Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
7. augusts, 2013
Drukāt

Neskaram sāls trauku

20101222-114908-3

Ārsti un pētnieki uzsver – lietojam par daudz sāls. Tas okupējis mūsu garšas kārpiņas, uzkundzējies ne pa jokam. Vai varam iztikt bez sāļajiem graudiņiem? Pamēģināsim! Eksperimenta dalībnieki līdz šim lietojuši sāli tāpat kā daudzi no mums – īpaši nepiedomājot. Tagad visi trīs: Aina Unska, Sarmīte un Jānis Leimaņi apņemas iet sālstraukam ar līkumu.

Eksperimenta vadītājs diētas ārsts Atis Tupiņš Atis-Tupinsaicina pievērst uzmanību sāļās vielas daudzumam arī gatavajos produktos, tātad censties izvairīties no pārtikā apslēptā.

 

 

Eksperimenta norise

Dalībnieki uzzina eksperimenta vadītāja dietologa Ata Tupiņa ieteikumus veselīgai ēdienkartei, kā arī padomus, kā aizvietot sāli ēdienā. Divas nedēļas ievēro galveno nosacījumu – nelieto sāli. Ēdienu gatavo, izmantojot pēc iespējas dažādas garšvielas un garšaugus. Neēd kūpinājumus, sālījumus, kulinārijas produkciju, sieru, desu, konservus.

 

 

Stīvi krusti un tūska

„Uzturzinātnieki un veselības speciālisti vairs nejautā, cik daudz sāls mums nepieciešams. Akcentē citādi – cik liela ir deva, ar ko organisms tiek galā, nekaitējot sev. Pēc Pasaules Veselības organizācijas veiktajiem pētījumiem – tikai pieci grami dienā. Ieberiet tējkarotē, nogludiniet kaudzīti. Lūk, viss, ko drīkstam apēst,” skaidro Atis Tupiņš.

Pārmērīga sāls lietošana palielina dažādu slimību risku. Veicina sirds un asinsvadu saslimšanas, rada mikrocirkulācijas traucējumus, var izraisīt nieru kaites. Tas ir viens no asinsspiediena paaugstināšanās iemesliem.

Sāls piedalās vielmaiņā šūnu līmenī, aiztur šķidrumu organismā. Grams sāls piesaista litru ūdens, tāpēc slimību gadījumā, kad sirds un nieru darbība ir pavājināta, audos uzkrājas šķidrums, veidojas tūska.

 

“Sāls piedalās vielmaiņā šūnu līmenī, aiztur šķidrumu organismā. Grams sāls piesaista litru ūdens, tāpēc slimību gadījumā, kad sirds un nieru darbība ir pavājināta, audos uzkrājas šķidrums, veidojas tūska.”

 

Šķidruma aizturi varam nejust, tikai laika maiņās novaidamies – atkal krusti stīvi, ceļi sāp. Organisma vājā vieta jūt šo sāls ietekmi.

Mazinās šūnu funkcionālā aktivitāte. Kālijam jābūt vairāk šūnā, nātrijam – starpšūnu telpā. Ja tas par daudz nokļūst audos, dzīvības jeb metabolie procesi norisinās nepilnvērtīgāk.

Mums nepieciešami nātrija joni, nevis sāls jeb nātrija hlorīds. Uzņemam tos ar graudaugiem, pākšaugiem, gaļu, selerijas lakstiem, biešu sulu, kāršu pupām, tomātu biezeni, žāvētām datelēm…

Uz mēles gala

Lai kā spurotos tie, kuri kāro sāļuma, ir pierādīts, ka garšas sajūtas iespējams mainīt. Tas gan nav viegli un nenotiek ātri.

“Mēneša vai divu laikā pamanīsim – izteiktākas kļūst visas garšas. Jutīsim arī, ja trāpīsies sāļāks ēdiens. Līdzīgi kā pīpētājam, kas atmetis smēķēšanu, – pēc laika dūms šķiet pat pretīgs,” salīdzina Atis Tupiņš.

Dietologs atļauj mazu mānīšanos – ja eksperimenta dalībniekam kāds bezsāls ēdiens galīgi netīk, drīkst iekaisīt savā šķīvī. Šādi pieberot, pieliksim nesalīdzināmi mazāk nekā kopīgajā katlā, maltīti sagatavojot.

