Foto – Valdis Semjonovs

Šķiet neticami, ka dārzā labi var justies rozīņkoks, princešu koks, hurma vai Sīrijas hibisks. Tomēr šie un citi cimperlīgie svešzemnieki aug Burtnieku pagastā, “Buciņu stādaudzētavā”. Norūdās un iedzīvojas Ziemeļlatvijas klimatā. Daudziem tas izdodas!

Augu kolekcija ir vērtība

Lasītākie

Notriektā tautumeita 7

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63

Lasīt citas ziņas

“Buciņu stādaudzētava” darbojas tikai kopš pērnā gada, bet tajā jau ir bagātīgs augu sortiments – ap 50 retu un neparastu koku un krūmu no visas pasaules, daudz ziemciešu (ap 60 hostu, 30 peoniju, 20 skaraino flokšu šķirņu), plaša hipeastru kolekcija. Prom no lielajiem ceļiem un pilsētu burzmas pamazām top arī dendroloģiskais parks – īsts brīnumdārzs 4 hektāru platībā, kur izcilie retumi pēc kāda laika varēs parādīt sevi visā diženumā.

Ideja par ārzemju augu introducēšanu, aklimatizēšanu un popularizēšanu stādaudzētavas saimniecei Irinai Simanovičai radās pēc Aijas Kaškures vadīto dendroloģijas kursu beigšanas. Augu pasaule viņu aizrāvusi jau senāk, liekot apgūt parka dārznieka specialitāti Bulduru Dārzkopības tehnikumā.

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

TV24

Zatlers: Krievu valodā runājošo auditorija uzskata, ka Latvijā nav vārda brīvības

Savai kolekcijai Irina izraugās gan lielus retumus, gan dažādus jaunumus. Protams, katram augam ir citādas prasības – tāpat kā dzīvniekiem. Tāpēc iepriekš par to viss jāizzina, pirmām kārtām jau noskaidrojot aukstumizturību. Latvijai aptuveni atbilst 4. klimata zona. Tomēr laika apstākļi pie mums ir svārstīgi – reizēm nepastāvīgajās ziemās pat 6. zonas augi šeit jūtas labāk nekā dzimtenē.

No siltākām zemēm nākušie vairāk jālolo, jo īpaši pirmos gadus. Taču apņēmīgā stādaudzētavas vadītāja nebaidās eksperimentēt un stāda arī tādus, kas ir zem jautājuma zīmes. Katrs jauns augs viņai ir atklājums un piedzīvojums. Ja tos izdodas izstiept 1,5 – 2 m garumā, tas nozīmē, ka stāds jau ir iejuties mūsu klimatā un turpmāk augs un pārziemos, neizmantojot piesegumu. Vienmēr jārēķinās arī ar zaudējumiem. Ja viesis jau kuro reizi pēc ziemas iznīcis, nav vērts cīnīties ar vējdzirnavām, jāmeklē kaut kas cits mazāk pazīstams.

Augu pārbaude ir ilgstošs process, kas prasa lielu pacietību. Tie, kas pielāgojas mūsu ap­stākļiem, pakāpeniski papildina “Buciņu” parka stādījumus, liela daļa arī nonāk tirdzniecībā.


– Augus galvenokārt pavairoju ar sēklām, tad dēstiem veidojas lielāka izturība mūsu atkušņainajās ziemās. Liela māksla arī atrast īsto vietu dārzā, lai izlolotais stāds tur varētu jo krāšņi sakuplot. Diemžēl arī šī iemesla dēļ ne vienmēr tie ieaugas, – ir pārliecinājusies Irina Simanoviča.

Sēklas viņa jau trešo gadu iegādājas internetā, izmantojot ASV firmas “Sheffield’s Seed”, Kanādas “Gardens North” un citu mājaslapas, kas piedāvā diezgan dārgas, bet kvalitatīvas – ar gandrīz 90 % dīdzību. Neliela daļa dekoratīvo augu stādu, piemēram, gumijas koks (Nyssa sylvatica) un Ugunszemes dienvidskābardis (Nothofagus antartica) nāk no Polijas. Notiek arī stādu apmaiņa ar dažiem augu kolekcionāriem tepat Latvijā, turklāt visādus interesantumus sadāvina draugi.

Par katru augu Irinai Simanovičai savs stāstāmais: no kurienes, kā iegūts, kā aug. Piemēram, idēzijas (Ideasia polycarpa) sēklas pasūtītas Kanādas firmā “PlantExplorers”. Šķiet, šeit uz palikšanu – pirmo ziemu veiksmīgi pārlaida lecektī, vienīgi marta beigās saulē nedaudz apdega dzinumi. Dzimtenē idēzija aug kā neliels dekoratīvs koks, vasaras sākumā priecē ar burvīgi smaržojošiem ziediem un ražo saldus, garšīgus augļus oranžā līdz tumši violeti sarkanā krāsā. Neparasts izskatās kafijkoks ar 40 cm garajām pīlādžveida lapām. Audzētam no sēklas, vajadzētu uzziedēt pēc 15 – 20 gadiem. Vai augļi ienāksies arī pie mums? Amerikā šī auga sēklas izmanto kafijas vietā. Izcils skaistulis ir baltais ozols (Quercus alba), jo īpaši pavasarī, kad saplaukušas jaunās maigi rozā lapiņas. Vasarā tās paliek spīdīgi zaļas. Apmēram 20 gados koks varētu sa­sniegt pilnu augumu (25 metrus). Interesants ar vēlo ziedēšanu rudenī ir Heptacodium miconioides, ko tautā sauc par rudens jasmīnu vai septiņziedu dēlu krūmu, kas arī diezgan labi ziemo.

