Latvijā
Sabiedrība

“Es gribētu, lai arī krievu žurnālisti stāsta, ko viņi šeit redz. ” Pilna saruna ar LTV vadītāju Ivaru Belti 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Piecas stundas un septiņas minūtes – tas ir laiks, ko vienam Latvijas iedzīvotājam vidēji ik dienu “nozog” televizors. Kā liecina jaunākais “Kantar TNS” mērījums, vislielāko skatītāju uzmanības daļu janvārī izdevies iegūt Latvijas Televīzijas 1. kanālam (LTV1), tikmēr otru nodokļu maksātāju uzturēto kanālu – LTV7 – hroniski moka skatītāju uzmanības deficīts. Sabiedriskajai TV joprojām aktuāls arī jautājums par jaunās paaudzes skatītāju piesaistīšanu. Kā stiprināt sabiedriskās TV pozīcijas, kā vairot tās ietekmi un celt satura kvalitāti, – sarunā ar LTV valdes priekšsēdētāju IVARU BELTI, kurš šo amatu ieņem kopš 2013. gada.

Ja atskatāmies uz LTV pagājušā gada veikumu, ko vēlaties īpaši izcelt?

I. Belte: Aizvadītā gada sākums bija diezgan sarežģīts no vadības viedokļa, jo 2016. gadā naudas mums bija mazāk nekā 2015. gadā, tāpēc mums pašiem iekšienē nācās pārskatīt budžetu. Tā nav vienkārša situācija ražošanas uzņēmumam. Tas nozīmē, ka ir jāatbrīvo cilvēki no darba, jāpārplāno ražošanas grafiki un citas lietas. Tomēr kopumā 2016. gadu esam to izvilkuši pat ļoti labā līmenī. LTV1 stabili saglabājis otra skatītākā TV kanāla pozīciju Latvijā. Mums izdevies saglabāt skatītāju uzticību un esam spējuši radīt konkurētspējīgu programmu. Prieks par to, ka šajā mājā ir mainījies klimats. Te ienākusi jauna paaudze, kura vairs neskaita savas darba stundas un nāk ar iniciatīvām, idejām un jauniem piedāvājumiem. Tieši tas mums ir ļāvis paveikt daudz vairāk, nekā mēs to būtu spējuši iepriekšējos gados.

Un kurš nopelnījis Beltes balvu?

Tā tika piešķirta par iniciatīvu, par ļoti nopietnu attieksmi pret lietu, kura mums iepriekš bija vissliktākajā stāvoklī. Balvu saņēma Ervīns Zgirskis, mūsu galvenais gaismu meistars. Viņš ir Latvijā pazīstams augstas raudzes profesionālis, kurš ir radījis inteliģentāko gaismas vadības sistēmu visā televīzijā. Otra balva bija par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sāgu, kuru uzsāka LTV Ziņu dienests un kas izvērtās raidījumu sērijā ar plašu rezonansi. Kā vēlāk atzina pats VID, tas radījis 20 miljonu nodokļu ieņēmumu palielinājumu, kas iekasēti pēc šo raidījumu parādīšanas ēterā. Tā bija šī mūsu radītā ažiotāža un kontrole, tas bija mūsu analītiskais darbs, kas piespieda uz lietām skatīties citādi, kontrolēt lietas un, visticamāk, kādam vienkārši sametās bail un bija jāsāk maksāt nodokļi.

Pirms trīs gadiem publiskā paziņojumā vērsāties pie sabiedrības, sakot, ka uz LTV tiek izdarīts masīvs spiediens. Vai nu tas ir norimis?

Jāatzīst, ka joprojām to izjūtam. Iespējams, pa šiem gadiem mums pret to ir norūdīta imūnsistēma. Bet spiediens ir gan uz žurnālistiem par informācijas avotu atklāšanu, gan uz valdi par satura jautājumiem. Piemēram, esam tikuši kaunināti Saeimā par vienu vai otru lēmumu. Bijuši arī draudi žurnālistiem un konkrēti fiziski draudi valdei. Bet būtībā pamatjautājums ir viens – kas tad ir vajadzīgs, lai mēs varētu normāli strādāt? Un tās ir trīs pamatlietas – finansiāla neatkarība, fiziska drošība, kā arī žurnālistu juridiska aizsardzība. Mans kā LTV vadītāja pienākums ir gādāt, lai žurnālisti aiz manas muguras var justies pasargāti. Uzskatu, ka šobrīd juridiski esam pietiekami labi aizsargāti. Budžets, kas paredzēts juridiskam atbal­stam, ar katru gadu pieaug. Tātad esam uz pareizās takas, atrodamies uzmanības centrā, un ar mums ļoti grib tiesāties.

