Kultūra
Mūzika

Viktorija Streiča: Nesauciet mani par režisori! 16

Tradicionālo Jēkabpils Operas dienu ietvarā piektdien, 22. jūlijā, Krustpils brīvdabas estrādē ar Eltona Džonsa un Tima Raisa Brodvejas mūziklu “Aīda” viesojas Kauņas Valsts muzikālais teātris no Lietuvas. Titullomā teātra vadošā aktrise Viktorija Streiča.

– Aizvadītajā gadā jums samērā daudz sanāca būt Latvijā sakarā ar kinorežisora, jūsu tēva Jāņa Streiča apaļās jubilejas sarīkojumiem. Bet vai atceraties, kad pēdējo reizi bijāt Jēkabpilī?
Viktorija Streiča: -Jēkabpils ir manas bērnības pilsēta. Latvijā savu lauku mums nebija, jo nebija jau vecvecāku, pie kuriem braukt ciemos. Tāpēc mēs bieži viesojāmies pie tēva tantes Anniņas, viņa māsīcas Ainas, tēva māsas Stasītes un manām māsīcām Rutas un Jolantas, kuras dzīvoja Jēkabpilī. Tāpēc man šī pilsēta ir īpaši mīļa un tuva. Es pat astoņu gadu vecumā Anniņas pagalmā sāku rakt baseinu! (pasmaida) Uzstājusies Jēkabpilī laikam neesmu ne reizi, ja nu vienīgi studiju laikā, kad mūsu kurss apceļoja visu Latviju ar Raimonda Paula mūziklu “Zaļā jumprava”.

– Esat stāstījusi, ka tētim sākumā ne pārāk bijusi pa prātam jūsu pievēršanās skatuvei. Vai viņš kādreiz atzinies savā, teiksim, ne pārāk pareizajā nostājā?
– Mana tēta, režisora Jāņa Streiča, nostāja izrietēja no tā, ka aktieru dzīve rit mūžīgā atkarībā no citiem. Un no otras puses, padomājiet, kāds viņam būtu kauns, ja no manis nekāda aktrise neiznāktu. Tā mana aizbraukšana laikam bija izdevīga mums abiem – man aizbēgt no aizspriedumiem par “režisora meitiņu”, tēvam – manas profesionālās karjeras neveiksmes gadījumā nebūtu kauns šeit. Un sākumā es jau nekādus īpaši spilgtus rezultātus nerādīju. Pirmos desmit gadus viņš mani ļoti kritizēja, esmu pieraudājusi daudz spilvenu… Bet šodien arī viņš atzīst, ka māksla ir mans ceļš.

– Vai lietuviešu kino jūs arī pamanījis?
– Man īpaši paveicies pēdējā laikā – jau kādus piecus gadus filmējos seriālos. Seriālu līmenis Lietuvā ir līdzīgs kā Latvijā, bet esmu pārliecināta, ka mūsu mazajās valstīs laikam jau nevar arī būt amerikāņu līmeņa seriāli. Tam par iemeslu, protams, ir finanses. Un vēl divas lietas – labu scenāriju un labu montāžas režisoru trūkums. Te, protams, pie vainas ir skola. Man tāda sajūta, ka šobrīd visatļautība sasniegusi maksimumu – ja māku rakstīt pareizi teikumus, tad jau varu rakstīt scenārijus, vai – nopirku Apple datoru ar “iMovie” montāžas programmu – un es jau skaitos montāžists.

Bet filmēties man patīk. Seriālus uzskatu par aktiermeistarības treniņu – teksts zobos, režisors parāda, no kurienes uz kurieni, aiziet, motors un filmējam! Un peldi, kā gribi – vari palikt muļķa vietā, bet, ja vēlies izpeldēt sauss, – sasprindzini visus savus aktiermeistarības muskuļus un nepadodies!

