Pasaulē
Vēsture

Neticamākā bēgšana no PSRS: kā okeanogrāfs Kurilovs aizpeldēja uz Filipīnām 3

Staņislava Kurilova personīgā arhīva foto.

Pasaules pilsonis krātiņā

29. janvārī pirms 78 gadiem dzimis okeanogrāfs pēc profesijas un aicinājuma, sapņotājs pēc dabas un pasaules pilsonis pēc būtības – slavenākais bēglis no Padomju Savienības Staņislavs Kurilovs (17.07.1936-29.01.1998).

Bērnību Slava pavadīja Kazahstānas pilsētā Semejā (līdz 2007. gadam Semipalatinska), kur iemācījās peldēt; jau desmit gadu vecumā viņš pārpeldēja Irtišas upi, kas pie Semejas ir aptuveni tikpat plata kā Daugava pie Rīgas. Centās bez dokumentiem iekārtoties uz kuģa jungas darbā, tomēr netika pieņemts. Arī par kuģa kapteini viņam neizdevās izmācīties – traucēja tuvredzība. Mīlestību uz ūdeņiem piepildīja, kļūstot par okeanogrāfu un dziļjūru nirēju. Tāpat viņš lieliski pārzināja meteoroloģiju un astronomiju, nodarbojās ar jogu, pateicoties māsai, kura bija precējusies ar indieti un dzīvoja Kanādā, runāja angliski.

Un tieši māsas, kā arī tēva dēļ – viņš 2. Pasaules kara laikā bija nonācis Vācijas karagūstekņu nometnē – Kurilovs PSRS tika ieskaitīts “neizlaižamo” kārtā – viņu nelaida uz ārzemēm, pat ne uz sociālistiskā bloka valstīm, arī atvaļinājumā ne, nemaz jau nerunājot par zinātniskām konferencēm.

Kādu laiku to var paciest, taču cilvēkam, kurš pēc pārliecības ir pasaules pilsonis, nemitīgi pakļauties ierobežojumiem ir neiespējami, tādēļ 1974. gada decembrī Staņislavs Kurilovs izšķīrās par bīstamu soli: viņš devās kruīzā ar laineri “Padomju Savienība”, kas no Vladivostokas bez nevienas pieturas krastā peldēja līdz ekvatoram un atpakaļ. Relatīvi netālu no Filipīnu krasta okeanogrāfs izlēca no kuģa un trīs dienas pavadīja okeānā, kamēr bez ēdiena un dzēriena, bruņots tikai ar pleznām un brillēm, nopeldēja simts kilometrus līdz krastam – un brīvībai.

Savās atmiņas Staņislavs Kurilovs rakstīja, ka, ieraugot kruīza sludinājumu, esot sajutis cerību “gluži kā savvaļas dzīvnieks, kuru grasās izvest pastaigā, pirms pieķēdēšanas uz mūžu”. Tādēļ lēmums par braukšanu ticis pieņemts viegli.

Interesanti, ka kuģis, kuram bija lemts aizvest Staņislavu Kurilovu brīvībā, bija būvēts 20. gadsimta 30. gados Vācijā un sākotnēji tika dēvēts “Ādolfs Hitlers” – baumo, ka tā iecerēta kā fīrera privātā jahta. Kara laikā to nogremdēja, taču padomju inženieri kuģi izcēla, un tas kļuva par lielāko kruīzu kuģi PSRS.

Lēciens nezināmajā

Sludinājums solīja, ka pasažieri varēs sauļoties tropiskās saules staros, peldēties baseinos uz klāja un izbaudīt satriecošas ainavas, kā arī lekcijas par Tālajiem austrumiem. Kruīza maršrutu glabāja noslēpumā. Pasažieriem nerādīja ne kartes, ne navigācijas instrumentus, tādējādi galvenais izaicinājums bija izvēlēties, kad lēkt. Staņislava mērķis bija Siargao sala Filipīnās.

Ap plkst. astoņiem 13. decembra vakarā bēglis, tērpies tikai ciešos, blīvos šortos un vairākos zeķu pāros, nodrošinājies ar caurulīti snorkelēšanai, brillēm un peldpleznām, kā arī amuletu, kuram viņš cieši ticēja, iznāca uz klāja un ielēca tumsā.