Kā gatavo cepeti? Uzber krietnu sāls kārtu un liek krāsnī. Taču prāvajā cepešgabalā sāļais baltums iesūcas tikai apmēram pusotra centimetra dziļumā, šķēles viducī tā nav. Tomēr visi ēd kāru muti, arī sālsmīļi.

“Iesaku izmēģināt pigoru – nolaizīt sāli un turpināt ēst. Vēl vairāki kumosi šķitīs stipri sāļi. Pietiks ar dažiem graudiņiem, kas trāpīsies pie receptoriem,” saka dakteris. Garšas kārpiņas, kas uztver sāļumu, atrodas uz mēles gala un gar tās malām.

Visvairāk sāls apēdam slēptā veidā – ieturoties ar sieru, desu, konserviem, žāvējumiem, kūpinājumiem, kulinārijas produktiem. Pat rupjmaize satur vidēji 1,5 līdz 1,8 gramus sāls uz 100 gramiem, un tas ir daudz.

 

“Mēneša vai divu laikā pamanīsim – izteiktākas kļūst visas garšas. Jutīsim arī, ja trāpīsies sāļāks ēdiens. Līdzīgi kā pīpētājam, kas atmetis smēķēšanu, – pēc laika dūms šķiet pat pretīgs.”

 

Drīkstam mieloties ar sausmaizītēm, tajās sāls daudzums ir samazināts. Apēdīsim ievērojami mazāk nekā maizi, bet būs sajūta, ka baudīts gana.

Ja to cepam paši, krāsnī vai maizes iekārtā, droši var iztikt bez sāļuma, garšu uzlabot ar pipariem, kaltētiem ķiplokiem, ķimenēm.  

Atis Tupiņš paceļ maisiņu, kurā ir balta kārtiņa. “Tā ir sāls, ko apēdam līdz ar žāvētu vistas kājiņu. Pēc receptūras simts gramos šā produkta ir 4,5 grami sāls. Kājiņa sver apmēram 300 gramus, bet tajā ir arī kauls, āda, saites. Tātad ēdama tikai puse. Un tajā slēpjas pat seši grami sāls!

Pamēģiniet novārīt vistas kāju un apbērt ar šo devu. Tā taču nebūs ēdama! Bet, ja iestrādā produktā, vairs nejūtam.”

Atļauts un garšīgs

Atis Tupiņš uzskaita ēdienkartes galvenās sastāvdaļas, uzsverot arī to, par ko labāk aizmirst.

* Ēdīsim dārzeņus, augļus, ogas. Svaigus, žāvētus, saldētus, kompotā. Neaizmirsīsim, ka arī avokado ir auglis. Taču olīva ir oga, no kā eksperimenta laikā atturēsimies. Arī citreiz – ne jau izēdam visuburku, skatoties televizoru, bet dažas olīvas pievienojam kā pikantu piedevu.

* Baudīsim saknes un dārzeņus. Svaigus, vārītus, tvaicētus, sutinātus. Skābētais gurķis gan nebūs to pulkā, pārāk daudz sāls un nekādas uzturvērtības.
Arī skābi kāposti eksperimenta periodā lai stāv lieguma zonā, jo simts gramos ir vismaz 2,5 grami baltās vielas. Pamēģināsim tā! Skābētus kāpostus kārtīgi noskalo – kilogramu skalina desmit litros ūdens, kamēr kļūst bez garšas. Liek katlā, pārlej ar apelsīnu sulu (litru uz kilogramu kāpostu), uz lēnas uguns sutina. Var pievienot svaigu cūkgaļu.
Kartupelis ir labs produkts, tikai ne frī vai čipsu formātā. Liekam folijā un cepeškrāsnī iekšā. Gatavojam biezputru ar zaļumiem un ķiploku, bet bez sāls.
Vienīgais izņēmums – vārot kartupeļus, pievienojam naža galu balto graudiņu, jo no tupeņiem neizskalojas derīgais kālijs. Taču gatavojot zupu ar kartupeļiem, sālīt nevajag – lai kālijs ieskalojas virumā.

* Jāizmanto vairāk garšvielu. Piparus, ķiplokus, čili, krustnagliņas, lauru lapas, zaļumus… Bieži vien notiek tā: sāli vairs nelieto, bet pārējās garšvielas liek tāpat kā agrāk. Nebaidieties no pikanta, bīstieties sāls!

