Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
2. februāris, 2016
Drukāt

“Pilna Māras istabiņa” pēc 35 gadiem: nesaderīgas asinsgrupas

Publicitātes (Jāņa Deinata) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Iestudējumā "Pilna Māras istabiņa" pieredzējušāko Jaunā Rīgas teātra aktieru radītie tēli ir teju vai dzīvē nolūkoti tipāži.

Uzziņa

Māra Zālīte "Pilna Māras istabiņa", iestudējums ­Jaunajā Rīgas teātrī

Režisore: Inese Mičule, scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Katrīna Neiburga, komponists – Rihards Zaļupe, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš.

Lomās: Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Ance Strazda, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga, Varis Piņķis, Andis Strods, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Mārtiņš Velps.

Nākamās izrādes: 26., 27., 28. februārī.

Māras Zālītes luga “Pilna Māras istabiņa” savu vērtību trīsdesmit piecos gados, protams, nav zaudējusi un nezaudēs arī nākamajos trīsdesmit piecos, ja vien vēl būs, kas to novērtē, jo tajā savītie mitoloģiskie un metafiziskie pavedieni veido to dzīves gudrību, kas satur mūs kopā kā tautu un ļauj izdzīvot šajā pasaulē. Māras dāvanas, pēc kurām tik ļoti alkstam, nav ne labas, ne sliktas, tajās vienkārši ir ielikti cilvēciskas eksistences pamatnosacījumi, kas ļauj mums veidot dzīvi saskaņā ar dvēseles iekšējo nepieciešamību, kuru mēdz dēvēt par laimi. Tāpat kā visas lietas, arī šīs dāvanas ir divdabīgas un lietojamas tikai saskaņā ar ētiskām vērtībām, kuras katrai paaudzei pašai ir jāizsijā no garīgā mantojuma pūra lādes. Fakts, ka luga nav iestudēta kopš 1983. gada, liecina vienīgi par to, ka šī sijāšana beidzamajās paaudzēs kļūst arvien kūtrāka un mēs arvien dziļāk grimstam Māras dāvanu izmantošanā bez īstas apjēgas, kā to vajadzētu darīt.

Ineses Mičules izvēli iestudēt dzejnieces dramatisko poēmu varētu uzskatīt par sava veida zīmi, ka viņas paaudze vēl nebūt nav pilnībā apmaldījusies globālo pseidovērtību mudžeklī un ir gatava nopietnāk ielūkoties arī latviskās dzīvesziņas uzkrātajā mantojumā. Un kaut arī izrāde šajā reizē nesniedzas tālāk par īsinātu teksta prezentāciju ar mūsdienīgiem skatuviskās izteiksmes līdzekļiem, tā tomēr sagatavo augsni nākamajai lugas interpretācijai, uz kuru varbūt nebūs vairs tik ilgi jāgaida.

Izrāde sākas ar izvērstām vāķēšanas rituāla ainām, kas no malas atgādina folkloras kopas uzstāšanos, un tām pievienojas vairākas krāšņi izgaismotas aktieru “figurālās grupas”, kurās pavīd kaut kas līdzīgs pretenzijai uz simbolu. Tēvs ar Māras svētību beidzot ir kapā slēgts, Māra savas dāvanas palicējiem ir sadalījusi, un aktieri ar dažu mehānismu palīdzību ātri pielāgo telpu jaunai situācijai, lai mēs ieraudzītu “laimīgos dāvanu saņēmējus” pēc divdesmit gadiem. Miķeļa pussabrukušajās mājās turpinās nebeidzamie ēšanas svētki, kuros nu piedalās viss pagasts, un aktieru reizēm atjautīgajās, reizēm neveiklajās skatuves izdarībās palēnām sāk iezīmēties priekšnosacījumi traģiskiem likteņa pavērsieniem. Vērojot diezgan neviendabīgo spēli dažādos skatuves punktos, parādās ķecerīga doma, ka aktieri jau iestudējuma procesā ir sajutuši režisoriskā koncepta mazasinīgumu, kas neļauj lugas idejām transformēties tēlos, un tādēļ izrādē viņiem būs jāpaļaujas pašiem uz savu lomas izpratni. Pieredzējušāko aktieru kodols, kas iestudējumā atveido Miķeli, Indriķi un Niklāvu (Andris Keišs, Vilis Daudziņš un Gatis Gāga), ir laikus saskatījuši tos zemūdens akmeņus, kas šādā nenoteiktības situācijā poētiskos dialogus ātri var pārvērst didaktiskos, un, lai no tā izvairītos, savu skatuvisko eksistenci veiksmīgi ievirzījuši spraugā starp komisko un traģisko. Viņu radītie tēli ir teju vai dzīvē nolūkoti tipāži, kas piesaista uzmanību ar trāpīgām spēles niansēm, intonatīvām variācijām un vienlaikus dod iespēju skatītājam katru Māras “dāvanu” ievietot pašam savos svaru kausos. Aktieru profesionālā darbošanās ar viegli izcentrēto rīcības nozīmīgumu ļauj izrādē bez īpašām pūlēm ieraudzīt pasaku līdzībās paslēptos slazdus, kuros ieliktās ēsmas kārdinājums arī šodien daudziem ir nepārvarams.