– Latvijā jūsu vīra Kestuša Jakstas vārds saistās ar Kārļa Ulmaņa lomu filmā “Rīgas sargi”. Savulaik jūsu vīrs man tika atklājis, ka tieši jūs viņam , saņemot Ulmaņa lomas piedāvājumu, tikāt daudz stāstījusi par Latvijas prezidentu…
– Jā, tas bija tāds kuriozs… Es Kēstam monologus pārrakstīju no latviešu valodas uz fonētiski līdzīgiem lietuviešu vārdiem – bieži vien fonētiski tie ir identiski, bet nozīmes pilnīgi savādākas. Un bieži vien sanāca absolūta jēgas un jēdzienu kakofonija.. Neatceros, cik es toreiz stāstīju par Ulmani, man jau liekas, ka Kēstas pats ļoti daudz meklēja materiālu, jo vēsture blakus makšķerēšanai ir viņa lielākā aizraušanās. Protams, patīkami, ka Latvijā vēl joprojām ļoti bieži viņu atpazīst kā Ulmani.

– Nu jau kādu laiku dzīvesbiedrs ir Kauņas Valsts muzikālā teātra mākslinieciskais vadītājs, bet jūs – vadošā aktrise un režisore. Kas mainījies jūsu dzīvē? Vai arī mājās runājat par teātri?
– Mēs pārcēlāmies uz Kauņu. Pirms tam dzīvojām Viļņā. Runājam un strīdamies par teātri no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Esam absolūti darbaholiķi, līdz matu galiem noslīkuši teātra dzīvē un problēmās. Mūsu meita ir aizkulišu bērns, kura māk visas izrādes no galvas tāpat kā es bērnībā zināju visas tēva filmas. Nekā skaista un romantiska tajā visā nav, jo esam pārguruši bez gala.

– Latvijā noteikti pamēļotu par situāciju – mākslinieciskais vadītājs un aktrise un režisore vienā teātrī ir pāris… Kā Lietuvā?
– Man mēļošana vispār nav tēma. Ne tā mani aizskar, ne es to pielaižu sev klāt. Es Kauņas muzikālajā teātrī sāku strādāt 2004. gadā, Kēsts – četrus gadus vēlāk. Pēc savas pirmās izrādes jau dabūju galveno Lietuvas teātra balvu. Un kāpēc es te vispār taisnojos? Tā laikam ir mana karma – vai kā priekšā esmu vainīga, ka esmu režisora meita, režisora sieva … Vai tāpēc man būtu jāatsakās no savai aicinājuma? Mēļotājiem par prieku?

– Kāpēc pievērsāties arī režijai?
– Režija vienmēr bijusi mans gala mērķis. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka režijai ir jābūt otrajai profesijai – kad esi dzīvē kaut ko jau sapratis, izkristalizējis savas pamatvērtības. Protams, vienmēr ir Dieva doti talanti, kuriem vienkārši kosmoss čukst ausīs, kā un ko darīt. Es tiem nepiederu, tāpat kā nekad neesmu piederējusi tiem aktieriem, kuri ir tā dēvētie tīrradņi, māk tēlot no bērnības. Man ir vajadzīga meistarība. Saprast procesus, apkopot faktus, veidot secinājumus. Un nesauciet mani par režisori, jo šis vārds ir jānopelna. Pagaidām esmu iestudējusi tikai operas ar saviem studentiem Kauņas Mūzikas akadēmijā, režisējusi Kauņas dziesmu svētkus, kopā ar vīru veidojām mana tēva jubilejas koncertu “Gorā” un biju režisore mūziklam “Adamsu ģimene”, kura mākslinieciskais vadītājs bija mans vīrs.

Šobrīd stāvu sava līdz šim vislielākā izaicinājuma priekšā – man beidzot ir uzticēta patstāvīga režija izrādei – operetei “Cirka princese”. Ja man to izdosies dabūt gatavu, varbūt arī izņēmuma gadījumos atļaušu sevi nosaukt par režisori. Mūzikla žanra specifika ir ļoti aprobežota – parasti tie ir banāli mīlas stāsti. Uz mūsu teātri cilvēki nāk atpūsties, gūt prieku, saviļņojumu. Mēs nemeklējam mūžības atbildes sociālajās problēmās, 95 procenti mūsu izrāžu tēma ir mīlestība. Tāpēc, meklējot jaunu materiālu, mēs pamatā pievēršam uzmanību mūzikai, dziesmu tekstiem, fabulai, kas satriec, paceļ vai iedvesmo. Pati esmu iztulkoju dziesmu tekstus kādiem pieciem mūzikliem.