Atļauto produktu sarakstā ir krievu sinepes un mārrutki, lai arī tiem ir pievienots sāļums. Tomēr tā ir tikai piedeva, daudz neapēdam.

Nelietosim sojas mērci (8 līdz 10 procenti sāls) un citronpiparus (40 procentu!).

Arī kečups lai paliek veikala plauktā, jo simts gramos šī produkta ir 6 līdz 10 grami sāls. Pamēģināsim tā! Tomātu pastai pievienosim ķiplokus, zaļumus, piparus. Dabiski, garšīgi un nekaitīgi.
Paši varam pagatavot arī majonēzi – kuļam olas dzeltenumu ar pustējkaroti citrona sulas, naža galu sinepju un piparu, lēni lejam klāt apmēram 175 gramus eļļas.

* Labi ir zirņi un pupas, tikai ne konservos.

* Gaļa – liesa, dabiska. Marinēsim to, pievienojot pikantus garšaugus, sīpolus, žāvētus zaļumus, mazliet etiķa. Nepirksim gatavu malto gaļu lielveikalā, jo klāt ir sāls.
Der sālīts speķis, tikai pirms tam nogriežam virskārtu. Sasmalcinām un lēnām sutinām uz pannas. Pikantumu panākam ar pipariem.

* Baudīsim riekstus un sēklas, taču ne sālītus vai grauzdētus. Ja riekstus vai mandeles iemērc ūdenī uz vairākām stundām, tie kļūst sulīgi.

* Drīkstam ēst sālītas sēnes, ja tās apvārām. Puskilogramu sēņu aplejam ar trim litriem ūdens, ļaujam kādu brīdi burbuļot. Sāls lieliski izskalojas.

* Katru dienu apēdam pāris ripas sīpola, daiviņu ķiploka vai sauju zaļumu, lociņu.

 

 

Iespējamie labumi veselībai pēc sāls patēriņa samazināšanas

* Normalizējas paaugstināts asinsspiediens.

* Uzlabojas sirdsdarbība.

* Mazinās svars.

* Mazinās šķidruma uzkrāšanās audos.

* Vairs nesāp locītavas, vieglāk pārvietoties.

Uzlabojumi veselībā nenotiks uzreiz, visdrīzāk tie būs jūtami pēc mēneša vai diviem

 

 
Vai pavārs var iztikt bez sāls?

Komentē šefpavārs Ēriks Dreibants:

– Vairumā recepšu kā sastāvdaļa minēts sāls. Taču tas nenozīmē, ka nevarētu iztikt bez tā. No pavāra viedokļa – pavisam mierīgi! Vienīgi mazsālītie gurķi diez vai atbilstu nosaukumam, ja tos gatavotu bez sāļajiem graudiņiem.

Daudzos ēdienos sāli var aizvietot ar pikantiem garšaugiem. Sautējumam pievienot sieru. Ja bez sāļuma tomēr nevar, var pieliet sojas mērci, kas gan arī satur ļoti daudz sāls.

Raksta autores Guntas Tabores personiskais eksperiments

Ik reizi, kad gatavoju ēst un mielojos, ēdienam nepielikto sāli bēru stikla burkā. Arī to šķipsniņu, ko neuzkaisīju ķiplokmaizei vai olai. Rezultāts pēc divām nedēļām pārsteidza mani pašu – burkā bija divu pirkstu bieza kārta. Pilnas piecas saujas sāls!

Biezpiena īstā garša

„Ārsti jau bieži teica – sāli vajadzētu mazāk. Bet neviens neizstāstīja, ko tas īsti nozīmē, ko ēst un kā gatavot. To uzzināju 36,6 °C eksperimentā,” saka Aina Unska no Salaspils novada.

Aina atzīstas, ka pirms eksperimenta lietojusi visai daudz sāls, labprāt mielojusies ar žāvējumiem, speķīti, ziemā neiztika bez siļķes, sālītām sēnēm un skābētiem kāpostiem.

„Arī mans tēvs mīlēja sālītu. Ja viņam šķita, ka pielikts par maz, uzreiz rājās, ka mēs nemākot uztaisīt, ēdiens nav ar garšu,” atceras Aina.

