Nervi 0
Nervu sistēma ir mūsu saziņas un koordinācijas tīkls. To veido dažādu struktūru kopums, kas vieno, pārvalda un ietekmē visu šūnu, audu, orgānu un to sistēmu darbību, nodrošinot organisma kā veseluma funkcionēšanu un gādājot par tā iespējami harmonisku saistību ar ārējo vidi.
* Ja esam veseli, organisms darbojas saskaņoti. To regulē vairāki mehānismi, kuru vidū nervu sistēma ir svarīgākā. Tikai tai piemīt spēja uztvert kairinājumus, analizēt un vadīt tālāk to izraisītus impulsus, saskaņojot visu audu un orgānu darbību. Nervu sistēma atbild par to, lai mēs spētu kustēties, domāt, runāt, izjust un izpaust emocijas. Tās darbības pamatā ir reflekss jeb organisma atbildes reakcija uz kairinājumu.
* Šīs sistēmas pamats ir neironi – augsti specializētas šūnas ar kodolu un gariem izaugumiem, kas vada nervu impulsus un gādā par informācijas apmaiņu starp neironiem. To savstarpējo sazināšanos nodrošina ķīmiskas vielas – neirotransmiteri, kas rodas, nervu šūnās norisinoties ķīmiskām izmaiņām.
* Ik mirkli ķermenī plūst miljoniem elektrisku un ķīmisku signālu jeb impulsu. Impulsi tiek pārvadīti nervu šūnu, kā arī nervu un izpildorgānu šūnu savienojuma vietās sinapsēs.
* Visvairāk neironu ir galvas smadzenēs – vairāk par 100 miljardiem. Pārējā ķermenī ir vēl daudzi miljoni nervu šūnu.
* Pa dažādu nervu šķiedrām impulsi izplatās ar ātrumu 1–120 metri sekundē.
* Jušanas nervu šūnas uztver ārējās un iekšējās vides kairinājumus un vada tos uz smadzenēm. Kustību nervu šūnas nodrošina informācijas plūsmu no smadzenēm uz muskuļiem vai dziedzeriem. Savukārt jauktās nervu šūnās impulsi plūst abos virzienos.
* Jau piedzimstot mums ir dotas visas nervu šūnas, taču starp daļu no tām vēl nav izveidojušās saiknes. Pieaugot un mācoties neironos notiek informācijas apmaiņa, veidojas to savienojumi un agrāk grūti paveicamais, pieredzei krājoties, smadzenēm kļūst vienkāršāks. Savukārt novecojot nervu šūnu skaits centrālajā nervu sistēmā samazinās, apgūt ko jaunu vai mainīt ierasto ir grūtāk. Tāpēc jebkurā vecumā ir svarīgi trenēt smadzenes, lai neironi tajās spētu veidot jaunus savienojumus.
* Neironam caurmērā ir 1000–10 000 savienojumu ar citiem neironiem.
* Pēc novietojuma organismā nervu sistēma sastāv no centrālās un perifērās daļas.
Centrālo nervu sistēmu (CNS) veido galvas smadzenes, kur noris augstākā nervu darbība un kuru primārā funkcija ir nodrošināt pilnvērtīgu psihisko darbību, un muguras smadzenes. Sadarbojoties tās regulē visas apzinātās un arī lielu daļu neapzināto kustību. CNS ir koordinatore un lēmumu pieņēmēja: tā apstrādā informāciju, kas, izmantojot visas maņas – redzi, dzirdi, garšu, ožu un tausti –, saņemta no nerviem ķermeņa perifērijā. CNS raida tiem atpakaļ impulsus jeb rīkojumus, kas jāaizvada līdz muskuļiem un dziedzeriem.
* Perifērajā nervu sistēmā (PNS) ir 12 nervu pāri, kas iziet no galvas, un 31 pāris – no muguras smadzenēm, kā arī nervu mezgli jeb gangliji.
* Nervi ir saistaudu apvalkā ietverti nervu šķiedru kūlīši, kas atgādina no atsevišķiem pavedieniem savītu trosi. Tie ir jutīgi un viegli ievainojami, tāpēc, lai spētu pilnvērtīgi darboties, nerviem jābūt labi apgādātiem ar asinīm, skābekli, barības vielām. No bojājumiem nervus sargā blīva saistaudu masa, kas aptver šos šķiedru kūlīšus.
* Nervi veido tīklam līdzīgu zarojumu, kas aptver visus organisma audus un orgānus un saista tos ar centrālo nervu sistēmu.
Šis tīklojums, kas caurauž visu cilvēka ķermeni, kopgarumā 2,5 reizes pārsniedz zemeslodes apkārtmēru.
* Impulsi no to rašanās vietas – receptoriem – pa šo tīklu nonāk centrālajā nervu sistēmā un pēc informācijas apmaiņas tiek aizvadīti dažādu organisma funkciju vai kustību organizēšanai.
Ja kāds nervs ir saspiests vai bojāts, zonā, ko tas inervē jeb apkalpo, rodas jušanas vai kustību traucējumi. Savukārt infekcijas slimību ierosinātāju un traumas dēļ var rasties nervu iekaisums.
* Atkarībā no funkcijas PNS nosacīti dala somatiskajā un veģetatīvajā jeb autonomajā. Gan pēc uzbūves, gan funkcionāli tās abas ir cieši saistītas un ietekmē viena otru.
* Somatiskās nervu sistēmas galvenā funkcija ir organisma un ārējās vides saiknes regulēšana; tā ir pakļauta cilvēka gribai.
* Veģetatīvā jeb autonomā pamatā darbojas neatkarīgi no apziņas un, ietekmējot iekšējo orgānu un dziedzeru darbību, kā arī vielmaiņu, nodrošina nemainīgu organisma iekšējo vidi jeb homeostāzi.
* Viena, tā dēvētā simpātiskā, veģetatīvās nervu sistēmas daļa stimulē orgānus aktīvai darbībai – piemēram, paātrina sirdsdarbību, paplašina acu zīlītes, bet parasimpātiskā – normalizē un palēnina to funkcijas. To savstarpējā mijiedarbība sabalansē norises organismā.
Veģetatīvo nervu sistēmu būtiski iespaido mūsu emocionālais stāvoklis.
* Lai informācijas pārnese nervu sistēmā noritētu netraucēti, pietiekamā daudzumā jāuzņem B grupas vitamīni. Galvas smadzenēm enerģiju nodrošina glikoze, kas cirkulē asinīs, bet nervu šūnu augšanai un spējai saistīties ar citiem neironiem svarīgas ir nepiesātinātās taukskābes.
Jau Hipokrats uzskatīja, ka smadzenes kontrolē arī sajūtas un kustības.
Visvairāk informācijas smadzenēm piegādā redzes nervs, kas aizvada uz tām impulsus no acs tīklenes. Šo nervu veido aptuveni miljons jušanas šūnu.