– Vai Kauņas Valsts muzikālo teātri savā ziņā var salīdzināt ar kādreizējo un deviņdesmito gadu sākumā likvidēto Opereti Latvijā?
– Kāda bija Rīgas Operete, man nav tiesību spriest, jo, kad šo teātri likvidēja, man bija 12 gadu un teātris mani vispār neinteresēja. Kaut gan atceros, ka mēs ar tēti tur skatījāmies “Smaidu zemi”, atceros pat scenogrāfiju un kā mēs starpbrīdī sēdējām pie Oļģerta Dunkera viņa kabinetā.

Muzikālais teātris vēl ir Klaipēdā. Tur tagad jauns, enerģisks direktors, – cenšas piecelt Fēniksu no pelniem. Man liekas, jau drīz šis teātris mums būs ļoti liels konkurents. Bet patlaban mūsu, Kauņas Muzikālais teātris ir visvairāk apmeklētais visā Lietuvā. Tieši ar pēdējiem mūzikliem esam pievilinājuši ļoti daudz jaunu skatītāju. Vislielākais lepnums, ka uz visām mūsu izrādēm izpērk biļetes pusgadu uz priekšu.

– Kam pieder ideja iestudēt Eltona Džonsa un Tima Raisa mūziklu “Aīda”?
– Režisoram Vitenim Pauļukaitim. Viņš atnāca ar šo materiālu un autortiesību kontaktiem. Rādām šo izrādi jau no 2011. gada marta. Galveno lomu otrais sastāvs nupat ir atjaunots – tajā galvenās lomas atveido manas studentes. Interesanti, ka, kad es mēģināju “Aīdu”, viņas studēja pirmajā kursā.
Publika iemīlēja šo stāstu no pirmās izrādes. Savā laikā tā bija pati populārākā izrāde mūsu teātrī, uz kuru nebija iespējams nopirkt biļetes. Un vēl joprojām zāle ir pārpildīta.

– Interesanta sakritība – Verdi vienu no savām slavenākajām operām “Aīda” par paverdzinātās Etiopijas princeses Aīdas un ēģiptiešu karavadoņa mīlasstāstu sacerēja 1869. gadā, bet Eltonss Džons savu karjeru sāka tieši simts gadus vēlāk – 1969. gadā. Kā jūs raksturotu Eltona Džona mūziku? Kauņas Valsts muzikālā teātra diriģents Jons Janulevičs teicis, ka partitūra nav sarežģīta, taču tajā pašā laikā mūzika gana nopietna, kas tomēr nav tik salda kā popkultūrā…

– Mīlas trijstūris ir mūžīga tēma. Tēvzemes mīlestība ir mūžīga tēma. Upurēšanās ir mūžīga tēma…
Mūziku laikam vairs nevaru raksturot attālināti – jau septiņus gadus dzīvoju ar šīm ārijām, kuras izjūtu ar katru savu nervu šūnu. Man tās nav melodijas, bet dvēseles jūtas. Ja mūzika tik ļoti var ieaugt tevī, laikam jau tad tā tiešām nav peļama.

– Un kā raksturojat savu Aīdu?
– Aīda ir apslēptā revolucionāre manī. Tā, kura es gribētu būt, bet nekad nebūšu. Esmu pārāk labi audzināta ( pasmaida) Mani ļoti iedvesmo atļaušanās uz skatuves būt tādai, kāda es nekad nebūšu dzīvē. Kā piemēram, mūziklā “Karmena”. Pirms mēģinājumiem domāju – ak, Dievs, man jau 36 gadi, kāda no manis iznāks pavedinātāja Karmena”… Un tad šī nešpetnā sieviete ar mani izdarīja kaut ko tā-ā-ādu… vēl joprojām nespēju aptvert, ko. Bet viņa atvēra manas sievišķības dzelmes bezdibeņus… Tāpēc katru lomu uztveru kā savu skolotāju, kura man palīdz izzināt sevi un atklāt lietas, kuras es pati par sevi vispār nezināju.