Līdzšinējā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāja Aija Cālīte-Dulevska intervijā “LA” minēja politiskas vēsmas par neapmierinātību ar LTV valdi un vēlmi to nomainīt. Cik stabili jūtaties savā krēslā?

Mēs nestrādājam tāpēc, lai apmierinātu politiķus. Tas tiešām nav mūsu uzdevums. Protams, mums ir svarīga komunikācija ar politiķiem, bet tai jābūt konstruktīvai. Varbūt tas nemaz nav tas ļaunākais, ja politiskajās aprindās ir zināma neapmierinātība ar sabiedriskajiem medijiem. Tādas nu ir mediju un politiķu attiecības. Nekad neesmu centies ērtāk iesēsties kādā krēslā un apzinos, ka visam ir sākums un gals. Gribas vienkārši paveikt to, ko esmu iesācis.

Ar kādām cerībām raugāties uz jauno NEPLP sastāvu, kurš nupat sācis darbu?

NEPLP ir politiski vēlēta un virzīta institūcija. No padomes locekļiem tiek prasīta izpratne vai nu par zināmiem sociāliem procesiem sabiedrībā, vai par mediju darbu. Vienkārši sakot, ja kandidāts var pareizi atbildēt uz jautājumu, ir vai nav jāstiprina informatīvā telpa Latgalē, tad viņam ir visas izredzes nonākt padomē.

Bet tas smagākais sākas pēc tam, jo padomes locekļiem netiek prasīta izpratne par mediju uzņēmuma darbību un likumdošanu, par valsts iestādes vadību un citām ar un ap medijiem saistītām lietām. Kad jāsāk izlemt profesionāli jautājumi, izrādās, ka ar pareizu atbildi par informatīvo telpu Latgalē nepietiek. Gribētu mudināt, lai nākotnē kāds no NEPLP locekļiem būtu jurists, kas dažādām diskusijām varētu piedot juridisko ietvaru. Tas palīdz un saīsina diskusiju laiku. Būtu labi, ja kādam no NEPLP pārstāvjiem būtu arī reāla uzņēmējdarbības pieredze, lai būtu izpratne par mediju uzņēmuma darbību. Bieži vien padomei šādas izpratnes pietrūcis un tas ir tas, ko no tās sagaidu.

Vai piekrītat viedoklim, ka NEPLP loma sabiedriskā pasūtījuma veidošanā un tā izpildes kontrolē nav bijusi pietiekama?

Manuprāt, ap sabiedrisko pasūtījumu ir sācies liels riņķa dancis. Jūtu, ka šajā procesā ir arī zināma komercmediju interešu lobētāju ietekme, jo ir vēlme pārdefinēt sabiedriskos medijus, vienlaikus pieļaujot lielāku komercmediju iesaisti sabiedriskajā pasūtījumā. Runājot par sabiedriskā pasūtījuma izpildes vērtēšanu, jāteic, ka NEPLP stadijā tas ir noslēdzošais posms – formālā daļa. Tomēr līdz tam sabiedriskais pasūtījums jau ir pētīts un vērtēts vairākas reizes. Pirmo un, manuprāt, galveno sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitātes novērtējumu veic LTV mākslinieciskā padome – tā ir darba grupa, ko veido gan mūsu darbinieki, gan pieaicināti eksperti. No viņu izvērtējuma izriet konkrēti uzdevumi un ieteikumi raidījumu veidotājiem. Ar mūsu mākslinieciskās padomes izvērtējumu divreiz gadā dodamies uz sabiedriski konsultatīvo padomi, kurā mūsu veikums tiek analizēts ar skatu no malas. Reizi gadā veicam arī pētījumu par LTV zīmolu, satura novērtējumu un vajadzībām. Arī šos rezultātus ņemam vērā savā tālākajā darbībā. Visbeidzot ir auditorijas pētījumi un reitingi. Tātad mēs vērtējam, vērtējam un vērtējam.

