×
Mobilā versija
Brīdinājums +14.7°C
Jānis
Svētdiena, 24. jūnijs, 2018
27. februāris, 2018
Drukāt

“Paradīze ’89”. Jaunās latviešu filmas RECENZIJA (10)

Paradize 89 e

Kadri no filmas "Paradīze 89"

Vienlaikus sapņains, dramatisks un nebēdnīgs vēstījums par pieaugšanu atmodas laikā, kas atspoguļo Latvijas kino tikpat kā neredzēto mazas meitenes skatpunktu. Šī ilgi gaidītā jaunā balss pieder režisorei Madarai Dišlerei – filma “Paradīze ’89” ir viņas debija pilnmetrāžas kino un uz ekrāniem nonāk programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” ietvaros. Filmas producentes ir Aija Bērziņa un Alise Ģelze, studija “Tasse Film”, kas pazīstama ar tajā nesen tapušajām filmām “Ar putām uz lūpām” un “Es esmu šeit”.

Pirmās spēcīgākās emocijas, ko “Paradīze ’89” raisīs tās pieaugušajos skatītājos, jo īpaši tajos, kuru bērnība pagājusi 20. gadsimta 80. gadu beigās, visai ticami būs nostalģija, no kuras šī filma it nemaz nevairās. “Paradīze ’89” ir filma par laikmetu, kas daudzējādā ziņā aizgājis uz neatgriešanos. Tā ir filma par laiku, kad deviņus desmit gadus veci bērni varēja tikt atstāti tikpat kā savā vaļā, uzticot tiem ne tikai sevis aprūpēšanu, bet arī jaunāko māsu un brāļu pieskatīšanu; un par ārkārtējas pacilātības un cerības, arī naivuma pilnu laiku Latvijai. Tā ir arī filma par bērnības pasauli, kas pieaugušajiem nav pieejama, no kuras reiz visi aizejam uz neatgriešanos. Pasaule, kurā lielākās briesmas ir “mētelīša virinātājs” un lielākais nodarījums – māsīcas smalko zeķbikšu saplēšana. Pasaule, kurā pieaugušie ne tikai nav klātesoši, bet bieži vien rīkojas nesaprotami un “stulbi”, tāpēc tās sakārtošana, klūpot, krītot un nobrāžot ceļgalus, jāuzņemas varonēm pašām.

Bērnība un vēsture

Varones ir veselas četras – māsas Paula un Laurēns, kas 1989. gada augustā no Rīgas ierodas pie māsīcām Maijas un Lindas Cēsīs. Kamēr krustmāte Ieva ir aizņemta Tautas frontē, organizējot kādu slepenu pasākumu, meitenes bauda “īstu paradīzi”, būvējot segu štābiņu, vizinoties ķerrā, šaudoties ar loku, ejot svarīgā uzdevumā uz veikalu iepirkties un vienojoties, ka nekad neprecēsies un bērnu viņām arī nebūs. Ārpasaule ielaužas meiteņu pasaulē, kad Paula iepazīstas ar lietuviešu puisi Jonasu, garmatainu “disidentas” stilīgā džinsu vestē, kas slēpjas pie kaimiņonkuļa Oļega, kurš, tāpat kā kaimiņtante Aija, izrādās savādāks nekā pirmajā mirklī šķiet esam.

