Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. augusts, 2012
Drukāt

Nespējam «domāt globāli, rīkoties lokāli»

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīvaFoto no Latvijas Kara muzeja arhīva

Latvijai šobrīd trūkst ”ārpolitiskās sejas” – tādas atpazīstamas personības, kāds bija Zigfrīds Anna Meierovics, diplomāts, kurā starptautiski ieklausījās un kurš panāca Latvijas kā valsts starptautisko atzīšanu, – tāds konstatējums izskanēja trešdienas vakarā ”Meierovica biedrības par progresīvām pārmaiņām” sarīkotajās neformālajās debatēs par ārpolitikas jautājumiem. 


 

Diskusija tika sarīkota, atceroties, ka šis ir Meierovica 125. dzimšanas dienas gads. Pasākuma dalībnieku vidū bija Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, ĀM speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe, Saeimas deputāts Atis Lejiņš, bijusī diplomāte, publiciste Anna Žīgure, Okupācijas muzeja pārstāvis Valters Nollendorfs, kā arī premjera Valda Dombrovska padomniece Sarmīte Ēlerte un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ainārs Dimants.

Parīzes Politisko zinātņu institūta Vēstures centra doktorantes Unas Bergmanes priekšlasījumam par Meierovica laiku, viņa idejām un nopelniem sekoja visai interesantas sarunas. Klātesošie piekrita, ka Meierovics lielā mērā uzskatāms par Latvijas diplomātijas simbolu. Viņa idejas par Baltijas ciešāku politisko un ekonomisko integrāciju nav novecojušas. Diemžēl pašreizējai Latvijas ārpolitikai tādas personības trūkst, taču tās, protams, nerodas ”uz pasūtījuma”. Kādu laiku Latvijas ”seja” bijusi Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, turpretim patlaban starptautiski atpazīstamākais baltiešu politiķis ir Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Domas gan dalījās jautājumā, cik lielā mērā šīs ”sejas” popularizē sevi un cik – valsti, jo ne vienmēr vērtējums par konkrētu personību sakrīt ar vērtējumu par valsti, kuru tā pārstāv.

 

Mūsdienās Latvijas tēls krīzes pārvarēšanas pasākumu dēļ noteikti esot labāks nekā pirms desmit gadiem, lai arī esam bez izteikti spilgtām personībām. Jāatceras, ka veiksmīgas ārpolitikas ķīla ir veiksmīga iekšpolitika, turklāt ārpolitika mūsdienās ir ļoti ekonomizējusies.

 

Neskatoties uz dalību ES un NATO, starpvalstu attiecības, ciktāl tas attiecas uz Baltijas jūras reģiona valstu savstarpējo sadarbību, pārsteidzošā kārtā no Meierovica laiku situācijas nemaz tik ļoti neatšķiroties: tāpat kā toreiz Igaunija tiecas uz Somiju, Lietuva mēdz konfliktēt ar Poliju un izceļas ar savām ambīcijām, bet Latvija nopūlas visus kaut kā noturēt vienkopus. Tāpat kā toreiz PSRS, arī mūsdienu Krievija rāda vēlmi atgūt teritorijas, kuras tā uzskata par impērijai piederīgām, zaudētām ”vājuma” brīdī. ”Mēs šeit saredzam zināmas līdzības: 1918. gadā sabruka Krievijas impērija; 1991. gadā sabruka Padomju Savienība. Ir pagājuši 20 gadi, un tā vien šķiet, ka ir vēlme ņemt atpakaļ to, kas aizgājis. Kā pirms dažām dienām teica bēdīgi slavenais Krievijas pārstāvis [Nikolajs Starikovs], tas, kas notika 1918. gadā, neesot bijis leģitīmi,” piezīmēja diskusijas vadītājs, politologs Sprūds.

Debatēs izskanēja konstatējums, ka, salīdzinot ar Meierovica dzīves laiku, mūsdienu Latvijas iedzīvotājiem interese par ārlietām tomēr ir krietni mazāka, un sava vaina te esot jāuzņemas masu informācijas līdzekļiem, kas uzskatāmi neizklāsta sakarības starp pasaulē notiekošo un ikdienas dzīvi. Tie teju ignorējuši pat neseno Vācijas ārlietu ministra Gvido Vestervelles vizīti Rīgā, lai arī tāda ranga vācu politiķu vizītes Baltijā nav bieža parādība. Tāpat Latvijas mediji nav izstāstījuši, kāds būs praktiskais Latvijas ieguvums no Krievijas pievienošanās Pasaules tirdzniecības organizācijai, lai arī, teiksim, Somijas prese tam pievērš lielu uzmanību.

 

Ne tikai mediji un ierindas pilsoņi, pat politiķi ir kūtri interesēties par Eiropas Savienības lietām un to, kādā veidā Briseles lēmumi ietekmē mūsu valsts sociālekonomisko dzīvi. Latvijas politiķi aizvien biežāk izvēlas ērto pozu klusēt un nejaukties, kad attiecīgi lēmumi Briselē tiek debatēti un kaldināti, bet, kad tie gatavi, sabiedrībai paziņot, ka nu jau vairs nekas nav labojams.

 

Par šā brīža Latvijas un Eiropas ārpolitikas kopējo trūkumu tika atzīta vīziju neesamība. Tiesa, patlaban gan nav laika nodarboties ar tālejošiem plāniem, jo visi cīnās ar ekonomiskās krīzes sekām: ”Īslaicīgie mērķi ir aizseguši ilglaicīgos.” Tomēr nespēja ”domāt globāli, rīkoties lokāli”, tas ir, darboties tālredzīgi, kopā ar ambīciju trūkumu, pēc dažu diskusijas dalībnieku domām, jau kādu laiku ir Latvijas ārpolitikas nelaime.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+