Ja nozīmīgākais vērtējums nāk no LTV māk­slinieciskās padomes, sanāk, ka dzīvojat pēc principa – paši veidojam saturu un paši to vērtējam. Vai tomēr nesagaidāt lielāku NEPLP iesaisti šajā procesā?

Teiksim tā – no NEPLP sagaidu lielāku izpratni. Sniedzot atzinumu, tā ņem vērā gan mūsu mākslinieciskās padomes vērtējumu, gan auditorijas un zīmola pētījumus.

Rodas iespaids, ka dažkārt cenšaties padomei, tā teikt, ierādīt vietu. Piemēram, pēc pārraides”Točki nad i” (“Punkti uz i” krievu val.) LTV7 kanālā ar bēdīgi slavenā Girsa piedalīšanos ignorējāt NEPLP rīkoto diskusiju par šo jautājumu. Vai uzskatāt, ka šādi jautājumi nav apspriežami?

Tā bija mūsu pozīcija. Negribētu teikt, ka ar to mēs būtu demonstrējuši savu neietekmējamību no NEPLP puses. Taisni otrādi, NEPLP ir mūsu kapitāldaļu turētājs un tas mums jārespektē. Tie, kam mēs ar savu pozīciju gribējām zināmā mērā parādīt vietu, bija politiķi, kuri iesāka tēmu par vēlamiem un nevēlamiem TV studijas viesiem, kuri neanalizēja kontekstu, kādā šie viesi atradās un ko tieši mēs gribējām pateikt. Mēs atbildējām rakstiski, pateicām savu pozīciju, bet diskusijā neielaidāmies.

Tomēr šis raidījums, kura tēma bija provokatori un provocējamie, neizprotamu iemeslu dēļ ar skatītāju spēlēja paslēpes. Girss titros tika stādīts priekšā kā jurists un arī diskusijas gaitā nevarēja īsti saprast, vai sabiedriskais medijs viņu atzinis par uzticamu ekspertu apspriežamajā jautājumā vai par provokatoru?

Tas ir jautājums, par ko var diskutēt. Bet, ja politiķi mums sāks norādīt uz viesiem, kurus vajag vai nevajag aicināt studijā, tad mēs vairs nevarēsim runāt par redakcionālo neatkarību. Tam es kategoriski pretojos.

Bet jūsu mākslinieciskā padome noteikti šo raidījumu izvērtēja. Kas tika secināts?

Esam to vērtējuši īpašā vidē, jo tā tiešām bija sabiedrībā diezgan karsta tēma. Izanalizējām šo jautājumu un jāatzīst, ka parādījās arī elementi, kurus mums nākotnē būtu jāņem vērā.

Pirms kāda laika NEPLP jums nosūtīja vēstuli, mudinot nodrošināt tulkojumu LTV7 pārraidēs, kas notiek krievu valodā. Tas ļautu šajos raidījumos izskanēt arī to cilvēku viedokļiem, kuriem ir grūtības vai kuri nevēlas izteikties svešvalodā. Vai respektēsiet šo aicinājumu?

Šis vairāk ir redakciju un satura jautājums. Ja būs nepieciešams konkrēta cilvēka viedoklis par konkrētu tēmu un to būs iespējams iegūt tikai latviešu valodā, tad tulkosim. Ja redakcija uzskata, ka viņi labāk turēsies pie komentāra krievu valodā, es neietekmēšu šo redakcionālo pozīciju.

Kā būtisks uzdevums sabiedriskajā pasūtījumā minēta valsts valodas pozīciju stiprināšana. Vai LTV šajā jomā ir pietiekami darījusi un ko vēl varētu darīt?