Latvijas atmodas norises filmā ir pašsaprotami klātesošas, jo īpaši tās skaņu celiņā ienākot caur ziņu sižetiem, raidījuma “Labvakar!” ikoniskajiem ievada titriem vai populārām dziesmām, taču to atspoguļošana organiski pielāgojas bērna uztverei – notikumi ir fragmentāri un nereti atkāpjas fonā, paliek neizskaidroti un neizskaidrojami, jo ir svarīgākas krīzes, kas jārisina nekavējoties, – piemēram, izsists logs vai no skapīša pazudusi Bībele ar naudu. Tas, cik vienkārši aiz neziņas mēs bērnībā lāgiem normalizējam objektīvi baigu realitāti, iedzeļ īsā dialogā – mirklī, kurā meitenes nolemj iztēloties, ka viņām ir vīri, kas aizgājuši bojā karā. Paulai bērnības pasaule ar ārpasauli sastopas filmas kulminācijā, sadodoties rokās ar svešiniekiem Baltijas ceļā. Nav svarīgi sīki izskaidrot, kāpēc tas tiek darīts, jo, pat neizprotot šā notikuma nozīmi, tā varenība un neparastums ir sajūtams, teju taustāms, un Paulas dzīvē iegūst mītisku, rituālu nozīmi – kaut kas, ko izdarot visas raizes zudīs un problēmas atrisināsies: vecāki neizšķirsies, Jonasu nenotvers miličonkulis, Latvija kļūs brīva un kara nebūs.

Eksotiska pieredze

Filmā izvēlētā košā krāsu palete un kadra kompozīcijas, īpaši tās sākumā, paspilgtina sajūtu par slepenu ieskatīšanos bērnības pasaulē. Filmēšanas maniere, kā arī savdabīgie otrā plāna varoņi, vides un Paulas sirreālais drudža murgs par “vectētiņu Ļeņinu” reizēm atsauc atmiņā režisores Lailas Pakalniņas filmu tēlus un vizualitāti. Tas neizbrīna, jo “Paradīze ’89” operators Gints Bērziņš ilgus gadus sadarbojies ar Pakalniņu, filmējot daudzas režisores filmas, tostarp spēlfilmu “Pitons” un īsfilmu ciklu “Elementi”, kas vizuālā stila ziņā vistuvākās.

Fantastisku darbu paveicis filmas mākslinieks Aivars Žukovskis un kostīmu māksliniece Līga Krāsone, atdzīvinot pagātnes “eksotisko” vidi, par ko, šķiet, vecāki pēc filmas varētu saņemt visvairāk bērnu jautājumu: sākot ar “kāpēc veikalā visi plaukti tukši?” un beidzot ar “kāpēc viņām vienādas kleitas mugurā?”. Vienlaikus šķiet, ka neparastā vide un brīnumainie artefakti palīdz noturēt jaunāko skatītāju uzmanību: manis apmeklētajā seansā zālē esošo bērnu uzmanība bija nezūdoša – nemanīja ne dīdīšanos, ne knosīšanos, lai gan filmas temps un sižeta attīstība ir diezgan lēna un nav paredzams, vai nākamā aina virzīs uz priekšu stāstu vai arī kalpos kā atkāpe, radot vēl kādu šīs neierastās bērnības pieredzes aspektu.

Visbeidzot, nevaru nepieminēt, ka režisore Madara Dišlere, kura pati ir arī filmas scenārija autore un balstījusi filmu savā bērnības pieredzē, piedāvā Latvijas kino neierastu un ļoti gaidītu pieaugšanas stāsta interpretāciju, proti, specifiski sievišķu skatījumu. “Paradīze ’89” varones, turpinot nebēdņoties kā bērni, jau piemēra sievietes lomas – gan apspriežot precēšanās jautājumu, gan vingrojot pie aerobikas video, gan pucējoties pie spoguļa (diemžēl skaņu celiņā šo ainu pavadošās dziesmas “Atziedi, dvēsele” piedziedājums Mirdzas Zīveres un zēnu kora izpildījumā padara banālāku, nekā gribētos). Brīvība – kas vēl neilgu mirkli pieejama Paulai, Maijai, Lindai un Laurai – ir arī ķermeniska brīvība, kas ļauj noraut drēbes un, garajiem matiem plīvojot, dejot pa istabu: šis īsais brīdis, pirms meiteņu ķermeņi kļūst par seksualizētiem sieviešu ķermeņiem.

