Neskaidrā “iekšējā es” teritorija 0
Mūkusalas Mākslas salonā līdz 17. septembrim apskatāma Andas Lāces personālizstāde “es Es ES”.
Jau 10. jūnija vakarā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagalmā norisinājās Andas Lāces performance “Atindēšana”, tā ievadīja ciklu “Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti”, piesakot trīs cikla epizožu tematisko asi – pietuvošanos savam ego. Šobrīd Mūkusalas Mākslas salonā apskatāma Lāces personālizstāde “es Es ES”, atklājot cikla otro daļu. Tā ir sešpadsmit gleznu sērija – instalācija, lielajā salona zālē izvēršot atšķirīgus iekšējā “es” aizklāšanas, pārveidošanas un ietekmēšanas gadījumus. Risinātā tematika ir reizē kaut kas noteikts un reizē tajā daudz nepastāvīgā, tā runā par individuālu sava Es izjūtu un reizē vēršas pie katra personības. Izstāde viennozīmīgi nolasāma kā Andas Lāces manifestācija gan kā gleznotājai, gan kā individuālai personai, kurā norisinās pārdomu un pārdzīvojumu procesi.
Anda Lāce izstādes darbus dēvē par “iekšējā “es” sprādzienu palēninājumā”, un, pietuvojoties katram darbam, šie mākslinieces nodēvētie “es sprādzieni” ir tieši un nepārprotami gan gleznieciskos risinājumos, gan vēstījumā, izaugot no mazumiņa, pieņemoties spēkā un izmērā. Lāces glezniecība, ko vērojam izstādē, daudzējādā ziņā ir procesuāls akts, kur ekspresija krāsā un triepiena rakstā izsaka viņas patību. Mākslinieces izteiksmes kods – melnais un baltais un neskaitāmās tonālās gradācijas starp abiem – lietots pārliecinošā iedarbībā un samērā. Taču šoreiz krāsas klājumos iedegas arī sarkanais, ko izstādes vērojumos gribas raksturot kā tematiskās zonas saistvielu.
Lielajos gleznu audeklos krāsa klāta plašiem otas triepieniem lielos laukumos, vietām izjūtot krāsas vieliskumu, vietām krāsu mīksti plūdinot, citviet ieklājot ar plašu žestu. Vērojot audeklus, redzami teju horeogrāfiska procesa nospiedumi, kur ķermeņa kustība, žesti ir daļa no gleznu saturiskā un estētiskā sprieguma. Jau kādu laiku Lāce ir attālinājusies no figurālu motīvu gleznojuma, to vietā izvēršot vizuāli lakonisku zīmju sistēmu, kuras varētu dēvēt par tiešām mākslinieces iekšējā pārdzīvojuma metaforām. Līdzīgu zīmju lietojumu varējām vērot jau iepriekšējā gleznotājas personālizstādē “Nogrieznis” (2015), bet šajā skatē tās eskalētas daudz personiskākas savas pieredzes atklāšanai.
Līdzās gleznām, kas ir izstādes instalējuma pamats, svarīgs elements ir jau pieminētās performances videodokumentācija. Tā vērojama uz liela ekrāna, kur tās norišu metaforiskās un estētiskās attiecības saaug ar izstādes darbiem. Performancē Lāce izmantojusi no sūkļa izgrieztas trafaretas dzīvnieku un cilvēku figūras, kuras piesūcinājusi ar tumšu šķidrumu, kas plūst no iekārtas, ko māksliniece sev piestiprinājusi. Idejas pamatā – atsauce uz tautas mītu par kaķu spēju dziedēt, uzsūcot sevī slikto. Performances norises laikā tas asociatīvi tika pārnests uz pašas mākslinieces vēlmi atbrīvoties no sliktā, “nododot” to trafaretajām sūkļa figūrām, ar performances žestu jautājot arī, kas tad ir tas, ko mēs nododam citiem tādā vai citādā situācijā.
Tas savukārt noved pie kāda cita izstādes elementa, šķietami neuzkrītoša, tomēr svarīga – plaukstas lieluma reljefas kaķa figūriņas, uz kuras rokrakstā Raiņa dzejolis “Mēmā jūra”: “Aiz vakarkrēslas un aiz sniegiem – kur tā jūra,/ Es savās bēdās nācu klausīt veldzes vārdu,/ Es tavu elpu citkārt dzirdēju no tāles, –/ Es tuvu pienāku tev klāt – tu cieti klusu! /../” Uz šo dzejoli Lāce atsaucas kā pamatiemeslu tam, kādēļ šajā izstādē viņas tematiskajā repertuārā aktuāls ir tieši “es”. Ilustrējot dzejoli grāmatai “Rainis. Cilvēks” (2015), viņai saistošs kļuvis dzejnieka vairākkārt lietotais “es”. Raiņa “es” mēs pazīstam kā egoistisku, eksistenciāli plosītu, juteklisku, tam nepastarpināti atklājoties viņa dzejā, lugās, dienasgrāmatās. Lāces izvērstais “es” it kā spēlējas ar šīm pašām “es dabām”, bet – dziļi balstītā savu jūtu un sajūtu spektrā, intuitīvi tiecoties piekļūt cilvēka būtībai. Šī iemesla dēļ izstāde liekas pat personiska un intīma, bet ļoti meistarīgi un pārdomāti konstruēta, lai meklējumos var ieskatīties arī skatītājs un identificēt sev tuvo.
Cikla pēdējo daļu pabeigs performance “Varianti”, kas norisināsies 10. septembrī. Tā top sadarbībā ar komponistiem Eviju Skuķi un Platonu Buravicki.