Atbilde ir skaidra – ir jāgādā vairāk uz vietas ražota satura. Analizējot, cik tad daudz vietējā satura ir Latvijas vadošajos TV kanālos, rezultāti nepatīkami pārsteidz. Četros visvairāk skatītajos kanālos – LTV1, TV3, LNT un PBK – latviešu valodā pašmāju veidota satura īpatsvars ir kritiski zems. Piemēram, TV3 tie ir tikai 16 procenti, LNT – aptuveni 27 procenti, krietni labāka aina ir LTV1, kur vietējās programmas ir 60 procenti. Ja gribam stiprināt mūsu informācijas telpu, noteikti jādomā par pašu ražotā satura attīstību. Ir jāražo vietējais saturs un tad tiešām latviešu valoda būs tā, kas vieno sabiedrību. Šim vietējam saturam ir jāapskata cilvēki – gan latvieši, gan krievi un citi – no dažnedažādiem aspektiem, ir jārunā un jāstāsta par sabiedrisko dzīvi šeit. Turklāt tas jādara gan latviešu, gan krievu valodā. Es gribētu, lai arī krievu žurnālisti stāsta par to, ko viņi šeit redz. Tādā veidā mēs viens otru labāk sapratīsim.

Ko darīt ar LTV7 kanālu, kam neizdodas atrast savu identitāti un piesaistīt pienācīgu skatītāju uzmanību? Daži mudina to slēgt.

Doma par LTV7 kanāla slēgšanu nav nekas unikāls, ne arī šokējošs. Pirms diviem gadiem mēs pilnā nopietnībā izskatījām šādu iespēju, kanāla redakciju pārceļot darbam interneta vidē. Tomēr sapratām, ka to nevaram darīt viena iemesla dēļ – tādā gadījumā mums vairs nav kur rādīt lielos nacionālā līmeņa sporta pasākumus, kuru demonstrēšana mums noteikta ar likumu. LTV1 kanālā mēs to rādīt nevaram. Tāpēc šobrīd esam nolēmuši stiprināt LTV7 saturu. Pirmkārt, ar sporta pārraidēm. Otrkārt, esam iepirkuši jaunākai auditorijai atbilstošu interesantu dokumentālo saturu. Savukārt lielos lēmumus par kanāla nākotni, domāju, mēs pieņemsim mazliet vēlāk, kad būs skaidrība, vai mēs izejam no reklāmas tirgus. Tad varētu notikt būtiskas izmaiņas ne tikai LTV7, bet arī LTV1 pozicionējumā. Tajā brīdī LTV1 kļūtu vairāk par ziņu un nacionāla līmeņa informatīvo nesēju, bet LTV7 – par izklaides un izglītojošu kanālu.

Kāpēc sabiedriskās TV pārraides krievu valodā nespēj piesaistīt pienācīgu auditoriju un vai ir jēga ieguldīt resursus saturā, kas tikpat kā nevienam nav vajadzīgs?

Domāju, ka izskaidrojums ir saistīts ar LTV7 kanāla divām ļoti pretējām auditorijām, kuras viena otru izslēdz. Krievi neskatās raidījumus latviešu valodā vai dara to ļoti selektīvi, un otrādi.

Veidojas strupceļš. Kur saskatāt izeju?

Uzskatu, ka mums patiesībā jādomā par jaunu zīmolu lojāliem krievu tautības Latvijas iedzīvotājiem. Te es saskatu izeju. Bet tas nevar notikt ātri. Ja valsts tiešām ies šo ceļu, lai nostiprinātu komunikāciju ar krieviski runājošajiem, domāju, ka tas būs ļoti lēns un pacietīgs darbs. Bet tas varētu nest rezultātus.

Savulaik paudāt pārliecinošu atbalstu strīdīgajai idejai veidot atsevišķu sabiedriskā medija TV kanālu krievu valodā. Vai aizvien turaties savās pozīcijās?

Man šķiet, ka ideja par atsevišķa krievu valodā raidoša TV kanāla veidošanu ir zaudējusi aktualitāti. Pozicionējot šāda kanāla ieceri kā kontrpropagandas ieroci, sabiedrība pati faktiski šo ideju ir svītrojusi no darba kārtības. Šādu mediju nevar izveidot! Savukārt par to, kā tad rīkoties tālāk, manuprāt, diskusija īsti vēl nav notikusi. Pro­blēma netiek risināta, tā ir pārcelta uz vēlāku laiku.