Par to, šķiet, arī filma – par skaisto, brīnumaino laiku, kas manas mammas jaunības atmiņu kladē raksturots ar vārdiem “kad jaunība uz sliekšņa stāv, bet bērnība vēl nepāriet”, dabiski iekļaujoties arī šobrīd aktuālajā refleksijā par Latvijas atmodu pirms 30 gadiem, kas gluži nemanot kļuvis par vēsturi – laiku, ko, tāpat kā bērnību, pieaugot ieraugām citām acīm.

“Paradīze ’89”, spēlfilma, Latvija/Vācija, 2018

Režisore un scenārija autore: Madara Dišlere, lomās: Līva Ločmele, Evelīna Ozola, Marta Ģertrūde Auzāne, Magda Lote Auziņa, Guna Zariņa, Ivars Krasts, Kaspars Gods, Gatis Gāga, Inga Apine u. c.

Operators: Gints Bērziņš, mūzika: Artūrs Liepiņš, Elvis Zants, producentes: Aija Bērziņa, Alise Ģelze (“Tasse Film”).

Pēc nacionālās pirmizrādes (22. februārī) 19. martā notiks filmas starptautiskā pirmizrāde bērnu un jauniešu filmu festivālā “BUFF International Film Festival” Zviedrijā, bet 26. martā tā startēs “Kristiansand International Children’s Film Festival” Norvēģijā.

VĀRDS SKATĪTĀJAM

Armands Kalniņš: “Jauka filma, kas iziet ārpus standartsižetiem, kaut saglabājot bērnu pieaugšanas stāstu tradīcijas. Vērtīgākais – kā būtiskus notikumus uztvēra bērni/pusaudži.”

twitter.com

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Nepatika, samērā drūma noskaņa, notikumi vairāk no sociāli nelabvēlīgas vides , kā vēsturiski.
    Man tai laikā bija 16 g., kino noskatījos ar 10 gadīgo meitu – neizpratne, vilšanās. Nav ģimenes filma.

  2. Filma izraisīja reālu riebumu. Žēl tā cilvēka, uz kuru bērnību tas ir balstīts, noteikti nav paredzēta bērniem. No pašiem politiskajiem notikumiem, tik neliels ieskats. Visas filmas garumā tik pie sevis domāju, kā tas ir iespējams, ka tiem vecākiem nav atņemtas aprūpes tiesības (zinu, ka tie ir citi laiki), bet tāda vecāku bezatbildība nevar tikt uzskatīta par normālu. Noteikti nevēlētos, lai mans bērns skatītos šo filmu! Jutos reāli neērti, kad mazs puika, kurš sēdēja aiz manis, uzdeva vecākiem jautājumus par redzēto. Ar visu mētelīšu virinātāju un vienaldzīgajiem pieaugušajiem, šī filma noteikti man domāta bērniem!.

  3. Filma izraisīja reālu riebumu. Žēl tā cilvēka, uz kuru bērnību tas ir balstīts, noteikti nav paredzēta bērniem. No pašiem politiskajiem notikumiem, tik neliels ieskats. Visas filmas garumā tik pie sevis domāju, kā tas ir iespējams, ka tiem vecākiem nav atņemtas aprūpes tiesības (zinu, ka tie ir citi laiki), bet tāda vecāku bezatbildība nevar tikt uzskatīta par normālu. Noteikti nevēlētos, lai mans bērns skatītos šo filmu! Jutos reāli neērti, kad mazs puika, kurš sēdēja aiz manis, uzdeva vecākiem jautājumus par redzēto. Ar visu mētelīšu virinātāju un vienaldzīgajiem pieaugušajiem, šī filma noteikti man domāta bērniem!

  4. Visbrīnišķīgākā filma, kādu nācies pēdējos gados redzēt. Arī manai 15 gadīgajai meitai ļoti patika.
    Vēlos iet noskatīties vēlreiz – tā ir iebrišana noskaņu, skaņu, liegu vēsmu un plīkšķoša lietus pasaulē.
    Sāļu asaru, patiesa izmisuma un bezbēdīga prieka pasaulē.
    Reāli taustāmi izjūtamā laika upes patiesībā.
    Esmu tik sajūsmināta un noburta. Manī joprojām nesarautas bija tās stīgas, uz ko filmas autoriem savu pārlaicīgo mūziku spēlēt.
    Man tomēr žēl par pustukšo zāli un šiem otreizpārstrādāto izklaides produktu cienītāju trulajiem komentāriem.
    Bet tā NAV mazu bērnu filma. Tā NAV parasta izklaide.

