreiz, kad pamanām satiksmes uzraugus, tas gan neliecina par nervu sistēmas stabilitāti.

Stresa situācijās reaģējam, vai nu atklāti un vētraini paužot savas emocijas, vai arī slēpti, ar traucējumiem organisma darbībā – asinsspiediena paaugstināšanos, sirdsklauvēm, elpas trūkumu, galvassāpēm, panikas lēkmēm, miega traucējumiem vai caureju.

Dažkārt izteikta nervozitāte ir pārejoša, piemēram, pēc galvas traumas, sasirgšanas ar encefalītu, meningītu vai citām slimībām.

Mēdz sacīt, ka nav labi daudz kreņķēties, jo tad nervu šūnas ātrāk izsīks. Pēdējā laikā zinātnieki uzskata, ka tās tomēr atjaunojas, taču tas atkarīgs no organisma resursiem.

Kritiskos brīžos cilvēkiem ir raksturīgi trīs uzvedības modeļi – cīnīties, kliegt, sist vai dzīt otru prom, bēgt vai arī sastingt, kā parasti notiek, ja stresa izraisītājs ir stiprāks par mums un nav iespējas aizmukt.

Sastingšana ir vissliktākais variants, jo emocionālais lādiņš turpina plosīties dvēselē, ko citi var nepamanīt. Alpīnists reizēm, rāpjoties klinšu smailē, tiek līdz pusei, bet, saprazdams, ka nespēs nokļūt ne līdz virsotnei, ne lejā, pieplok stāvajai sienai un, pārdzīvojot nāves bailes, cer uz glābēju palīdzību. Sadzīvē ir līdzīgi – jūtot bezpalīdzību un izmisumu, sastingstam un ceram, ka kaut kas pēkšņi mainīsies, taču apkārtējie to nereti nesaprot un turpina presingot.

Svarīgi saprast, kurās stresa situācijās varam ko mainīt un ar kādām jāsadzīvo, jo tās nav iespējams novērst, kā arī spēt novērtēt pazīmes, kas liecina, ka pietuvojusies izturības kritiskā robeža.

Kad tā pārsniegta, sāk traucēt miegu, apetīti un līdzcilvēku emocionālo komfortu. Tad pastāv sprādziena risks, rodas konflikti, tiek pieņemti pārsteidzīgi lēmumi un nereti – pārmērīgi lietots alkohols. Tad bieži vien sākam uzvesties kā bērni, rādot uz otru: es nebiju vainīgs, viņš visu salaida grīstē, un noliedzam problēmas pastāvēšanu.

Daudzi psihoterapeitam atzīst: esmu kļuvis nervozs, netieku galā, man ir bezmiegs, dusmas, bet citi saka: nezinu, ir vāks! jo nesaprot, kas viņus dzen izmisumā. Nav viegli kritiski izvērtēt savu psihisko stāvokli. Nereti saskatīt sarkano līniju vislabāk palīdz asinsspiediena svārstības, muguras sāpes vai citi ķermeniski simptomi.

 

Nosakām prioritātes!

Mācoties skolā, sekmes ir ļoti atkarīgas no mūsu uzcītības, taču pieaugušo dzīvē visu izdarīt tikai uz desmitniekiem nav iespējams. Pats trakākais, ka daudzi cenšas pārkāpt pat simts procentu robežu, tādējādi riskēdami iedzīvoties nervu sabrukumā, novērojis Gints Polis.

Lai saglabātu garīgo līdzsvaru, svarīgi izvērtēt, kas ir pats galvenais, un neuztraukties par sīkumiem. Austrumnieku gudrība vēsta: ja trauku pieber pilnu ar smiltīm, tajā vairs nekas neietilpst. Taču, ja vispirms saliek lielos akmeņus, tad atrodas vieta arī mazajiem olīšiem, smiltīm un vēl var ieliet ūdeni.

Katram nepieciešami trīs stūrakmeņi jeb atbalsta punkti: sevis realizēšana profesijā, pretim saņemot gandarījumu un adekvātu samaksu; attiecības, kurās gan dodam, gan ņemam, kā arī atpūta, laiks, ko veltām tikai sev. Kolīdz viens no tiem sašķobās, stress tiek mums klāt, un nav nekāds brīnums, ka sūdzamies: nervi čupā!

 

Aizcērtam durvis un – viss?