Aina-Unska.jpgEksperimenta labad žiperīgā kundze ir gatava ievērot daktera Tupiņa ieteikumus – aizmirst par sāli un neēst liegto. Pieliekamajā neaiztikts stāv skābēto kāpostu toverītis, ledusskapī – siļķe un žāvētas ribiņas…

„Pirmajā dienā visvairāk jutu, ka garšo citādi. Jocīgi, bet todien visu laiku gribējās dzert. Varbūt uz nervu pamata, no uztraukuma, ka uzsākts kas jauns,” pajoko Aina.

Viņa aizbrauca uz veikalu un lepni pagāja garām žāvējumu un desu vitrīnām. Toties nopirka piparu un garšaugu maisījumu, ko rotā uzraksts Bez sāls. Parasti ēdienu papildināja ar pētersīļiem, selerijām un dillēm, „mūsu pašu dabiskām garšām”. Taču garšaugi sajaukti ar sāli. Tātad jāliek malā.                                                              

Ātri vien Aina pārliecinājās, ka liesai gaļai nevajag sāli. Gatavoja sautējumu: nedaudz apcepināja liesu gaļu („agrāk būtu likusi sāli”), grieza klāt kāpostus, burkānus, sīpolus, selerijas sakni, piparus un sutināja („atkal būtu piebērusi”). Dārzeņi garšoja lieliski, gaļai arī ne vainas, taču šķīvī iesmēlās sautējuma šķidrums…

“Tas nu gan negaršoja! Sapratu, ka eksperimenta laikā zupu nevārīšu. Man ļoti garšo rīsu virums ar vistiņu, bet zinu, ka rīsi uzņem daudz sāls. Negribēju bojāt attiecības ar savu mīļāko zupu!”

Gatavoja gan piena virumu – ar auzu pārslām un makaroniem, bet tam neesot skādējis sāļuma trūkums.

Kādu dienu zvanījusi kaimiņiene: piedāvājās atnest ķirbja pankūkas. Aina uzreiz kļuva tramīga: „Vai cepi bez sāls?” Priecājās uzzinot, ka sāļums nav likts.

Liels izbrīns bija par biezpienu. Iemaisīja ar krējumu un uzmanīgi lika mutē. „Tik maiga, patīkama garša! Pati nesaprotu – kāpēc agrāk to sāli bēru? Liku krietni daudz, lai jūt. Taču, izrādās, tāpat ir ļoti gardi.”

Vārītu olu viņa jau sen baudīja nesālītu. Izlasīja žurnālā, ka ar to vislabāk sākt bezsāls ēšanu. Pagaršoja – patiesi labi. Taču ceptai olai gan vienmēr uzbēra sāļumu. Izmēģināja bez un nejutās vīlusies. „Uzdzēru kafiju, un bija labi. Tīra garša.”

 

                                                                               “Ne viss garšoja, neslēpšu. Laikam jau visu laiku mazliet ilgojos pēc tā sāls.”


Aina pārliecinājās, ka lasis garšo lieliski, ja svaigai šķēlītei uzber piparus un uzliek sīpola ripu. Agrāk viņa zivi vispirms iesālīja, pēc tam katrai šķēlei vēl uzbēra sāli un piparus.

Izmēģināja baudīt avokado šķēli uz maizes, iepatikās. „Aligatoru bumbiere,” saka Aina un viltīgi skatās. „Atminējums – avokado, tā rakstīts krustvārdu mīklā.”

Mīklu minēšana ir viņas vaļasprieks, nedēļā ņem cauri četrus žurnālus. Ja netiek galā, lūdz talkā kaimiņieni Lieni. Starp citu, Lienes ģimene ir Ainas atbalstītāji eksperimentā. Jo arī viņi gatavo bez sāls. To iesācis dēls Jānis, kuru ķīmijas skolotāja pārliecinājusi – šī viela mums ir kaitīga!

Aina nopūšas: tomēr ne viss bezsāls ēdiens gāja pie sirds. Pagatavoja saldētas baravikas – sacepa ar sīpoliem, pielēja saldo krējumu un piebēra labi daudz piparu. „Ēdu ar gariem zobiem. Lai man nestāsta – pipars neatsver sāli, garša tomēr cita! Gaļai un dārzeņiem klāt ņēmu mārrutkus. Tos gatavo mana paziņa, labi un stipri. Starp citu – bez sāls.”

