Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
9. novembris, 2016
Drukāt

Populārais aktieris Rafalsons: Vienmēr nodod paši tuvākie (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Svētdien M. Čehova Rīgas Krievu teātrī tika svinēts aktiera Jakova Rafalsona 70 gadu jubilejas vakars. Pats mākslinieks lielākoties atradās nevis uz skatuves, bet zālē. “Pats pret sevi izturos ar zināmu ironiju – ne tik nopietni, lai sēdētu uz skatuves un klausītos saldās runas, tā vēl var saslimt ar diabētu,” man iepriekš bija teicis tautā iemīļotais skatuves mākslinieks, kurš šajā vakarā vēlējās uzvedumu baudīt zālē skatītāju vidū kopā ar tuviniekiem, draugiem un kolēģiem. Vakara režisoram Valdim Lūriņam atlicis vien piekrist.

M. Čehova Rīgas Krievu teātrī Jakovs Rafalsons spēlē kopš 1991. gada. Pateicoties spilgtam traģikomiskā aktiera talantam un milzīgajai enerģijai, aktieris drīz vien piesaistīja režisoru uzmanību un ieguva skatītāju simpātijas. 25 gadu laikā viņš ir nospēlējis vairāk nekā 30 lomas.

– Kāpēc pret sevi izturaties ar zināmu ironiju?

J. Rafalsons: – Kad, runājot par māksliniekiem zvaigznēm, mēdz teikt: jūs, aktieri, jau dzīvojat debesīs, man nāk smiekli. Jo vairākums no man zināmajiem dzejniekiem, māksliniekiem, aktieriem, tur nav pat pārnakšņojuši. Ir gan viena cita lieta, kas mūs, aktierus, atšķir no pārējās mākslinieku cunftes. Dzejnieki, komponisti, gleznotāji varbūt var radīt arī vienatnē, bet mēs, aktieri, bez skatītāja neesam nekas.

Padomju laikos, kurus es tā neieredzēju, bija ļoti spēcīgs teātris. Par spīti visam. Kā skābekļa malks. Un pēkšņi – brīvība! Visā bijušajā PSRS teritorijā teātris apjuka. Man nāk prātā humora raidījumā redzēta epizode. Aiz restēm kāds kliedz. Pēkšņi tās restes paņem nost, uz mirkli kliedzējs apklust, bet tad… seko restēm, lai atkal aizslēptos aiz tām… Tagad teātrī ārkārtīgi spilgtas virsotnes izceļas no kopējās pelēcīgās viduvējības. Aktieru līmenis ir augsts, taču par talantiem viņus dara atsevišķi režisori un skatītāji, tie īstie teātra pazinēji un cienītāji. Manā dzīvē gadsimta notikums bija izrāde “Nāves deja”, ko spēlēju kopā ar Lilitu Ozoliņu Romana Kozaka režijā un Andra Freiberga scenogrāfijā. Tur satikās planētas. Viesizrādēs Maskavā, kur zālē bija teātra zieds, aizveroties priekškaram, šķita, ka no aplausu vētras sagrūs griesti. Vēl tagad, to atceroties, skudriņas skrien pār kauliem. Man ir bijusi laime strādāt ar brīnišķīgiem režisoriem, spēlēt kopā arī ar daudziem talantīgiem latviešu aktieriem, kā, piemēram, lielisko Liepājas aktrisi Inesi Kučinsku. Tagad kopā ar Guntu Virkavu un Aīdu Ozoliņu braucam pa Latviju ar izrādi “Sauc, un es atnākšu”. Ir gandarījums iepriecināt cilvēkus novados, kuri netiek līdz Rīgai, un sajust viņu sapratni, ka atvesta īsta māk­sla, nevis kaut kāds surogāts.

– Jūs pieminējāt publiku. Daudzus gadu desmitus latvieši apmeklē M. Čehova Rīgas Krievu teātri, bet kādēļ latviešu teātros tik maz jūt cittautiešu klātbūtni, kaut arī valsts valodu skolās māca nu jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus?

– Tā sakne meklējama nevis skolās, bet vecākos. Godīgi sakot, man nav īsti skaidras atbildes uz šo jautājumu. Ir tāda glezna – iesnaudusies sieviete pie loga. Un paraksts – nemodiniet viņu. Jo miegs ir labākais, kas tai dzīvē atlicis. Daudzi diemžēl neapjauš, ka noguļ šo dzīvi, vismaz daudz no tā, ko varētu sniegt kultūra, māksla, teātris.

– Dailes teātra direktors Andris Vītols reiz izteicās, ka iecerējis ieviest teātrī titrus angļu un krievu valodā, protams, domājot ne tik daudz par vietējo publiku, kā ārzemju tūristiem.

– Titri? Esmu bijis ne vienā vien festivālā ārzemēs un nespēju iedomāties tekstu tulkojošus titrus. Tie vajadzīgi tiem, kurus interesē tikai un vienīgi sižets, nevis mākslas valoda. Manuprāt, Voltēram pieder apgalvojums, ka nemākslinieciska gaume ir saistīta ar ārkārtīgu mīlestību pret sižetu. Atceros vēl padomju laikos, kad parādījās pirmie seriāli, pat sabiedriskajā transportā varēja dzirdēt sarunas – paklau, ar kuru tad īsti viņa apprecējās, kuru pameta? Cilvēkus interesēja tikai peripetijas ap sižetu, nevis tas, kā aktieris nospēlējis, kā atklāta viena vai otra ideja un doma.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Talanta cienītājs Atbildēt

    Spēcīgs raksts. Tā pat kā aktieris. Neviena lieka vārda. Taisnība. Arī sāpināt var tikai tuvākie.

  2. vajag stipri ienīst latviešu kultūru, lai Rembenieti liktu spēlēt vīrietim !!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+