Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. novembris, 2013
Drukāt

Neskartos rītus lasot. Fotogrāfs Ojārs Lūsis – dabā kā mājās (4)

Foto - Andris KozlovskisFoto - Andris Kozlovskis

Fotogrāfs Ojārs Lūsis dabā jūtas kā mājās. Taču cope viņam nav tikai zivs pievarēšanas sacīkste vai cīņa par dižāko lomu – iespēja uz laiku kļūt par dabas sastāvdaļu, redzēt, sajust, baudīt un smelties.

– Vasaras dienas, kas iekrīt brīvas, man sākas līdzīgi – dodos uz copi. Saule savos nakts mākoņos vēl griežas uz otriem sāniem, kad mobilais dziedātājs nodūdo celšanās zvanu. Jau gadu desmitiem agro uzjundījumu uztveru zibenīgi un pašsaprotami. Man vistīkamākie ir silti miglainie rīti, kad virs upes pļavām klājas gaišas kārtainas šalles. Daudzi – ar īpašu zīmi atmiņu nospiedumā.

…Svešā pusē, orientēdamies pēc kartes, kātoju uz vairākus kilometrus attālo upi. Noeju labu gabalu, bet no upes ne miņas. Piepeši atrodos balti ziedošā griķu laukā. Balta zeme un debess, balta paša izpūstā elpa. Tik sirreāla sajūta, it kā atrastos uz svešas planētas. Viss balti ziedošs, un baltas domas galvā.

…Uz makšķerkāta, mani it kā nesamanījis, nosēžas viens no skaistākajiem Latvijas putniem – tirkīzkrāsas zivju dzenītis. Sastingstu. Tas vairākas minūtes izteiksmīgi klana galvu kā leļļu teātrī prasmīgi raustīta marionete. Tad aizzib pār ūdens klaidu.

…Pamale maigi sārtojas, bet no ezera kāpj biezi miglas vāli. Priekšā pļava – pārpilna pieneņu pūkām, vēl vēja pūtiena neskartām. Bet visam pāri debesīs kā Dieva zīme – balts lidmašīnas skrējiena krusts.

…Lakstīgala mostas īsi pirms četriem. Pogo un pogo, nerimdamās. Pa starpām uzsvilpj ķauķis, čakstīte vai erickiņš un daudzi citi, ko nepazīstu. Kaut kur virs galvas ar skanīgu kukū iesēžas dzeguze. Atbildu ar vēl skaļāku kūkošanu. Nezinu, ko rupju viņas mēlē esmu pateicis, bet tā salecas un brēc, kā tikko olu izdējusi vista: kudāk, kudāk, kudāk! Tik burvīgs rīta koncerts, ka elpa aizraujas.

…Uz upi dodoties, varu tikai zīlēt, kāds būs pirmais dabas ciemiņš. Gadās saskrieties ar stirnu buku, citurīt pār ceļu aizjož mežacūku bars.

Reiz, klusītēm uz ezeru čāpojot, aci pret aci sastopos ar bebru – apsēdies seklumā un cauri zobu šujmašīnai laiž pagaru kalmes sakni. Šādu izrādi tik bieži neredzēt, vēroju ar baudu. Kad lēnām bilstu Labrīt, saimniek! – kalmjgrauzis bliež ar asti pa ūdeni tā, ka šļakatas vien šķīst! Mēģina ienirt, bet ir aizmirsis, ka sēž seklumā. Plakšķina, līdz iekļūst dziļumā. Vēl pāris reizes iznirst un skaļi sit ar asti, lai zinu, kas valda šajos ūdeņos. Par spīti saceltajai jezgai, līņi ķeras kā uzburti.

Visbeidzot par zivīm. Sen jau kā esmu ticis pāri slieksnim, kad ir svarīgi, cik un ko noķer. Interesantākais ir pats zivs mānīšanas un vilināšanas process, būt viltīgākam par to dabas radību zem ūdens. Kāds varbūt jautās, kas gan mani trenc tādā agrumā, tādā tālumā. Atbilde ir visā, ko iepriekš sacīju.

 

366_C_logo1

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Skaisti! 🙂

Draugiem Facebook Twitter Google+