Gintu Poli satrauc, ka augstu stresa līmeni uzskatām par normālu. No iepriekšējām paaudzēm esam mantojuši pārāk izteiktu paškritiku un centienus slēpt savu neapmierinātību. Protams, tam pievienojas arī individuālās problēmas – ar mums pašiem un ģimeni notiekošais. Tas viss var sašūpot psihes stabilitāti.

Dažs visā sliktajā, kas ar viņu notiek, vaino pasauli un apkārtējos, skaļi pauzdams savu neapmierinātību un atklādams paškritikas trūkumu, taču cits dusmas un negatīvo lādiņu vērš tikai pret sevi, tādējādi riskēdams ar laiku iedzīvoties depresijā.

Cik savaldīgi spējam būt sarežģītās situācijās, atkarīgs arī no gēniem. Reaģēšanas veidu uz apkārtējiem apstākļiem nosaka temperaments – impulsivitāte un nesavaldīgums raksturīgs holeriķiem.

Spēju tikt galā ar emocijām tāpat ietekmē no vecākiem pārņemtais uzvedības modelis – vai ģimenē pieņemts otram atvainoties vai arī aizcirst durvis, iziet pastaigāties un pēc tam izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Nervoza reakcija uz notiekošo var traucēt, taču atsevišķos gadījumos pat palīdzēt, piemēram, ja filmas režisors vai sporta treneris savu neapmierinātību paturēs sevī, diez vai izdosies laba filma un komanda uzvarēs, lēš dakteris Polis.

Jau mūsu senči bija apguvuši dažus savaldīšanās paņēmienus, piemēram, emociju uzplūdā skaitīt līdz desmit. Tas patiesi palīdz nomierināties, atgūt spēju racionāli uztvert situāciju un risināt problēmu. Nespējot mierīgi turpināt sarunu, var sekot vēl lielāks dusmu izvirdums, kas nereti mēdz beigties pat ar fiziski agresīvu rīcību.

Protams, krīzes brīdī ar senču gudrībām var nepietikt. Ārzemēs pēc satiksmes negadījumiem vai citās situācijās, kurās ir svarīgi konsekventi rīkoties, cilvēki nereti sevi emocionāli pasargā ar jurista palīdzību, kurš pārņem situācijas kontroli savā ziņā. Mēs parasti vairāk vai mazāk veiksmīgi tiekam galā paši.

Viens no psihiskās aizsardzības mehānismiem ir izstumšana, distancēšanās no situācijas. Diemžēl to izmantojam pārāk bieži, tādēļ vēlāk pēkšņi var sākties panika vai kāda cita neadekvāta reakcija. Nenoliedzami, daļā situāciju šis paņēmiens noder, piemēram, ja, trolejbusam sašūpojoties, kāds cits pasažieris nejauši uzkāpj uz kājas, starpgadījums neatkarīgi no tā, vai vainīgais ir atvainojies, jāaizmirst.

Visvienkāršāk trauksmi var mazināt ar nomierinošām tabletēm, taču prātīgāk būtu likt lietā savus iekšējos resursus un uzaudzēt dvēselei muskuļus, kas palīdzēs pārvarēt saspringtus brīžus arī turpmāk.

“Lai reaģētu atbilstoši situācijai, katram jāatrod savs paņēmiens, kas palīdz nomierināties,” uzsver Gints Polis. “Piemēram, manam tēvam jaunībā bija nūja un, kad viņš sastrīdējās ar savu mammu, gāja aiz kūts ar to sist nezāles – bija ievērojis, ka tad dusmas mazinās. Parasti gan mana vecmāmiņa gādāja, lai tās būtu nopļautas, un tad viņam nācās meklēt citu vietu, kur vēzēties.”

Ja pēc kārtējās nesavaldības epizodes nāk apskaidrība un nožēla, ka dusmās atkal par daudz sarunāts, psihoterapeits iesaka pie durvīm, pa kurām dusmās skrienat laukā, uzlīmēt zīmītes, uz kurām rakstīts: Vai noskaitīji līdz desmit?

 

Kad nervi netur

* Kāds jau labu laiku kavē tikšanos.

Citviet tradīciju vai sastrēgumu dēļ tā ir dabiska parādība, par kuru nemēdz dusmoties, taču pie mums kavēšanās liecina par otra cilvēka nespēju plānot savu laiku vai nerēķināšanos ar citiem, un tas, kurš gaida, zaudē pacietību.