Viņa atzīstas, ka eksperimenta laikā mazliet grēkoja – ciemos notiesāja žāvētas vistas gabaliņu. Sākumā neņēma, jo prātā stāvēja daktera Tupiņa stāsts par pārsālīto stilbiņu. Taču saimnieks uzrunāja tieši: Aina, paņem vistiņu. „Kā atteikšu, vēl apvainosies, ka smādēju cienastu. Paskatījos – mazi smuki gabaliņi, vienu apēdu.”

Aina ir lepna, ka divu nedēļu laikā roka nav stiepusies pie sālstrauka, lai arī tas stāvēja turpat uz galda. Tikai vārot kartupeļus ar mizu, iebirdināja kriksi, tā ieteica dakteris Tupiņš.   

„Interesanti iemācīties ko jaunu. Vēl daudz ko gribu izmēģināt. Ja negaršos, neatkārtošu, bet ja patiks – gatavošu arī turpmāk.”

 

 

Secinājums pēc eksperimenta

Aina: „Pamanīju, ka ēdu mazāk nekā agrāk. Toties vairāk mielojos ar augļiem. Iespējams, kļūst citāda mana sāta sajūta.

Diez vai turpināšu tik krasu atteikšanos, taču arī turpmāk būs daudz ēdienu, kuros sāli nebēršu vai mazināšu tā daudzumu. Sapratu, ka ieradumus ir iespējams mainīt.”

 

 

Jānis pirmoreiz teica: cik sāļš…

Kad uzzinājām, ka žāvētas vistas kājā ir pieci grami sāls, un ieraudzījām, cik daudz tas ir, – it kā acis atvērās. par sāļumu sākām domāt citādi,” atzīst Sarmīte un Jānis Leimaņi.

Šis spriganais pāris bieži sastapts 36,6 °C rīkotajos pasākumos, viņi ir žurnāla lasītāji jau daudzus gadus. Cenšas dzīvot veselīgi, daudz staigā, iet uz baseinu peldēt, vingro. Arī ēšanā ietur veselīgu kursu, pusfabrikātus nepērk, atturas no cukura. Sāli gan lieto daudz.

Vīram garšo ass ēdiens. Allaž vēl pieber sāli savā šķīvī. Vasarā, kad visa, kā viņi smejas, banda sabrauc vasarnīcā, Jāņa pārziņā ir salātu un biezpiena gatavošana.

„Meita pārmet – kāpēc beru tik daudz sāls. Man tā nešķiet,” saka Jānis.

Viņi daudz lieto Vegetu, tā ierasts. Sarmīte gan zina, ka tā nav labākā viela garšas uzlabošanai. Atis Tupiņš piebilst – maisījuma sastāvā var būt pat sešdesmit procentu sāls.Janis-Leimanis.jpg

„Atceros no bērnības – mamma noskaloja skābētos kāpostus, pirms lika vārīties. Domāju, ka tolaik baudīja mazsālītāku ēdienu, nekā tagad ēdam. Varbūt darbojas princips: jo ir, jo vajag,” prāto Sarmīte.

Jānis atzīstas, ka līdz tikšanās reizei ar dakteri Tupiņu laidis gar ausīm visas runas par sāls kaitīgumu. Domājis – pļāpas vien. „Pārliecināja sāls lērums, kas iemānīts vienā žāvējuma gabaliņā. Biju šokā! Neiedomājos, ka pieci grami ir tik daudz.”

Eksperimenta laikā pirmo mainīja auzu pārslu biezputru. Parasti to vārot, vienmēr lika cukuru un sāli. Tagad iztika bešā. Jānis pagaršoja un savā šķīvī tomēr sāļumu piebirdināja, pavisam nieciņu. Sieva putru aizdarīja ar sagrieztu ķiploku un ābolu. „Ļoti garšīgi. Mēs vispār lietojam daudz ķiploku. Ja nav nekur jādodas, ik rītu notiesājam divas daiviņas. Arī ābolus ēdam dūšīgi.”  

Vārīja zupu pa jaunam. Ūdenī iebēra krietnu daudzumu diļļu un pētersīļu, lika selerijas, ķiplokus, sīpolus. Pavārīja, nokāsa. Šķidrumā lika gaļu, un vārīja kā parastu zupu. Izdevās pikants un stiprs virums. „Pirmoreiz tādu ēdām!” Jānis vēl savā porcijā iejauca sinepes.

 

„Pārliecināja sāls lērums, kas iemānīts vienā žāvējuma gabaliņā. Biju šokā! Neiedomājos, ka pieci grami ir tik daudz.”