– Vēl jāiepazīst Amerikas dzeltenkoka patiesā daba. Jau vairākkārt pavasaros esmu to sējusi, bet izpiķējot visi augi aizgāja bojā. Tikai vēlāk noskaidroju, ka dzeltenkokam nepatīk pat minimāla “grābstīšanās” gar saknēm. Pērn, izstādot dārzā, tas steidzīgi nometa lapas. Šopavasar kociņš dzīvības pazīmes izrādīja, taču joprojām “sēž uz vietas” , neaug, tātad ir apvainojies, un, šķiet, pūtīsies vēl kādus trīs gadus. Pēc tam gan vajadzētu sasparoties un sākt veidot milzīgo augumu, – spriež retumu saimniece.

Katram kokam sava vieta

Viss “Buciņu” parkā ir pašas dārznieces izdomāts. Ko pilnveidot vēl gana, taču pats galvenais izdarīts – ir skaidrība, kā, kas un kur būs. Nu tikai darīšanas vaina. Tā kā augsne parkā ir smilšmāla, stādāmbedres jārok palielas, to piepildīšanai vajag daudz komposta. Teritorija ir attiecīgi sadalīta – te ir ierīkots gan dažādkrāsu dekoratīvo ābeļu, gan bērzu, kļavu, dekoratīvo priežu dārzs. Starp tiem – košumkrūmi un ziemcietes. Plānots, ka parkam cauri ies apmēram 200 metru gara ceriņu aleja no vairākām sugām un daudzām šķirnēm. Parkā jau aug nokarenais ķirsis, eksohordas, alkšņlapu grimonis, Virdžīnijas apiņskābārdis, pīlādžlapu ksantocera.

{gallery id=”2000″}

Irina Simanoviča ir aizrāvusies arī ar budleju kolekcionēšanu. Pašlaik stādaudzētavā zaļo un rieš ziedpumpurus šķirnes ar tumši ziliem, baltiem un ceriņkrāsas ziediem. Šogad no Polijas atvestas vēl divas jaunas Dāvida budleju šķirnes: ‘Royal Red’ (ar spilgtiem, tumši sarkaniem ziediem) un ‘Bicolor’ (trīskrāsaina – ziedkopa ar oranžu centru, ārmala violeta un lillā). Šīs sezonas aktualitāte ir lodveida budleja ‘Globosa’, kuras apaļās, dzeltenās ziedkopas atgādina apelsīnus. Visas Dāvida budlejas ir sparīgi augošas, vasarā izveido krūmu cilvēka augumā. Zied uz kārtēja gada dzinumiem no augusta līdz oktobrim ar specifisku, spēcīgu smaržu, tādēļ tās bieži sauc par rudens ceriņiem. Buciņu saimniece vien neiesaka šos krūmus veģetācijas periodā piepucēt (padarīt kompaktākus) – tad tie veido kuplāku vainagu, bet zied vēlāk. Ja rudens ir agrs, apgrieztie krūmi var arī nepagūt uzziedēt.

Irinas Simanovičas favorīti tomēr ir hipeastri, kuru košumam neviens nevar līdzināties. Vairākos gados viņa jau ir savākusi lielu daudzveidību – 22 šķirnes ar pildītiem ziediem, 35 lielziedu, 17 sīkziedu, 5 ar zirnekļveida ziediem, kā arī atradusi vienu trompešu šķirni, kam zieds ļoti atgādina trompešnarcisi. Kolekcijas krāsas – no žilbinoši baltas līdz tumši ķiršsarkanai. Audzētāja ir iemēģinājusi roku arī selekcijā, radot ap 300 hibrīdu. Viņa spriež, ka iesācējiem šo sīpolpuķu audzēšana varētu sagādāt grūtības. Svarīgi tiem nodrošināt miera periodu, citādi zied, kad ienāk prātā. Lai uzplauktu ziemā, vasarā intensīvi jāmēslo. Augustā barošanu pārtrauc un samazina arī laistīšanu. Septembrī sīpolus laiž guļā – izņem no podiem un glabā sausumā papīra maisiņos +10…+15 °C temperatūrā. Miera periods ilgst divus mēnešus. Novembrī hipeastrus stāda podos svaigā zemē, noliek gaismā un siltumā, minimāli laista. Mēslot sāk, kad parādās lapas. Pērn dārzniece izmēģinājusi hipeastrus audzēt laukā, dobē, taču vīlusies, jo daļu sīpolu nograuzuši kaitēkļi, citus biežo no­krišņu dēļ skārusi puve, starp citu, tieši greznākās šķirnes. Diemžēl apkarot puvi ir gandrīz neiespējami…