Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
22. jūnijs, 2012
Drukāt

Nestāsti par vijoli, nospēlē melodiju!

Foto - Viesturs SerdānsFoto - Viesturs Serdāns

Jūnijs – virsotnes mēnesis. Saule, atrazdamās augstākajā punktā, dzen dzīvības sulas pretī piepildījumam ražā, kas vēl tikai nāks. Pauguri un uzkalni velk augšā jāņugunis. Domas skrien līdzi – augstāk par zemi. Arī tās, kam nav Līgonakts maigā viegluma.

 

Konsultēja Inta Poudžiunas, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite.

Psiholoģijas nodarbībās dažkārt veic eksperimentu: cilvēku izsūta no auditorijas, pie durvīm pačukstot informāciju, kas jānodod tālāk. Kad sacītais pa ķēdīti atgriezies atpakaļ, visi pārsteigti, cik ļoti deformējies sākotnējais saturs. Atgādinot, ka viss mūsu dzīvē ir saziņa jeb komunikācija. Sākot ar to, kā savā starpā sazinās šūnas un ķīmiskās reakcijas, līdz sarunām, ziņām un publiskās informācijas apritei. Komunikācija vienmēr ir trīs līmeņos – informācijas noraidīšana, saprašana un lietošana. Diemžēl pārpratumi un nesaprašana vērojama biežāk nekā precīzi uztverta informācija. Ja komunikācija nenotiek vai norisinās tikai vienā virzienā, logos lido akmeņi. Arī tad, ja uz jautājumu nav atbildes, jo psiholoģiski to saprot kā vardarbību pret taujātāju.

Senie latvieši uzskatīja, ka gada pirmā puse ir Dieva tiesa, otrā – Māras daļa.

Psihoanalītiķis Ērihs Fromms ir teicis, ka sirdsapziņu veido divi komponenti: vīrietības (tēva) dimensija baušļu un aizliegumu veidā un sievietības (mātes) dimensija, kura liek piedot un mīlēt citus un sevi. Cik bieži apjaušam, ka ikkatrā sievietē ir arī viņas vīrišķā puse un katrā vīrietī – viņa sievišķā daļa? Vai tikai vasaras saulgriežu laikā, kad saule pakāpjas debesu kalna virsotnē un mēs sevi līdzinām ar dabu un tās cikliem?

 

Nestāsti man, kāda izskatās vijole, labāk nospēlē savu melodiju! Līdzības tēlainums iedarbojas uz labo smadzeņu puslodi – radošuma zonu, ļaujot situāciju aptvert vienā acumirklī, turpretī racionālajam prātam vajag sīku tēmas pieteikumu, izklāstu un analīzi.

 

Vēsture rāda, ka cilvēki visprecīzāk uztver informāciju, kas izsacīta līdzībās.

Nestāsti man, kāda izskatās vijole, labāk nospēlē savu melodiju! Līdzības tēlainums iedarbojas uz labo smadzeņu puslodi – radošuma zonu, ļaujot situāciju aptvert vienā acumirklī, turpretī racionālajam prātam vajag sīku tēmas pieteikumu, izklāstu un analīzi.

Atcerēsimies apustuli Pāvilu, kuram pieder visvairāk rakstīto vēstījumu – viņš mācēja domu paust tā, lai cilvēki ne vien uztvertu un nepārprastu sacītā saturu, bet vērstu to darbos. Pat pilnīgā bezcerībā precīzi izteikti vārdi spēj mainīt noskaņojumu sabiedrībā, palīdz atjaunot zaudētas cerības. Piemēram, Francija Otrā pasaules kara sākumā tika okupēta, taču ģenerāļa de Golla teiktie vārdi: Mēs zaudējam cīņu, bet neesam zaudējuši karu deva sparu pretoties.

Ideja, kas kļuvusi par pārliecību, maina vēsturi, jo no tās izriet uzvedība, darbība, attieksme un veidojas attiecības.

