Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. janvāris, 2012
Drukāt

Nesavienojamas pasaules

ReklāmfotoReklāmfoto

Latvijas Nacionālās operas balets prezentējis četru viencēlienu programmu “4 pasaules. 4 stihijas”, kas iezīmīga ar stilistiski, horeogrāfiski un muzikāli neviendabīgu saturu.

 

Pirmās daļas trīs baleti ir redzēti uz mūsu baleta skatuves un piedzīvo atjaunojumu. Tos varētu vienot kopīga tēma par sāncensību. A. Maskata “Tango” Kšištofa Pastora horeogrāfijā ar trim dažādiem tango, kas pats par sevi ir deja – sacensība. Č. Puni “Pas de quatre” ir angļu baletmeistara Antona Dolina rekonstrukcija par romantisma laikmeta ievērojamākā horeogrāfa Žila Perro uzvedumu, kas vienā kopdarbā saveda 19. gadsimta izcilākās balerīnas. Sīvās sāncenses un konkurentes spēja vienoties četrām izrādēm šajā unikālajā divertismentā. Č. Puni – K. Sen-Sansa “Marijas sapnis” Petra Zuskas horeogrāfijā ir fantāzija par Marijas Taljoni, “Pas de quatre” balerīnas sapni, kas iemiesojas četros vīriešos baleta tunikās.

“Tango” ekspresija, kas sajūsmināja pirmizrādē 2007. gadā, diemžēl šoreiz izskanēja daudz bālāk. Spēcīgāk parādījās otrais sastāvs (Sabīne Guravska, Raimonds Martinovs, Elza Leimane-Martinova, Viktors Seiko, Viktorija Jansone, Zigmars Kirilko), kamēr pirmizrādes premjeru sastāvs izskatījās garlaikots, dzīves noguris un visu izdzīvojis.

“Pas de quatre” sarežģītība slēpjas ne tik daudz horeogrāfiskajā tekstā, cik šī divertismenta auras radīšanā. Četras izcilās romantisma ēras balerīnas, kas sastapās šajā uzvedumā, laipni smaidīja caur greizsirdības ledu, kas kopumā veidoja neaizmirstamu noskaņu. Turklāt viņas visas bija savā ziņā pirmatklājējas un pasaules pirmizrāžu autores, bet vecākā no viņām, Marija Taljoni, ne vairāk, ne mazāk, bet radīja romantisko baletu kopā ar savu tēvu. Tāpēc nebija pareizi uzticēt izcilo balerīnu lomas jaunām, nesen teātrī ienākušām dejotājām, kurām nav lielo lomu pieredzes un kuras tikai sāk sastapties ar teātra intrigām. Īsti neizskan neviens no abiem sastāviem, lai gan atzīstami savu Taljoni lielo lomu nodejoja jaunā Alise Prudāne, jāatzīmē pavasarīgais Ritas Lukaševicas dejojums Lusiles Grānas lomā, kamēr Evelīna Godunova šo pašu lomu dīvainā kārtā pamanījās nodejot kā farsu. Diemžēl programmiņa nav pagodinājusi lielās romantisma laikmeta balerīnas, atzīmējot viņu vārdus baletā kā lomas.

Nepārprotami abu vakaru spožākais viencēliens ir “Marijas sapnis”. Baleta puiši Ringolds Žigis, Arturs Sokolovs, Andris Pudāns un Pāvels Bartuls atkal apliecina, ka baltie tutu un kailie torsi šajā baletā ir tikai forma. Visi demonstrē lielisku artistiskumu, humoru un pašironiju, žilbinošu spēju balansēt uz komēdijas un drāmas smalkās robežas, vienlaikus notraucot putekļus no senās “Pas de quatre” litogrāfijas ar kanonisko sākuma mizanscēnu.

Otrās daļas baletam, pirmizrādei P. Vaska “Erdai” horeogrāfa Jurija Vamoša iestudējumā grūti atrast saikni ar pirmo daļu, un patiesībā tāds balets LNO vēsturē vēl nav bijis, tik psiholoģiski smags, ar tik sarežģītu mitoloģiski biblisku tēmu, pretenciozi pieteiktu, bet īstenotu tikai daļēji.
4pasaul_5

Erda ir viena no trim galvenajām Nornām, nor-diskās mitoloģijas likteņdievēm, viņa vērpj cilvēku dzīves pavedienu un atbild par cilvēku pagātni. Līdzīgi sengrieķu moirām nornas nav ne ļaunas, ne labas, viņas ir pats bezkaislīgais liktenis. Vamoša baletā Norna ir pārvērtusies par kaut ko līdzīgu seno acteku dievībai, asinskārai un cilvēku upurus alkstošai. Šī Norna rada cilvēkus, iekāro viņus un tad iznīcina, un atkal rada nākamos. Mitoloģiskie un Bībeles citāti “Erdā” pārstāvēti gana dāsni. Radīšanas ainā Norna stāv zem koka, un šajā skicē nepārprotami iezīmējas Atzīšanas koks un senā Lilite, cilvēku savstarpējā karošana atgādina diezgan juceklīgās Bībeles karu ainas. Galvenie varoņi – cilvēki Viņš un Viņa – finālā atkārto Marijas debesbraukšanu, un lai man piedod horeogrāfs, ja esmu pārpratusi.

Nornas loma ir smaga psiholoģiski, jo attēlot sievieti, kas sēj ap sevi seksuālu vardarbību un iznīcināšanu, nav pateicīgs darbs. Pat Viktorija Jansone, kas ir lieliska modernā baleta balerīna un kam sievietes vampa tēls mākslā nav svešs, šādu lomu neiznes pilnībā.

“Erdu” vēl varētu piepucēt horeogrāfiski un režisoriski, bet to neglābjami gremdē katastrofālie kostīmi un scenogrāfija (Maikls Skots, Klauss Gerdics).

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+