Sarežģītākā, visgrūtāk risināmā ir Madaras loma, jo ap viņas tēlu poētiski savilktā ideju aploce ir trausla un pretrunīga, bet tautas eksistencei bezgala svarīga. “Es – Madara, man dots visvairāk” – šajos vārdos ir ielikts milzīgs spēks, bet atrast tā īsto pielikšanas punktu Madarai neizdodas. Viņa saprot, ka savos skaistajos rakstos ierakstījusi visu, ko nedrīkst aizmirst, taču pārliecīgais pašlepnums un nespēja mīlēt liedz šīs zināšanas atdot līdzcilvēkiem. Pat attiecībās ar brāļameitu Artu viņa balstās vienīgi uz pienākumu saglabāt un nodot tālāk Māras dāvāto māku, bet nepieļauj domu, ka meitene šīs zināšanas varētu iemiesot arī savā dzīvē.

Ievietot Madaru būrītī, kuram pietrūkst tikai durvīs izgrieztas sirsniņas, hidrauliski pacelt to virs pārējo galvām, lai izceltu viņas pārākumu, un ar vecu zingeru likt Madarai izšūt Lielvārdes jostas ir apmēram tas pats, kas turēt iztēli klišeju aplokā. Katrīna Neiburga apgalvo, ka iestudējuma procesā viņai svarīga bijusi tikai spēle ar dramaturģisko materiālu, bet, jāteic, ka šoreiz viņa šo spēli ir zaudējusi. Lai uz skatuves parādītu, ka par “nopietnām lietām var runāt rotaļīgi”, vispirms kopā ar režisori ir rūpīgi jāizpēta spēles nosacījumi, kurus šis dramaturģiskais materiāls diktē. Nav jēgas aizrauties ar pašmērķīgiem kinētisko un tehnoloģisko iespēju demonstrējumiem, ja tie nepadziļina kādu no ­izrādes jēgpilnajiem slāņiem un piedevām vēl apgrūtina aktieru spēli. Neraugoties uz visiem scenogrāfiskajiem šķēršļiem, Elitai Kļaviņai savā lomas zīmējumā tomēr izdodas precīzi satvert un aizvadīt līdz skatītāja apziņai Madaras tēla iekšējo pretrunu plosīto būtību. Saprast, ka “vārdi ies garām, ja nav mīlas”, un apzināties, ka šis avots tevī palicis sauss, ir ļoti smags liktenis, bet aktrise sev atvēlētajās epizodēs to ieskicē pārliecinoši.

Intervijā Inese Mičule izteicās, ka viņa ir “daudz domājusi par bērnu, kuram nav mātes, kurš ilgojas pēc mīlestības”. Madara lugā patiešām vairākkārt uzsver, ka nevienam no viņiem nav mātes, bet to, kas būtu jāzina, vislabāk prot izstāstīt tikai māte. Pat apejot savulaik Māras Zālītes izvirzīto diskutablo tēzi par latviešiem kā bāreņu tautu, šis Madaras apgalvojums šodien varētu būt dziļāku pārdomu vērts. Lugas teksts piedāvā visas iespējas palūkoties uz to caur mūsdienu pieredzes prizmu vai vismaz uzdot jautājumus, kāpēc tā notiek? Kāpēc, piemēram, mēs joprojām visu dzīvi veidojam tā, lai mātes mīlestībai nepaliktu ne laika, ne vietas, un pēcāk brīnāmies, ka bērni atkal izvēlas septiņjūdžu zābakus, lai ātrāk nonāktu tur, kur svešo “dievu” dāvanas ir dāsnākas?

Diemžēl līdz tādam līmenim režisores darbošanās izrādē nepaceļas, un skatītājam ar lielām pūlēm jāmēģina pašam kaut ko izlobīt no lugas teksta un tiem aktieru darbiem, kas lomas vēstījumu nav pazaudējuši uz skatuves redzamajā kakofonijā. Lai uzdotu jautājumus, ir nepieciešama sava pozīcija, bet režisorei tādas nav, un visspilgtāk tas izpaužas izrādes samocītajā finālā. Miķeļa bērnu atveidotāji (Iveta Pole, Edgars Samītis un Ivars Krasts) iestudējumā ir palikuši bez režisoriski izstrādātām tēlu attiecībām un nododas sasteigtai darbības imitācijai. Apzināšanās, ka pasaulē “ir vēl kaut kas par maizi svarīgāks” lugā notiek ļoti strauji, burtiski dažu repliku laikā, un tas nav tikai protests pret vecāku tukšo dzīvi, tā ir iekšā briestoša vēlme dzīvot citādi, bet aktieriem bija jādod iespēja to mierīgi izspēlēt.

Kopumā iestudējums ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad režijas un scenogrāfijas asinsgrupas ir tik atšķirīgas, ka savienot tās izrādē ar vienotu asinsriti nav iespējams. Nesaderība ir pārāk nomācoša, lai iestudējums tiktu līdz solītajai “rotaļīgajai spēlei ar nopietnām lietām”, un acīmredzamie asinsrites traucējumi izrādē tikai ar grūtībām ļauj mums saklausīt lugas tekstā ielikto domu un ideju pulsāciju.

Vārds skatītājiem

Ingūna: “Pašā pamatā pieviļ režisores koncepts. Labi – latvieša gudrība rakstos ieausta, taču izrādes finālā tālāk par “Vairosimies Latvijai” tāpat netiek. Ir arī spilgti mirkļi, teksti, frāzes, kas, tāpat kā visa izrāde, liek padomāt!”

Ilze: “Izrāde ir aktuāla, jo vēsta par latviešiem, mūsu saknēm, mudina domāt, diskutēt, analizēt. Paldies Keišam, Kļaviņai, arī Razumai un Polei! Paldies mūzikas autoram!”

www.jrt.lv

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+