Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Nesaļimt zem brīvības nastas

vainags1_ts_5

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa tradicionālajā 4. maija svinīgās sēdes runā īpašu uzmanību pievērsa mūsu valsts Satversmei, kas šogad svin 90 gadu jubileju, un brīvībai, kas ir ne vien privilēģija, bet arī smaga atbildība. 


Saeimas spīkere savā svētku runā Satversmi pielīdzināja piemineklim, kurā atspoguļots mūsu valsts un tautas liktenis. Sākumā – spožā un intelektuālā Latvija, pēc tam divdesmitā gadsimta totalitāro režīmu lauztā Latvija, zudusī Latvija un atjaunotā, modernā Latvija.

Pirms deviņdesmit gadiem, 1922. gadā, ne tikai tika pieņemts mūsu valsts pamatlikums, bet arī ievēlēta pirmā Saeima. Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste jaunievēlētajam parlamentam toreiz vēlēja savu darbu darīt ” nesavtīgi, pēc labākās apziņas, pēc labākās pārliecības par godu un par svētību mūsu dārgajai tēvijai”. Āboltiņa uzsvēra, ka šī J. Čakstes dotā ceļamaize ir vienlīdz aktuāla arī šodienas politiķiem.

Tāpat Saeimas priekšsēdētāja vērsa klausītāju uzmanību uz to, ka parlamentārā demokrātija, kaut arī Latvijai vajadzīgā pārvaldes forma, vienlaikus ir arī vissarežģītākais valsts varas iemiesojums. ” Tātad – derīgākais un piemērotākais ceļš ne vienmēr ir tas vieglākais,” norādīja spīkere un piebilda, ka parlamentārisma ceļš nepiedāvā gatavas atbildes un nenorāda uz vienu gudro, kurš zina citas pareizās izvēles. Tādēļ valstij svarīgākos jautājumus diskusiju ceļā izlemj un pieņem tautas izvirzīti pārstāvji.

 

“Taču demokrātija nav visatļautība. Tā neparedz spēlēšanos ar pamatvērtībām. Ir jautājumi, kuros nav kompromisu, arī demokrātijā,” uzsvēra spīkere. Viņa pauda gandarījumu, ka Latvijas ļaudis, neskatoties uz ekonomisko krīzi un masīvo demagoģiju, divvalodības referendumā pauda nepārprotamu atbalstu mūsu valstij un valodai.

 

“Tomēr spēja dzīvot saticībā nerodas referenduma rezultātā, tā ir vērtība, kas ļoti jākopj. Tas ir katra paša spēkos. Jo nav nekādu “mēs” un “viņi”. Ir viena tauta un viena Latvija. Brīvības cīņās par Latvijas valsti cīnījās visi kopā. Latvijas valsts nebūtu iespējama bez tajā dzīvojošo mazākumtautību atbalsta. Un iesaistīšanās jaunās valsts aizstāvēšanā. Arī 1991. gada janvārī, Tautas frontes aicināti, uz barikādēm plecu pie pleca ar latviešiem stāvēja krievi, lietuvieši, poļi, ebreji – dažādu tautību Latvijas iedzīvotāji, kas ticēja labākas Latvijas idejai. Tas palīdzēja mums uzvarēt,” atgādināja Āboltiņa.

Tāpat Saeimas spīkere savā runā centās kliedēt bažas par Latvijas nākotni. Jauniešu Saeima esot apliecinājums tam, ka valstī netrūkst jaunu, idejām pārpilnu un enerģisku cilvēku.

 

“Apīšus” garlaiko pelēcīgās runas

Uz Saeimas 4. maija svinīgo sēdi tradicionāli tiek aicināti arī šā datuma galvenie varoņi – bijušie Augstākās padomes deputāti, kuri savulaik atbalstīja neatkarības deklarāciju. Mūsdienu politiķi viņus draudzīgi dēvē par ” apīšiem”. Pēc svinīgās sēdes vairāki no viņiem dalījās pārdomās gan par Saeimas priekšsēdētājas runu, gan sabiedrības šodienas aktualitātēm.

“Runa bija atbilstoša mūsdienu situācijai un izlīdzinoša – ar priekšlikumiem un ierosinājumiem, bet bez radikālām idejām un asumiem,” diplomātiski vērtēja kādreizējais Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Savukārt bijušais AP deputāts Ojārs Kehris atzinās, ka runa viņam šķitusi pāŗāk sausa un pelēcīga. ” It kā nekas jau nebija nepareizi un nav par ko kritizēt. Visām Saeimas priekšsēdētājas kundzes domām piekrītu, bet runā pietrūka kaut kā, kas aizkustinātu, kas celtu augšup, kas iespiestos atmiņā,” sprieda Kehris. Turpretim viņa kolēģis no AP laikiem Andris Tomašūns nepiekrīt vairākām Āboltiņas atziņām. “Pirmkārt jau man ir cits vērtējums par referendumu. Manuprāt, labāk būtu bijis šajā pasākumā nepiedalīties, tad mēs daudz labāk varētu redzēt, cik mūsu pilsoņu vidū ir Latvijas naidnieku. Otrkārt, mani pārsteidza apgalvojums, ka skolēnu Saeima notiek tikai divus pēdējos gadus. Tajā brīdī abi ar Anatoliju Gorbunovu neizpratnē saskatījāmies. Saprotu, ka šodienas spīkeres kundzei gribas palepoties ar saviem nopelniem, bet atgādināšu, ka pirmā skolēnu Saeima sanāca jau 5. Saeimas laikā deviņdesmito gadu vidū pēc Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolēnu iniciatīvas un ar Gorbunova atbalstu,” teica A. Tomašūns.