Šo gadu iesākāt ar troksni, izslēdzot no ētera “Zebru”, jo raidījuma veidotāji bija pamanījušies tajā iekļaut desmit minūšu ilgu Rīgas domes vadības sabiedrisko attiecību iestudējumu. Kāpēc pieņēmāt tik drastisku lēmumu, nevis noteicāt raidījuma producentam kādas audzinošas sankcijas?

Ja galvaspilsētas vadība ik ziemu braukātu ar sniega tīrītāju pa Rīgas ielām un ja šis sižets pārraidē nebūtu parādījies laikā, kad politiskās aģitācijas kampaņa rit pilnā sparā, es piekristu audzinošam sodam. Jau iepriekš mūsu uzmanību piesaistīja citi “Zebras” sižeti, piemēram, par tā sauktā kapu tramvaja tēmu. Kad sākām šos jautājumus pētīt, atklājās, ka visi šie sižeti un sadarbība ir apmaksāta. Tāpēc ieņēmām principiālu pozīciju. Ar to mēs raidām signālu arī citiem sadarbības partneriem, ka šādu žanru nepacietīsim, jo īpaši politiskās aģitācijas kampaņu ietvaros.

Arī pati LTV ir slēgusi līgumus ar Rīgas domi par informācijas izvietošanu. Kur te ir atšķirība?

Atšķirība ir būtiska. Mums nav līguma par sadarbību sižetu veidošanā. Mums 2016. gadā ar Rīgas domi ir slēgti septiņi līgumi par reklāmas izvietošanu. Ir pilnīgi skaidrs, kas tā bijusi par reklāmu, kurā brīdī un par kādu maksu raidīta.

Pagājušajā gadā Finanšu ministrijai lūdzāt piešķirt 150 000 eiro, lai sabiedrību informētu par ēnu ekonomikas sekām. Tas izskatās pēc naudas sarunāšanas ar politiķiem. Vai jums nešķiet, ka tā ir slikta prakse?

Piekrītu, tas nav pareizais ceļš. Mums nevajadzētu staigāt riņķī ar pastieptu roku, ja mums jau ir saplānots sabiedriskais pasūtījums. Mums būtu jābūt pašiem saviem līdzekļiem, lai varētu reaģēt uz kādām aktuālām izmaiņām. Piebildīšu, ka pēc saceltās ažiotāžas par šo jautājumu mums šo finansējumu nepiešķīra. Tomēr uz palielināto reklāmas ieņēmumu rēķina mums izdevās pievērst papildu uzmanību ēnu ekonomikas tematam savās pārraidēs.

Jauno – pašvaldību vēlēšanu – gadu LTV iezvanīja ar Ventspils pulksteni. Ņemot vērā politisko zemtekstu, vai jums nešķiet, ka ar šo reklāmu vienu minūti pirms gadumijas pusnakts pārkāpāt zināmas gaumes robežas?

Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti subjektīvi. Visus iepriekšējos gadus šis reklāmas laiks ir pārdots. Nevienam nav bijis pretenziju, piemēram, pret šampanieša reklāmu. Brīdī, kad tur parādās Ventspils pilsēta, rodas iebildumi. Esmu pret reklāmdevēju diskrimināciju un to arī liedz likums. Palūkosimies uz šo situāciju no citas puses un iedomāsimies, ka es šo raidlaiku neesmu pārdevis, tātad esmu atteicies no 2300 eiro, un tajā pašā laikā mēs runājam par papildu finansējuma nepieciešamību LTV. Veidotos liela pretruna. Man ir jāpārdod visa reklāma, ja vien kāds ir gatavs to pirkt, nešķirojot klientus pēc viņu politiskās piederības, ādas krāsas vai citām pazīmēm. Reklāmām nav jāpatīk. Tās patiešām ir kaitinošas un to zinām no pētījumiem. Bet mēs noteikti nebūsim tie pionieri, kas estētisku vai kādu citu apsvērumu dēļ atteiksies no kādas reklāmas. Mūsu darba uzdevums ir nodrošināt LTV finansējumu likumā paredzētajā kārtībā. Mans pienākums ir pārdot reklāmu.