“Aīda” man ir ļoti īpaša ar to, ka mūziklu iestudēja laikā, kad tikko bija gājis bojā man brālis Kristaps. Un tad vēl pirms viena mēģinājuma no rīta man piezvanīja, ka aizsaulē aizgājis Mārtiņš Freimanis… Laikam visas savas sāpes es ieliku šajā lomā. Libretā ir ļoti daudz zaudējuma sāpju. Tāpēc man atlika tās personificēt… tajā laika posmā tā bija mana terapija.

– Pagājušajā gadā slavenais mūziķis Eltons Džons koncertēja Latvijā “Arēnā Rīga”. Vai apmeklējāt koncertu?
– Nē. Kopš “Aīdas” pirmizrādes mūsu teātrī Lietuvā viņš ir viesojies laikam divas reizes. Bet vienmēr nav laika…

– Kas ir jūsu autoritātes Aīdas lomā operā un kas – Brodvejas mūziklā?
– Vienmēr jau jāmācās no labākiem piemēriem. Bet galarezultātā jāveic kaut kas, ko vari izdarīt tikai tu. Labāk, sliktāk, bet tikai tu.

Allaž saku – manas galvenās skolotājas ir Laiza Minelli, Edīte Piafa un Alla Pugačova. Un nav svarīgi, ka viņas nezina, kas tā tāda Streiča (pasmaida). Manis minētās mākslinieces ir tās, kuras nevis vokāli skaisti izdzied notis, bet vienmēr izstāsta, izdzīvo, izjūt stāstu. Tas arī man ir galvenais mūzikā – atklāt tās stāstu.

– Ja nu kāds no Jēkabpils publikas mūziklu “Aīda” būs dzirdējis Brodvejā?…
– Un? Vēl joprojām slimojam ar koloniālo domāšanu, kad TUR apriori viss ir labāk? Vai man jābaidās, ka man nav pietiekami melna āda un īkšķa resnuma balssaites, un, vispār es nepiederu tai rasei, kuras pārstāves Brodvejā tēlo Aīdu? Es nekad nenodziedāšu šo lomu, kā to dara nēģerietes Brodvejā. Bet viena Brodvejas dziedātāja, kura koncertizpildījumos dzied Aīdas partiju, starp citu, redzēja mani šajā lomā… Es neatkārtošu to, ko viņa man teica,- lai nesanāk tukša plātīšanās, jo man taču latviešu priekšā vēl būs jāpierāda sevi no nulles…

Īstenībā ar šīm viesizrādēm man uzlikta milzu atbildība. Zinu, ļoti uztraukšos – “Aīda” ir vienīgā iespēja pēc tik daudziem prombūtnes gadiem sevi parādīt Latvijas publikai. Un ja nu tā pēkšņi gadās TĀ izrāde, kurā viss neatkarīgi no manis noiet greizi?

Saistītie raksti

– Vai tiesa, ka Lietuvā nupat modē nākusi nacionālā dramaturģija un lietuvieši par goda lietu uzskata redzēt visus lietuviešu autoru iestudējumus?
– Nacionālā dramaturģija vienmēr tikusi iestudēta – visu laiku tiek meklēti jauni autori, lugas. Teātra gada balvai ir atsevišķa kategorija – nacionālās dramaturģijas iestudējums. Katru pavasari tiek organizēti nacionālās dramaturģijas lasījumi. Kaut kā neesmu manījusi, ka nacionālā dramaturģija līdz šim būtu bijusi bārenītes vietā. Tāpēc par modes lietu to nenosauktu. Tā ir tāda nacionālās identitātes pašapliecināšanās vajadzība.

– Kāds ir publiku saviļņojošākais kultūras notikums Lietuvā pēdējā laikā? Kas jums pašai ir nozīmīgākais notikums kultūrā Lietuvā?
– Vai!!! Savā ikdienā 95 procentus laika esmu darbā. Atlikušos piecus gribu veltīt atpūtai un ģimenei. Piederu tiem, kuri no darba brīvajā laikā uz darbu neiet (pasmaida). Tāpēc ļoti maz varu spriest par to, kas ir saviļņojošākie notikumi. Nezinu, vai par to kaunēties, jo kultūrai ziedoju gandrīz visu savu dzīvi un spēkus. Bet, protams, man ir kauns, ka nevaru pagūt noskatīties visus kolēģu darbus. Diemžēl neatliek ne spēka, ne laika.

LA.lv