Mobilā versija
Brīdinājums +27.6°C
Melānija, Imanta
Sestdiena, 19. augusts, 2017
21. jūlijs, 2017
Drukāt

Viktorija Streiča: Nesauciet mani par režisori!

Aida_Martynas-Aleksa_13

Tradicionālo Jēkabpils Operas dienu ietvarā piektdien, 22. jūlijā, Krustpils brīvdabas estrādē ar Eltona Džonsa un Tima Raisa Brodvejas mūziklu “Aīda” viesojas Kauņas Valsts muzikālais teātris no Lietuvas. Titullomā teātra vadošā aktrise Viktorija Streiča.

– Aizvadītajā gadā jums samērā daudz sanāca būt Latvijā sakarā ar kinorežisora, jūsu tēva Jāņa Streiča apaļās jubilejas sarīkojumiem. Bet vai atceraties, kad pēdējo reizi bijāt Jēkabpilī?
Viktorija Streiča: -Jēkabpils ir manas bērnības pilsēta. Latvijā savu lauku mums nebija, jo nebija jau vecvecāku, pie kuriem braukt ciemos. Tāpēc mēs bieži viesojāmies pie tēva tantes Anniņas, viņa māsīcas Ainas, tēva māsas Stasītes un manām māsīcām Rutas un Jolantas, kuras dzīvoja Jēkabpilī. Tāpēc man šī pilsēta ir īpaši mīļa un tuva. Es pat astoņu gadu vecumā Anniņas pagalmā sāku rakt baseinu! (pasmaida) Uzstājusies Jēkabpilī laikam neesmu ne reizi, ja nu vienīgi studiju laikā, kad mūsu kurss apceļoja visu Latviju ar Raimonda Paula mūziklu “Zaļā jumprava”.

– Esat stāstījusi, ka tētim sākumā ne pārāk bijusi pa prātam jūsu pievēršanās skatuvei. Vai viņš kādreiz atzinies savā, teiksim, ne pārāk pareizajā nostājā?
– Mana tēta, režisora Jāņa Streiča, nostāja izrietēja no tā, ka aktieru dzīve rit mūžīgā atkarībā no citiem. Un no otras puses, padomājiet, kāds viņam būtu kauns, ja no manis nekāda aktrise neiznāktu. Tā mana aizbraukšana laikam bija izdevīga mums abiem – man aizbēgt no aizspriedumiem par “režisora meitiņu”, tēvam – manas profesionālās karjeras neveiksmes gadījumā nebūtu kauns šeit. Un sākumā es jau nekādus īpaši spilgtus rezultātus nerādīju. Pirmos desmit gadus viņš mani ļoti kritizēja, esmu pieraudājusi daudz spilvenu… Bet šodien arī viņš atzīst, ka māksla ir mans ceļš.

– Vai lietuviešu kino jūs arī pamanījis?
– Man īpaši paveicies pēdējā laikā – jau kādus piecus gadus filmējos seriālos. Seriālu līmenis Lietuvā ir līdzīgs kā Latvijā, bet esmu pārliecināta, ka mūsu mazajās valstīs laikam jau nevar arī būt amerikāņu līmeņa seriāli. Tam par iemeslu, protams, ir finanses. Un vēl divas lietas – labu scenāriju un labu montāžas režisoru trūkums. Te, protams, pie vainas ir skola. Man tāda sajūta, ka šobrīd visatļautība sasniegusi maksimumu – ja māku rakstīt pareizi teikumus, tad jau varu rakstīt scenārijus, vai – nopirku Apple datoru ar “iMovie” montāžas programmu – un es jau skaitos montāžists.

Bet filmēties man patīk. Seriālus uzskatu par aktiermeistarības treniņu – teksts zobos, režisors parāda, no kurienes uz kurieni, aiziet, motors un filmējam! Un peldi, kā gribi – vari palikt muļķa vietā, bet, ja vēlies izpeldēt sauss, – sasprindzini visus savus aktiermeistarības muskuļus un nepadodies!

– Latvijā jūsu vīra Kestuša Jakstas vārds saistās ar Kārļa Ulmaņa lomu filmā “Rīgas sargi”. Savulaik jūsu vīrs man tika atklājis, ka tieši jūs viņam , saņemot Ulmaņa lomas piedāvājumu, tikāt daudz stāstījusi par Latvijas prezidentu…
– Jā, tas bija tāds kuriozs… Es Kēstam monologus pārrakstīju no latviešu valodas uz fonētiski līdzīgiem lietuviešu vārdiem – bieži vien fonētiski tie ir identiski, bet nozīmes pilnīgi savādākas. Un bieži vien sanāca absolūta jēgas un jēdzienu kakofonija.. Neatceros, cik es toreiz stāstīju par Ulmani, man jau liekas, ka Kēstas pats ļoti daudz meklēja materiālu, jo vēsture blakus makšķerēšanai ir viņa lielākā aizraušanās. Protams, patīkami, ka Latvijā vēl joprojām ļoti bieži viņu atpazīst kā Ulmani.

– Nu jau kādu laiku dzīvesbiedrs ir Kauņas Valsts muzikālā teātra mākslinieciskais vadītājs, bet jūs – vadošā aktrise un režisore. Kas mainījies jūsu dzīvē? Vai arī mājās runājat par teātri?
– Mēs pārcēlāmies uz Kauņu. Pirms tam dzīvojām Viļņā. Runājam un strīdamies par teātri no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Esam absolūti darbaholiķi, līdz matu galiem noslīkuši teātra dzīvē un problēmās. Mūsu meita ir aizkulišu bērns, kura māk visas izrādes no galvas tāpat kā es bērnībā zināju visas tēva filmas. Nekā skaista un romantiska tajā visā nav, jo esam pārguruši bez gala.

– Latvijā noteikti pamēļotu par situāciju – mākslinieciskais vadītājs un aktrise un režisore vienā teātrī ir pāris… Kā Lietuvā?
– Man mēļošana vispār nav tēma. Ne tā mani aizskar, ne es to pielaižu sev klāt. Es Kauņas muzikālajā teātrī sāku strādāt 2004. gadā, Kēsts – četrus gadus vēlāk. Pēc savas pirmās izrādes jau dabūju galveno Lietuvas teātra balvu. Un kāpēc es te vispār taisnojos? Tā laikam ir mana karma – vai kā priekšā esmu vainīga, ka esmu režisora meita, režisora sieva … Vai tāpēc man būtu jāatsakās no savai aicinājuma? Mēļotājiem par prieku?

Pievienot komentāru

JRT darbu Tabakas fabrikā sāks ar "Marķīzi de Sadu"Alvis Hermanis: "Uz šo trimdas laiku, mūsu teātris sauksies "JRT pie Dzemdību nama", jo es šaubos, ka daudzi zinātu, kur "Tabakas fabrika" atrodas."
Draugiem Facebook Twitter Google+