  5. Arī noskatījos šo filmu. Man nepatika. Iespējams, mājās, TV ekrānā, to līdz galam nespētu noskatīties, mani bērni ne tik. Gausa, sadrumstalota. Gribot parādīt visu, neparāda pilnīgi neko. Humors? Ja tāds bija, tad ļoti neveiksmīgs. Mans viedoklis sakrīt ar iepriekšējo komentāru autoriem.

  6. Reti neizdevusies filma.Nevar ar butaforijām būvēt filmas scenāriju.4 meitenes dzīvo vienas bez vecākiem,vecvecākiem.Mātes izlaidīgais dzīves veids ar naktī zibošiem papēžiem.Mētelīšu virinātājs ,kā šoks mazākiem bērniem.Kāpēc vajadzētu normālai ģimenes bērniem stāstīt par citu ģimeņu šķiršanos.To jau dzīve pati parādīs.Filma depresīva bez bērnu priekiem.smiekliem.Vilšanās.Reklāma liela ,bet iznākums čiks.

  7. Pēc filmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, zālē visi aplaudēja. Bet pēc šīs filmas, bet man kā 4 mazbērnu omei, palika ļoti pretīgas sajūtas. Kā šo meiteņu vecāki atļāva savām meitenēm piedalīties šajā filmā, kur bija nepieņemamas darbības un uzvedība meiteņu vecumam. Nevaru saprast, kā Brīvības cīņas, var apvienot ar epizodēm, kur tiek parādītas pieaugušo cilvēku izvirtību fantāzijas. Neiesaku šo filmu, lai nesabojātu garastāvokli, un netērētu savu laiku.

    • Gribēju saviem pusaudžiem ieteikt šo filmu noskatīties, jo filmas ideja likās foršā, par laiku, kad es augu. Pēc filmas sapratu, ka es laikam tomēr citā pasaulē augu nevis psihodēliskā bērnībā. Vēl pēc filmas mammai piezvanīju, pārjautāju vai tiešām tā bija, varbūt es neatceros….bet arī viņa neatcerējās..
      Filma, kuru nav vērts pat vienu reizi skatīties….
      Kā arī ģimenes filmai nepieņemami ir mētelīša virinātājs un seksuālie zemteksti….

  8. Scenārijs vairāk kā vājš un infantils. Saturs samāksloti uzspēlēts un pilnīgi nav saprotams, kā 9 gadīga meitene, kurai ģimenē problēmas, pēkšņi paliek par partagensossa un nezināmu iemeslu dēļ iesasitās politiskos notikumos. un kur filmas autori ķēruši domu, ka tūlīt būs karš??? Man 1989.gadā bija 29 gadi un par karu nu neviens tajā laikā pat nedomāja.Atkārtota okupācija un karš nav viens un tas pats. Izskatās, ka filmas autore tai laikā zem galda staigājusi un tagad mālē ainu, par kuru īstas sajēgas nav.Par pieaugušo aktierspēli vispār neizteikšos.Kauns par izmestu naudu. Lietderīgāk būtu šo naudu novirzīt dokumentālajam kino.

    • šodien noskatījos. ļoti nepatika. Nelabvēlīgu ģimeņu atvases un vispār kaut kāda pilnīgi nelabvēlīga vide un visa tā tautas frontes būšana arī pasniegta kā vienkārša izlaidība. Nu nebija tā normālās ģimenēs. Un normāliem b”erniem ļeņina statujas vairāk bija vienkārši butaforijas, nevis bieds vectētiņa vietā.

Draugiem Facebook Twitter Google+