Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. decembris, 2012
Drukāt

Nesaskaņas ir kā kauna traips


padomju_deportacijas_72

Nav šaubu, ka par katru notikumu ir vieglāk rakstīt tūlīt, bet ne pēc daudziem gadu desmitiem, kad aculiecinieku ir palicis maz un notikumi jau leģendām apvīti. Tā tas ir arī ar kādreizējām deportācijām.

 

Tādēļ grūti pārvērtēt nesen iznākušo grāmatu “Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā”, kurā īsi un kodolīgi ir analizēta sabiedrības attieksme pret pagājušajiem, traģiskajiem notikumiem. Varbūt gan pārāk īsa ir šī analīze…

Spriežot pēc vecuma, neviens no autoriem nav bijis ne iesaistīts deportācijās, ne arī bijis to aculiecinieks, tādēļ jo vairāk jāatzīmē viņu ķeršanās pie šā darba, ko var uzskatīt par vajadzīgu un labu. Labu, ja neņem vērā dažas lietas, kas jaunajiem zinātniekiem ir maz zināmas un saprotamas. Un ne tikai viņiem. Kā piemēru var minēt grāmatas autoru atzīmētās nesaskaņas starp Latvijas politiski represēto apvienību un Rīgas represēto biedrību.

Šīs nesaskaņas ir kā kauna traips visai represēto kustībai. Lai kas arī notiktu, vēl pie dzīvības palikušajam nelielajam represēto pulkam jau nu gan vajadzētu būt visiem kā vienam. Šķelšanās galvenokārt notika un notiek pēc principa, ka biedrību maz, bet ļautiņu, kas alkst pēc vadīšanas, ir vairāk. Pēc šāda principa patiesībā notika visas šķelšanās. Ir Latvijas Politiski represēto apvienība, visu Latvijas represēto klubu un biedrību ievēlēta, un vienīgi ar to būtu jārēķinās.

Kāda gan daļa tagad par to būtu man, jau krietni devītajā gadu desmitā iesoļojušam? Bet, es esmu stāvējis pie Latvijas represēto kustības šūpuļa, un man nav gluži vienalga, kas notiks tālāk. Daudzi jau ir aizmirsuši un daudziem pat nav zināms, kā īsti tā represēto kustība sākās. Daudzi ir aizmirsuši, ka Latvijas neatkarība patiesībā sākās ar represiju pieminēšanu.

Grāmatā it kā garāmejot tiek minētas piemiņas vietas ārpus Latvijas robežām, bet autoriem laikam nav zināms, ka piemineklis Intā tika uzcelts jau 1956. gadā. 1988. gadā tika uzstādīts piemiņas krusts nopostītajā Plahinā aiz Polārā loka. 1989. gadā tika atjaunots piemineklis Intā un atjaunoti arī brāļu kapi pieminekļa pakājē. 1990. gadā tika uzcelts liels krusts Agapitovā, 12 km uz ziemeļiem no Plahinas. Tajā pašā laikā bija ierīkoti pieminekļi Noriļskā, pie Lāmas ezera un Ziemeļurālos – Abizā un Vorkutā. Krusts tika uzcelts arī Taišetlagā. 1995. gadā piemiņas krusti pacēlās bijušajās Vjatlaga un Usoļlaga teritorijās. Pirms dažiem gadiem represētie uzstādīja piemiņas akmeni Omskas apgabalā. Dzintras Gekas rīkotās “Sibīrijas bērnu” fonda ekspedīcijas dalībnieki Krievijā ir uzstādījuši piemiņas plāksnes, kuru skaits jau tuvojas otrajam desmitam. 2007. gada 12. jūnijā Vašingtonā atklāja pieminekli 100 miljoniem komunisma upuru. Atklāšanas runā toreizējais prezidents Džordžs Bušs sevišķi atzīmēja represijas Baltijā. Piemiņas vietas ierīkošanā piedalījās ASV dzīvojošie latvieši.

Nav taisnība, ka piemiņas vietām Latvijā nav nekādas uzskaites. 2006. gadā Politiski represēto apvienība izdeva grāmatu, kurā bija fotouzņēmumi un īsi raksturoti visi līdz tam Latvijā uzceltie pieminekļi un piemiņas akmeņi represētajiem.

Konkursu represēto piemineklim Rīgā bija daudz, bet visapjomīgākais un nopietnākais konkurss notika 1998. gada vasarā Dailes teātrī. Par mākslu grūti strīdēties, bet piemineklim represētajiem ir jābūt tādam, ka, uz to paskatoties, būtu saprotams, ka piemineklis ir komunistu varas upuriem.

Daudzu represēto viedoklis bija, ka vispieņemamākais ir projekts alejā pretim Ministru kabinetam izvietotu četru skulptūru grupu komplekss – Baigajam gadam, izsūtītajiem, pretestības kustībai un karavīriem. Diemžēl šī izstāde darbojās tikai dažas dienas.

Lai represētie savā rīcībā saņemtu kādu telpu, atmodas sākumā nodibinājās Augšāmcelšanās ev. lut. draudze. Vairākus gadus dievkalpojumi notika draudzes rīcībā nodotajā, pussagrautajā Lielo kapu kapelā. Draudzes spēkiem un galvenokārt ar ārzemju latviešu draudžu materiāliem līdzekļiem kapela tika atjaunota.

Jautājums par galveno un vienīgo represiju atceres dienu vēl joprojām ir atklāts, tikai domāju, kamēr ir dzīvi gan 1941., gan 1949. gadā izsūtītie, jāatzīmē abas šīs dienas. Bet galvenajai atceres dienai jau tagad būtu jābūt vai nu okupācijas dienai, no kuras viss sākās, vai slepenā pakta atceres dienai.

Viss minētais liecina par pagājušo notikumu pieminēšanu. Notikumu, kuriem līdzīgu pēc upuru skaita vēl nav bijis cilvēces vēsturē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+