Gaidot mums svarīgu cilvēku, vajadzētu mēģināt veselīgi distancēties un izmantot šo laiku lietderīgi, piemēram, varbūt ir iespēja nopirkt un palasīt žurnālu, ar mobilo tālruni nofotografēt kādu interesantu skatu vai piezvanīt kādam, ar kuru jau sen vajadzēja aprunāties.

 

* Tramvajā kāds aiz muguras skaļi runā pa telefonu.

Pārlieku skaļa un emocionāla saruna sabiedriskā vietā liecina par uzvedības ētikas neievērošanu. Nez kāpēc apkārtējie šādos gadījumos bieži vien baidās mierīgi un nosvērti iebilst un aizrādīt.

Jācenšas izskaitīt līdz trīs un tad mierīgi pateikt: vai jūs, lūdzu, nevarētu klusāk? Ja nav vēlamās reakcijas, ja tas ir iespējams, atliek pārsēsties tālāk vai pārkāpt citā transporta līdzeklī.

 

* Darbs jāpabeidz noteiktā laikā, taču kolēģi, kuri pašlaik ir mazāk aizņemti, telpā bezrūpīgi čalo.

Atklātā tipa birojos, kur vienā telpā strādā vairāk nekā divi trīs cilvēki, stresa līmenis ir augstāks. Nez kāpēc apkārtējie šādos gadījumos bieži vien baidās mierīgi un nosvērti iebilst un aizrādīt.

Sevi no nevēlama trokšņa var pasargāt, klausoties austiņās mūziku. Brīžos, kad ir ļoti daudz darba, ieteicams izmantot īpašu koncentrēšanās zīmi, piemēram, puķupodu ar krāšņu ziedu vai citu priekšmetu. Ja kāds to uzliek uz sava galda, pārējiem jāsaprot, ka viņš grib pilnībā nodoties darbam, un tas jāņem vērā.

 

* Sieva nespēj paciest, ka vīrs mājās neievēro kārtību, un uzsprāgst brīdī, kad viņš ienāk istabā ar nepārautiem apaviem.

Katram ir savi principi un dzīves telpa, kas citiem būtu jārespektē. Ja vēlmes ir paustas gan mīļi, gan uzstājīgi jau daudzu gadu garumā, jāpārdomā, vai ir vērts turpināt kopdzīvi ar cilvēku, kurš negrib vai nespēj ņemt vērā otras pusītes vēlmes un vajadzības.

 

 

9 PAŅĒMIENI, KĀ NOMIERINĀTIES

* Vienmērīgi elpojiet, izelpā izrunājot nomierinošus vārdus: miers, siltums, klusums. Sākoties panikai, elpojiet dziļi, noslogojot diafragmu. Uzlieciet plaukstu uz vēdera, lai justu, kā tas piepūšas.

* Kliedziet spilvenā vai ejiet izbļauties mežā – gan raugoties, lai netiktu sabiedēti citi. Var arī dziedāt.

* Skalojiet seju aukstā ūdenī vai ejiet vēsā dušā. Sejas ādā ir daudz nervgalu, kuru kairinājums dod tonizējošu impulsu nervu sistēmai, novēršot no saspringtās emocionālās nots.

* Iegādājieties boksa maisu vai citu priekšmetu, kuru dauzīt emociju uzplūdā. To var darīt arī sporta klubā vai nodarbojoties ar spēlēm, kurās sitam pa bumbiņu.

* Sparīgi saburziet, saplēsiet vai aizmetiet papīra lapu, uz kuras esat uzzīmējis dusmīgu seju L vai citu stresa simbolu!

* Izdzeriet glāzi ūdens, vēlams tam piebērt cukuru, jo tad būs dubults efekts – ūdens nomierinās, glikoze uzlabos smadzeņu darbu.

* Saspiediet un pamasējiet ausu ļipiņas – tas var palīdzēt atjaunot nervu sistēmas līdzsvarotību.

* Dodieties ātrā pastaigā, neaizmirstot par sarunas turpinājumu pēc tās.

* Mēģiniet saprast cēloņus, kas izraisījuši emociju uzplūdu un apsveriet, ko darīt, lai situāciju atrisinātu. Ja neizdodas, meklējiet palīdzību.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+