Pirmos mirkļus aiz borta Kurilovs atceras šādi: “Man zem kājām vairs nebija klāja. Dažus mirkļus es lidoju cauri gaisam, tad sajutu viļņus pašķiramies, maigi apskaujam mani. Uzniris virspusē, es palūkojos apkārt un sastingu šausmās. Man līdzās, tikai rokas stiepiena attālumā, bija lainera pakaļgals un tā milzīgais propellers. Es izmisīgi sakopoju visus spēkus, lai izpeldētu ārpus tā sniedzamības, taču mani ciešā tvērienā turēja blīva ūdens masa. Bija sajūta, it kā kuģis būtu apstājies, taču tikai pirms pāris mirkļiem tas veica 18 mezglus.”

Tā sākās viņa peldējums. Aprēķinu kļūmes dēļ – viņš bija baidījies ņemt līdzi uz kuģa kompasu, kas būtu tiešām noderējis – Kurilovs pavadīja ūdenī nevis 24 stundas, kā bija plānojis, bet gan trīs naktis. Taču, kā viņš rakstīja savās atmiņās, ka jebkas – slāpes, bads, nedrošība, indīga medūza vai haizivs – būtu labāk par atgriešanos PSRS.

Starp lēcienu un nonākšanu krastā bija vesela mūžība. Sāļā ūdens iespaidā bēgļa āda bija uztūkusi un sāpīga, viņš bija nobrāzis ceļgalus pret rifiem un asiņoja. Reiz viņš jau gandrīz bija nonācis mierīgā līcītī, taču pēdējā brīdī spēcīga straume peldētāju atkal ienesa okeānā.

“Pirmais cilvēks pasaulē”

Kad Staņislavs Kurilovs zem kājām sajuta zemi, viņa pirmā doma bija paradoksāla: “Ja man tagad uzbruks haizivs, tā būs lielākā visu laiku kļūme.” Otrā doma – vai drīzāk sajūta – bija milzīgs mīlestības vilnis pret Kluso okeānu – stihiju, kas pret viņu bija tik labi izturējusies. Un tūlīt pēc tam viņš aizmiga palmas paēnā.

Pamodies dažas stundas vēlāk Kurilovs atklāja, ka vēl joprojām nejūtas izsalcis, jo mute ir pietūkusi. Slāpes bijušas jūtamas, taču ne nāvējošas, ne mokošas. Šajā brīdī viņš arī saprata, ka vispār nav aizdomājies par lietām, ko varētu vajadzēt, nonākot krastā – viņam nebija ne sērkociņu, ne naža, personības apliecības. Tomēr sajūta bija lieliska: “Es jutos kā pirmais cilvēks uz pasaules – kā Ādams, kā Tarzāns no džungļiem, un tas bija fantastiski!”

Vietējie, kas Kurilovu pludmalē atrada, nespēja noticēt, ka viņš nav kuģa avārijā cietušais, bet gan vienatnē aizpeldējis no kuģa. Sešus mēnešus, kamēr varas iestādes izlēma, ko ar bēgli darīt, Kurilovs pavadīja Filipīnās – pāris nedēļas ieslodzījumā, taču ātri tika izlaists “par labu uzvedību”. Kad Kurilovam izdevās sazināties ar māsu, viņš tika nosūtīts uz dzīvi Kanādā, kur vispirms strādāja picērijā, bet, iejuties apstākļos un uzlabojis angļu valodas zināšanas, atgriezās pie darba, kuru pazina un mīlēja – proti, pie okeanogrāfijas.

Saistītie raksti

PSRS par Kurilova laimīgo izglābšanos uzzināja no radio “Amerikas Balss”, un aimuguriski notiesāja viņu uz desmit gadiem cietumā par dzimtenes nodevību…

Par savu neticamo peldējumu Staņislavs Kurilovs uzrakstīja grāmatu, kuru tā arī nosauca: “Bēgšana“. Līdz pat nāvei Kurilovs svinēja 12. 13. un 14. decembri kā savu garīgo dzimšanas dienu. Nomira okeanogrāfs 62 gadu vecumā darbā – niršanas negadījumā Galilejas jūrā…

LA.lv