Eksperiments mudināja vairāk izmantot pašmāju piedevu – kafijas dzirnaviņās maltus kaltētus pētersīļus un selerijas. Smalko pulveri uzkaisīja ēdienam, radās spēcīgāka garša.

Cūkgaļu iemarinēja, apviļājot vēl vienā Sarmītes meistarstiķī. Tā ir pikanta, svaiga piedeva – malti tomāti ar ķiplokiem. „Ceptajai gaļai izdevās laba garša pat bez sāls. Varbūt mazliet citāda, nekā agrāk ēdām.”  

Sāļumu nelika arī pankūku mīklai. Saprata, ka tas nemaz nav nepieciešams.

Biezpienu iejaucot, agrāk vienmēr pievienoja Vegetu un sāli. Tagad tikai kapātu sīpolu un svaigu gurķi. Gardi!

Kā ierasts, baudīja maizīti ar krējumu un tomātu ripu. „Parasti Jānis ļoti krietni pārbēra sāli, tagad uzkaisīja tikai piparus. Nesūdzējās, ka kaut kā trūktu.”

Mājās nāca ciemiņi, Sarmīte pagatavoja rasolu. Pievienoja majonēzi, taču sāli ne kripatu. Neviens neteica, ka kaut kas nav kārtībā, ēda un slavēja.

„Bieži vien sāli liekam tikai ieraduma pēc. Vieglāk piebērt to, nevis domāt par garšvielu dažādošanu. Svarīgi dabūt to īpatnējo, sev vistīkamāko garšu. Jo var jau ēst pliekanu biezputru, bet var uzlabot tā, ka putra šķitīs brīnišķa. Tā padarām arī dzīvi krāsaināku,” uzsver Sarmīte.

Eksperimentā laikā abi centās ievērot arī citus dietologa ieteikumus. Ne vienmēr izdevās. Paklupa pret kūpinātu zivi.

Žāvētu gaļu gan neēda. Parasti to pirka daudz, tas bija iecienīts produkts Leimaņu mājā. Iespaidoja daktera Tupiņa sacītais.

Lai arī Jānis un Sarmīte uzsver, ka eksperiments nemainīja garšas sajūtu, tomēr to liek apšaubīt gadījums ar doktordesu.

Ledusskapī bija palicis gabaliņš desas, nesviedīs taču laukā. Uzlika uz maizes un ēda. Piepeši Jānis iesaucies: tik sāļa!

„Viņš nekad nebija teicis, ka ēdienā par daudz sāls. Vienmēr tik par maz. Tas bija liels pārsteigums,” saka sieva.

 

 

Secinājums pēc eksperimenta

Mazliet jau nācās sevi piespiest, viņi neslēpj. Maltītes bija nedaudz citādas, bet viss izrādījās ēdams.

Mazāk gribējās ēst, tik bieži nekārojās gaļu. Jānis saka: „Pats nejutu, bet sieva teica – es ēdot mazāk.”

Viņi ir gatavi turpināt iesākto. Jānis šaubās – diez vai spēs nogriezt kā ar nazi, tomēr centīsies mazināt sāls daudzumu. „Nevajag būt baigam stagnātam, uzskatīt – kā es daru, tā tik ir pareizi. Ja varu ko mainīt, labot, to vajag mēģināt!”

Sarmīte uzskata, ka vispirms izmaiņas notiek domās. Pārliecību stiprina apziņa, ka, lietojot mazāk sāls, tiks labums veselībai, locītavas vairs nebūs tik stīvas.

 

 

Eksperimentu vērtē Atis Tupiņš:

– Priecājos, ka dalībniekiem izdevies pamēģināt, kāds ir ēdiens, ja tam pievieno krietni mazāk sāls, nekā ierasts. Divas nedēļas gan ir pārāk īss laiks, lai varētu secināt, kādi labumi tikuši veselībai.

Eksperimentētāji uzsvēruši, ka mazāk gribējies ēst. Nav tādu pētījumu, kas analizētu, kādēļ tas tā varētu būt. Taču visnotaļ apsveicams, ka viņi paši to novērtējuši kā labu rezultātu.

Tomēr ne jau apetīte ir noteicošais, bet tas, vai kāre tiek apmierināta ar veselīgiem un dabiskiem uzturproduktiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+