LTV7 ir tāda rubrika kā “Televeikals”, kur iesaka ne tikai rīves un matračus, bet pat reizēm slavē kādus Latvijas cilvēkus, kam ir ietekme uz Latvijas biznesa un politisko vidi, piemēram, Juri Savicki. Apmaksāti sižeti, kuri pēc uzbūves atgādina TV raidījumus, skatītājam ne vienmēr ļauj pietiekami skaidri atšķirt, ka tas ir apmaksāts saturs. Vai, jūsuprāt, televeikaliem ir vieta sabiedriskajā kanālā?

Šie sižeti ir marķēti ar uzrakstu “Televeikals”. Ja jūs jautājat, vai televeikaliem vispār LTV ir vieta, es teikšu uzreiz – nē, mums nevajag televeikalus, mums vajag no tiem maksimāli ātri atteikties. Bet pašreizējā situācijā bez sabiedriskā medija iziešanas no reklāmas tirgus un bez attiecīgas kompensācijas par to skatītājiem tie televeikali vēl kādu laiku būs jāpacieš. Man arī šis žanrs neliekas atbilstošs sabiedriskā medija darbībai, bet neredzu iespēju, ka pašreizējā brīdī no tā varētu atteikties. Tas, par ko te būtu jārunā, ir jautājums par sabiedriskā medija atteikšanos no reklāmas pavisam.

Pašlaik savas darbības nodrošināšanai LTV pašai jānopelna ap 40 procentiem finansējuma. Pie kādiem nosacījumiem sabiedriskā TV var atļauties iziet no reklāmas tirgus un kad tas reāli var notikt?

Pēc mūsu aplēsēm, LTV ik gadu būs nepieciešami papildus septiņi astoņi miljoni eiro. No reklāmas tirgus jau mēs varam aiziet ļoti ātri, bet vai atradīsies tā nauda, lai kompensētu šo iztrūkumu? Ja tam būs politisks atbalsts un mums būs reklāmas kompensācija, mēs abām rokām esam par atteikšanos no reklāmām. Nezinu, vai mēs šo diskusiju spēsim novest līdz taustāmam rezultātam jau 2018. gadā, drīzāk tas varētu būt 2019. gads.

NEPLP jau otro gadu pēc kārtas sabiedriskā medija valdes locekļiem ceļ atalgojumu par 25 procentiem. Kā jums pašam šķiet, cik tas ir pelnīti un atbilstoši darba novērtējumam?

Es te mazāk runātu par darba novērtējumu. Man šķiet, ka, darot darbu, neatkarīgi no tā, vai strādā komercuzņēmumā vai valsts struktūrā, tev ir jāsaņem adekvāts vai vismaz puslīdz pielīdzināms atalgojums. Tā ir mana pozīcija. Runājot par valdes atalgojumu, to nosaka attiecīgie MK noteikumi. Ja šo atalgojumu salīdzina ar tirgu, tad mēs esam aptuveni 70% līmenī no tā. Man liekas, ka kopumā LTV atalgojuma sistēma sāk sakārtoties, jo, pateicoties reklāmas ieņēmumiem, šogad esam palielinājuši darba algas fondu, kas mums ļāvis arī apdzēst zināmus liesmojumus uzņēmumā.

Būtiskas izmaiņas TV skatīšanās paradumos, sabiedriskā medija izstāšanās no reklāmas tirgus un MTG mediju grupas iespējamā īpašnieka maiņa. Uz ko mūs ved šīs pārmaiņas?

Man liekas, ka mediju vidē pašlaik atrodamies ļoti nopietnā turbulencē. MTG īpašnieku maiņa, kas varētu notikt jau salīdzinoši tuvā nākotnē, varētu ienest pietiekami būtiskas izmaiņas. Jautājums, kas būs jauno īpašnieku saturiskais redzējums, vai viņi vispār redzēs šajos TV kanālos vietu vietējam saturam. Arī citās mediju sfērās, tostarp radio biznesā, ir ļoti trausla situācija, jo arī tur, iespējams, mainīsies īpašnieki. Liels mediju aktivitātes pieaugums sagaidāms internetā. Mēs tiešām dzīvojam ļoti būtisku mediju pārmaiņu procesā, kura iznākumu vēl grūti prognozēt.

LA.lv