Latvijā
Sabiedrība

Nespējnieki kašķīgi, aprūpētāji – nevaļīgi. Aprūpe mājās tomēr arvien pieprasītāka1


Gunta Paegle savu klientu Sergeju aprūpē jau astoņu gadus, kuru laikā viņai nācies nobirdināt arī pa kādai asarai, taču kopumā attiecības starp abiem esot labas. Aprūpētāja uzskata par nepieņemamu mazgāt vannā cilvēku tikai divreiz mēnesī, kā tas noteikts Sociālā dienesta nosūtījumā, tāpēc cilvēcīgu apsvērumu dēļ dara to biežāk. Arī dzīvojamās telpas pēc savas iniciatīvas uztīra, kad tas nepieciešams, nevis tikai reizi divās nedēļās, un uzsver, ka esošie noteikumi būtu jāmaina.
Gunta Paegle savu klientu Sergeju aprūpē jau astoņu gadus, kuru laikā viņai nācies nobirdināt arī pa kādai asarai, taču kopumā attiecības starp abiem esot labas. Aprūpētāja uzskata par nepieņemamu mazgāt vannā cilvēku tikai divreiz mēnesī, kā tas noteikts Sociālā dienesta nosūtījumā, tāpēc cilvēcīgu apsvērumu dēļ dara to biežāk. Arī dzīvojamās telpas pēc savas iniciatīvas uztīra, kad tas nepieciešams, nevis tikai reizi divās nedēļās, un uzsver, ka esošie noteikumi būtu jāmaina.
Foto – Timurs Subhankulovs

Nespējnieku aprūpe mājās kļūst aizvien pieprasītāka, bet šajā jomā darbinieku trūkst, ir liela kadru mainība, bet klientos nereti rūgst neapmierinātība ar saņemto pakalpojumu.

Kad pēc astoņu mēnešu sadarbības darbu pametusi kāda pensionāru ar invaliditāti pāra aprūpētāja, sākusies nejēdzību virkne, “Latvijas Avīzei” stāsta kāda rīdziniece. Aprūpētājas ieradušās neregulāri, kaut pēc aprūpes plāna bijis jābūt katru dienu, un nav brīdinājušas par neierašanos. Rīgas Sociālā dienesta (RSD) kliente cilvēcīgi saprot, ka, strādājot par tik mazu algu, neviens nevēlas censties, taču kaut cik cienīgi savu darbu vajadzētu paveikt. Lai gan kārtība, kā viss jādara, ir aprakstīta līgumos un aprūpes plānos, dzīvē tā nenotiekot. “Lai kāds man nodemonstrē, kā stundas laikā iespējams apmazgāt un saģērbt nevarīgu cilvēku, pagatavot ēst un uzkopt telpas!”

Zvanot vairākkārt gan Sociālajam dienestam, gan arī konkrētā pakalpojuma sniedzējam – SIA “Pirmais patronāžas serviss” (“PPS”), ar ko RSD slēgts līgums, nekādus uzlabojumus šim pensionāru pārim neesot izdevies panākt. Sociālais dienests aicinājis sazināties ar “PPS”, kas savukārt uz sūdzībām reaģējuši, sakot, ka uzņēmumā strādā labas darbinieces. Pēc vairākkārtējām sūdzībām ieradies “PPS” koordinators un piedāvājis mainīt aprūpētāju.

“Uzņēmuma darbinieki savā darbā stingri pieturas pie aprūpes plāniem un normatīvā regulējuma,” uzsver “PPS” pārstāve Daina Medne. Viņa paslavē darbiniekus un norāda, ka sūdzības par viņu darbu saņemot reti. “Protams, ir ļoti dažādi darbinieki. Viens darbus veic ātrāk, efektīvāk, cits ne tik ātri, bet aprūpe notiek saskaņā ar plānu,” saka Medne. Atsevišķi klienti reizēm gan vēloties, lai aprūpētāji veic kādas atkāpes no aprūpes plāna, un reizēm nācies konstatēt, ka tas tomēr ir noticis. Rakstiskas sūdzības uzņēmums neesot saņēmis, telefoniskas gan. Par iepriekš aprakstīto situāciju un klientes sūdzībām Medne saka: “Protams, šāda situācija nav pieļaujama un ir jārisina. Šis tad ir īpašs izņēmuma gadījums, jo iepriekš tādi pārkāpumi nav nonākuši mūsu redzeslokā.”

Spriedzi reizēm radot tieši klientu vēlme, lai aprūpētājs veic kādus papildu darbus, kas nav paredzēti plānā, bet darbinieks norāda, ka tas neietilpst viņa pienākumos. Piemēram, pēdējos pāris gadus aprūpētāju pienākumos vairs nav logu mazgāšana, lai gan klienti dažkārt to vēlētos. Tāpat domstarpības rada atšķirīgi uzskati par ēdiena gatavošanu un mājas uzkopšanu, produktu iegādi nevis tuvējā, bet kādā attālākā veikalā, kur tobrīd kādi produkti tiek pārdoti ar atlaidēm.

Medne nenoliedz – kadru mainība uzņēmumā ir ievērojama, un vairākumā gadījumu visdrīzāk tam pamatā esot šā darba psiholoģiskā slodze, par ko lielākoties tiek saņemta minimālā alga. Uzņēmumā strādā ap 40 aprūpētājiem, kas sniedz pakalpojumus aptuveni 100 klientiem.

“Visa dzīve ar rindām pie ārstiem, niecīgajām pensijām, milzīgo birokrātiju un citiem apstākļiem ir tāda, ka vecajiem un slimajiem cilvēkiem ir pamatots iemesls kļūt nomāktiem, īgniem un reizēm arī kašķīgiem,” vērtē Evita Prane no biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” (“LSK”) biroja “Aprūpe mājās”, kas arī sniedz mājas aprūpes pakalpojumu. “Ja mūsu darbinieki pieturētos pie noteikumiem, sūdzību būtu vēl vairāk,” piebilst Prane. “LKS” darbinieki arī novērojuši, ka klientiem dažkārt trūkst uzmanības, tāpēc viņus neapmierina, ja aprūpētājs ātri apdara darbus un dodas pie nākamā klienta.

Pakalpojuma sniedzējs un RSD, veicot klientu aptauju ne retāk kā reizi gadā, vērtē aprūpētāju darba kvalitāti, tāpat tas notiek, reaģējot uz klientu sūdzībām un priekšlikumiem. Ik pa laikam kāds nonāk arī mediju redzeslokā. RSD Sociālā darba nodaļas vadītājas vietniece Marina Fiļipova pauž, ka saņemtās sūdzības nedod pamatu aprūpētāju godprātības apšaubīšanai. “Aktuālākā problēma ir zemais atalgojums, ko saņem aprūpētāji, klientu nesamērīgās prasības un attieksme pret aprūpētājiem, jo tie uzskata aprūpētājus par apkalpojošo personālu,” piebilst Fiļipova.

Aprūpes mājās pakalpojuma nodrošināšana ir katras pašvaldības pienākums. Ja klients un viņa apgādnieki nespēj par to samaksāt, pakalpojumu pilnā vai daļējā apmērā finansē pašvaldība. Aprūpi var nodrošināt ģimenes locekļi. Tādā gadījumā pašvaldība atbalsta ģimenes locekļus psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli.

LA.lv