Cilvēkam vienmēr ir izvēle – radīt vai graut, mīlēt vai nīst. Tieksme iznīcināt rodas, ja nav apmierināta vēlme radīt. Dzīvā ētika atgādina, ka cilvēka sirds jaunrade ir ikdienas dzīve. Un ik nodzīvotais mirklis kļūst par jaunradi, ja izvēlamies celt savu dzīves templi katru dienu no jauna. Radošums, kura priekšnoteikums ir aktivitāte, rūpes un mīlestība. Tāpēc – nekļūsim pelēki, remdeni! Arī pelēkā krāsa ir skaista, bet tā lai paliek rudenim un ziemai!

Kur gars tiecas dziļumā un kultūras slānis nav čagans, ļaudis nemēdz manifestēt savu pārākumu, lai cik sūrās pūlēs tas iegūts.

 

Uzbrūkot, noķengājot un noniecinot uzskatu pretiniekus, pazemojam vispirms sevi. Un savu laiku. Mūsu laiku, kurā dzīvojam.

 

Katra diena, ko dzīvojam, patiesībā ir Dieva skola, kura jāiziet ikvienam neatkarīgi no viņa statusa un kultūras līmeņa. Tajā kā eksāmenā – dažreiz izkrītam, dažreiz esam teicamnieki. Kamēr sakām, ka Dievs nav pabeidzis mūs veidot, neliedzam sev iespēju sasniegt vairāk.

Uzbrūkot, noķengājot un noniecinot uzskatu pretiniekus, pazemojam vispirms sevi. Un savu laiku. Mūsu laiku, kurā dzīvojam.

Tāpēc attīstīsim prasmi dzirdēt un uzklausīt līdzcilvēkus! Nebaidīsimies atklāti noraidīt otra viedokli, taču – neaizskarot viņa pašcieņu!

Jautājums par to, kas ir tolerance, iecietība, pieklājība un situācijai atbalstoša uzvedība, tomēr allaž skatāms kopā ar izpratni par robežām. Pat dzīvojot laikmetā, kur viss ir relatīvs un robežas starp labo un ļauno dažbrīd ir nojauktas.

Ir neskaitāmas situācijas, kur nejēdzībām neesam klāt, tāpēc tās novērst nevaram. Taču vēl vairāk ir brīžu, kad esam klāt un varam reaģēt. Bet to nedarām.

Dzīvojam ļoti ekskluzīvā un daudzu iekārotā vietā, tāpēc par mūsu zemi būs vienmēr jācīnās. Lielākais grēks šobrīd ir vienaldzība. Kurš pašlaik nedeg par Latviju, tas lemj to lēnai bojāejai.

Tāpēc – turēties pretī domai, ka politika vajadzīga tikai savtīgajiem. Politikā jāiet labākajiem – iedrošināt viņus! Mums apkārt tik daudz gudru cilvēku. Nedrīkstam šeit dzīvot un izlikties, ka tas, kas norisinās valstī, mūs neskar.

Esam raduši lepoties ar savu zemnieka iedabu. Latvietim tas ir sinonīms jēdzienam saimnieks. Bet mūsu vēsturē saimnieku Straumēnu izpratnē bijis maz – vairāk gājēju. Taču algādzis nedomā, kā veidot kaut ko ilglaicīgu. Nepatīk pie viena saimnieka, meklē citu. Kā atmodināt saimnieka, zemes saimnieka sajūtu?

Kā atvest no Latvijas aizklīdušos atkal mājās?

Svarīgākā saziņa notiek sirds līmenī.

Ja sirdis kļūst vienaldzīgas, tā neredzamā enerģija, kas vieno sabiedrību un veido Latviju, lēnām izdziest.

Teologs un vēsturnieks Haralds Biezais uzskatīja, ka latvietībai jākļūst par mūsu laicīgo reliģiju. Šajos vārdos ir doma, ka ikkatrs no mums veido pārlaicīgo, neredzamo Latviju.

Tāpēc katra vienaldzīga sirds liek Latvijai mirt – reizē ar mūsu gļēvumu, vienaldzību un neticību. Un tikai mīlestībā degošās ļauj tai mosties un atjaunoties.

 

Raksts publicēts žurnālā 36,6°C 2011. g.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+