Mobilā versija
+6.1°C
Leonīds, Leonīda
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
13. jūlijs, 2015
Drukāt

Pārdomas: Kāpēc cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi? (3)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Reti gadās dzirdēt – šodien jauks laiciņš! Lielākoties gaisa temperatūra ir vai nu par zemu, vai par augstu. Ja karsta vasara – slikti, ja auksta – arī slikti, ja remdena – vēl sliktāk! Grūti izdabāt dabas kronim – cilvēkam. Viņš gandrīz vienmēr ir neapmierināts. Vai patiešām neapmierinātība dzen uz priekšu, attīsta? Nesen skatījos pasaku filmu par zelta zivtiņu un aizdomājos par spēju būt apmierinātam ar savu dzīvi. Kaut kā tieši sievām pārmet neapmierinātību ar vīru, tieši viņām šķiet, ka vīrs par maz pelna, par daudz strādā un nepievērš uzmanību sievai un bērniem. Veidojas burvju aplis – sieva pārmet, ka vīrs nenāk laikus mājās, bet vīrs nenāk mājās, lai nebūtu jāklausās pārmetumos. Un tā tās dienas aizrit kā vāveres ritenī. Atvaļinājums nu reiz ir tas laiks, kad abiem vajadzētu beigt riņķot pa apli un pievērsties otram. Bet bieži vien tas nesanāk, jo pietrūkst labās gribas kaut ko mainīt. Kā radīt otrā cilvēkā šo labo gribu? Bieži ar paša gribēšanu vien nepietiek.

Dažreiz šķiet, ka cilvēks ir īgns aiz māņticības, sak, ka tik kāds manu laimi nenoskauž, priecāties ir grēks, labāk staigāt pa pasauli kā skābam gurķim. Bet citreiz šķiet, ka cilvēks uzskata: normāli ir būt īgnam, neapmierinātam, jo tikai muļķi ir priecīgi.

Vēl esmu dzirdējusi teoriju, ka mums kā patērētājsabiedrībai ir lemts būt neapmierinātiem ar esošo, lai pastāvīgi tiektos pēc visa jauna – mašīnas, mājas, sievas. Ja cilvēks ir apmierināts un priecīgs,viņam neko nevajag un naudas dzirnas nemaļ savu maļamo. Kā panākt, lai mēs spētu priecāties par dzīvi? Laikam vispirms pašam nebūt tam skābajam gurķim.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Skolnieciņš [skaudības dievība] Atbildēt

    Es baidos iebilst, jo es baidos nonākt cietumā un tikt tiesāts. Es negribu izbaudīt cietuma vidi uz savas ādas. Nezinu vai Latvijas cietumu vidē es paliktu dzīvs. Pēc tam ar sodāmību labi apmaksātu darbu neatrast. Tāpēc es publiski klusēju! Vienīgā vide kur es kliedzu un izsaku savas patiesās domas ir internets, kur es rakstu anonīmajos komentāros. Esmu Skolnieciņš Skaudības Dievība. Es nevaru publiski darboties. Bet es esmu neatlaidīga Skaudības Dievība, es māku nodarboties ar melno maģiju. Es māku uzlikt lāstu. Es māku burties. Es uzlikšu lāstus šīs valsts politiķiem. Katrs mans lāsts būs par godu kādai Dievībai (Slāvu, Baltu, Skandināvu Dievību saimēm). Tā būs upurēšana un manu ienaidnieku iznīcināšana. Es uzaugu ar 117€. Man sāpēja. Būt trūcīgai personai ir sūdīgi, tajos laikos mana māte saņēma 90€ kā 2.grupas invalīgs, bet tēvs saņēma 112€ kā 2.grupas invalīds. Man sāpēja. Manai ģimenei šo gadu laikā labdarības iestādes neko neuzdāvināja. Kāda jēga ir no labdarības akcijām?! Dodied labi apmaksātu, stabilu darbu! Sociālie dienesti zināja par manu ģimeni. Tas bija tālais 2015.g., kad mans finanšu stāvoklis uzlabojās, jo mainijās pabalstu sistēma. Šogad es pat nostrādāju divus mēnešus algotā darbā. Cieņā, Skolnieciņš ©Skolnieciņš 1999-bezgalība ®Skolnieciņš Skolnieciņš™
    P.S. Pašreizējo eliti Skolnieciņš nolādēs!
    P.S.S. Mani neapmirinātu ar dzīvi padara sociālā nevienlīdzība cilvēku starpā!

  2. Dzīvi un attieksmi pret to var sakārtot. Kā lai tiek vaļā no tadas valdības, kas radījusi šo neapmierinātību?

  3. raksts ir kā aprauts dzimumakts – sākums daudzsološs, bet beigas kā ar cirvi nocirstas. baigā nepabeigtības sajūta paliek. kas ir, tālāko aizmirsāt nopublicēt vai kā?

Kāpēc konjaku nav jāsilda plaukstās un kādi kokteiļi modē, stāsta slavens pazinējsKonjaka pazinējs Žans Mišels Košē: konjaku jau 150 gadus bauda kokteiļos un pirms lietošanas to nav nepieciešams sildīt plaukstās!
Draugiem Facebook Twitter Google+