Arī bijušie AP deputāti dzīvo līdzi un pārdzīvo par mūsdienu politiskās dzīves aktualitātēm.

 

“Jau pirms 22 gadiem varēja paredzēt, ka mums ies grūti globālajā konkurencē, ka sabiedrība noslāņosies un nebūs tik vienota, ka etniskā jautājuma risināšana būs ilgs un garš process. Taču to, ka mums nāksies referendumā aizstāvēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, gan tolaik neviens nespēja iedomāties,” sprieda A. Gorbunovs.

 

Cits AP deputāts Jānis Balēvičs spriež, ka lielākais ļaunums nav vis sabiedrības sašķeltība, bet gan politiskās elites attālināšanās no tautas. “Mēs tolaik tikām ievēlēti no apgabaliem. Un pirms visiem būtiskajiem balsojumiem bija jāpatur doma, ka man nāksies atgriezties savā reģionā, skatīties acīs saviem vēlētajiem un atskaitīties viņiem. Mūsdienās dominē partijas un šāda individuālā politiķu atbildība mazinājusies,” spriež J. Balēvičs. Visbeidzot A. Tomašūns atgādina, ka pašiem sava valsts nozīmē arī ikviena cilvēka atbildību augt kā pilsonim. Un šis process ir bezgalīgs, nebūt neaprobežojas ar ierakstu pasē.

 

Ļauj vaļu dziesmai

Pēc oficiālās runas noklausīšanās Saeimas deputāti, uzaicinātie ārvalstu vēstnieki un bijušie AP deputāti devās uz Saeimas sarkano zāli, lai neoficiālākā gaisotnē iedzertu glāzi šampanieša. Taču diplomātiskā protokola un lietišķās etiķetes dogmas arī šo pasākumu bija spējušas padarīt tik sausu un garlaicīgu, ka bijušie AP deputāti vairs nespēja izturēt. Saeimas priekšsēdētāja vēl nebija paguvusi pabeigt savu oficiālo tostu, kad “apīši” rāva vaļā dziesmu “Šeit ir Latvija!”. Ar šādu neplānotu soli viņi nedaudz samulsināja gan protokola pārstāvjus, gan Saeimas deputātus. Toties padarīja pasākumu krietni sirsnīgāku un dzīvīgāku. Ar dziesmu uzstājās arī Itas Kozakēvičas mazākumtautību biedrības ansamblis. Dziedāšana nerimās arī vēlāk Saeimas nama ārpusē deputātu kopīgās fotografēšanās laikā.

Kā novēroju – galvenais pamudinātājs un arī skanīgākais dziedātājs bija kādreizējais AP deputāts Ivars Briedis. “Bija tik daudz emociju, ka nevarēju vairs noturēt dziesmu sevī,” vēlāk žurnālistiem atzinās ekspolitiķis:

 

“Dziesmu “Šeit ir Latvija!” man iemācīja tēvs, kad 1956. gadā atgriezās no Sibīrijas. Kopš tā laika šī dziesma man ir bijusi vissvētākā un skanīgākā, ko visos šādos pasākumos esmu dziedājis. Arī 1990. gada 4. maijā, kad, nobalsojuši par neatkarības deklarāciju, mēs, deputāti, devāmies laukā uz tikšanos Daugavmalā, dziedājām šo dziesmu.”

 

I. Briedis ir ilggadējs Valmieras Viestura vidusskolas direktors un lepojas, ka viņa skola izaudzinājusi veselus sešus pašreizējās Saeimas deputātus.

 

Lentītes slēpj kabatās

Aizvadītajā vēlēšanu gadā bezmaz uz katru saviesīgu sanākšanu politiķi mēdza greznoties ar lentītēm Latvijas karoga krāsās. Daži to sauca par sava patriotisma apliecinājumu, citi runāja par pretsparu Georga lentīšu izplatībai. Taču, kā novēroju, 4. maijā Saeimas namā vien retais deputāts bija atcerējies to piespraust – galvenokārt Nacionālās apvienības pārstāvji, bet arī vairāki saskaņieši un atsevišķi citu frakciju pārstāvji. Dažs labs pat lentīti bija paņēmis līdzi, bet kautrīgi noslēpis kabatā un piesprauda to tikai tad, kad par to apjautājos. Ne Saeimas priekšsēdētājai, ne premjeram Valdim Dombrovskim, ne prezidentam Andrim Bērziņam lentītes vairs nebija.

“Tā jau ir – dažam laikam tā ir pašsaprotama lieta, bet citiem – tikai izrādīšanās pirms vēlēšanām,” sprieda Augusts Brigmanis, kurš vienīgais no ZZS frakcijas bija rotājies ar sarkanbaltsarkano piespraudi. Līdzīgi arī ZRP pārstāvis Juris Viļums, kurš savu ikdienā nēsāto Latgales karodziņu 4. maijā bija nomainījis pret sarkanbaltsarkano lentīti, jo “šie tomēr ir visas Latvijas svētki”. “Vienotības” rindās par piespraudi bija atcerējies tikai Edvards Smiltēns.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+