Kultūra
Teātris un kino

Populārais aktieris Rafalsons: Vienmēr nodod paši tuvākie 2

Foto – Timurs Subhankulovs

Svētdien M. Čehova Rīgas Krievu teātrī tika svinēts aktiera Jakova Rafalsona 70 gadu jubilejas vakars. Pats mākslinieks lielākoties atradās nevis uz skatuves, bet zālē. “Pats pret sevi izturos ar zināmu ironiju – ne tik nopietni, lai sēdētu uz skatuves un klausītos saldās runas, tā vēl var saslimt ar diabētu,” man iepriekš bija teicis tautā iemīļotais skatuves mākslinieks, kurš šajā vakarā vēlējās uzvedumu baudīt zālē skatītāju vidū kopā ar tuviniekiem, draugiem un kolēģiem. Vakara režisoram Valdim Lūriņam atlicis vien piekrist.

M. Čehova Rīgas Krievu teātrī Jakovs Rafalsons spēlē kopš 1991. gada. Pateicoties spilgtam traģikomiskā aktiera talantam un milzīgajai enerģijai, aktieris drīz vien piesaistīja režisoru uzmanību un ieguva skatītāju simpātijas. 25 gadu laikā viņš ir nospēlējis vairāk nekā 30 lomas.

– Kāpēc pret sevi izturaties ar zināmu ironiju?

J. Rafalsons: – Kad, runājot par māksliniekiem zvaigznēm, mēdz teikt: jūs, aktieri, jau dzīvojat debesīs, man nāk smiekli. Jo vairākums no man zināmajiem dzejniekiem, māksliniekiem, aktieriem, tur nav pat pārnakšņojuši. Ir gan viena cita lieta, kas mūs, aktierus, atšķir no pārējās mākslinieku cunftes. Dzejnieki, komponisti, gleznotāji varbūt var radīt arī vienatnē, bet mēs, aktieri, bez skatītāja neesam nekas.

Padomju laikos, kurus es tā neieredzēju, bija ļoti spēcīgs teātris. Par spīti visam. Kā skābekļa malks. Un pēkšņi – brīvība! Visā bijušajā PSRS teritorijā teātris apjuka. Man nāk prātā humora raidījumā redzēta epizode. Aiz restēm kāds kliedz. Pēkšņi tās restes paņem nost, uz mirkli kliedzējs apklust, bet tad… seko restēm, lai atkal aizslēptos aiz tām… Tagad teātrī ārkārtīgi spilgtas virsotnes izceļas no kopējās pelēcīgās viduvējības. Aktieru līmenis ir augsts, taču par talantiem viņus dara atsevišķi režisori un skatītāji, tie īstie teātra pazinēji un cienītāji. Manā dzīvē gadsimta notikums bija izrāde “Nāves deja”, ko spēlēju kopā ar Lilitu Ozoliņu Romana Kozaka režijā un Andra Freiberga scenogrāfijā. Tur satikās planētas. Viesizrādēs Maskavā, kur zālē bija teātra zieds, aizveroties priekškaram, šķita, ka no aplausu vētras sagrūs griesti. Vēl tagad, to atceroties, skudriņas skrien pār kauliem. Man ir bijusi laime strādāt ar brīnišķīgiem režisoriem, spēlēt kopā arī ar daudziem talantīgiem latviešu aktieriem, kā, piemēram, lielisko Liepājas aktrisi Inesi Kučinsku. Tagad kopā ar Guntu Virkavu un Aīdu Ozoliņu braucam pa Latviju ar izrādi “Sauc, un es atnākšu”. Ir gandarījums iepriecināt cilvēkus novados, kuri netiek līdz Rīgai, un sajust viņu sapratni, ka atvesta īsta māk­sla, nevis kaut kāds surogāts.

– Jūs pieminējāt publiku. Daudzus gadu desmitus latvieši apmeklē M. Čehova Rīgas Krievu teātri, bet kādēļ latviešu teātros tik maz jūt cittautiešu klātbūtni, kaut arī valsts valodu skolās māca nu jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus?

– Tā sakne meklējama nevis skolās, bet vecākos. Godīgi sakot, man nav īsti skaidras atbildes uz šo jautājumu. Ir tāda glezna – iesnaudusies sieviete pie loga. Un paraksts – nemodiniet viņu. Jo miegs ir labākais, kas tai dzīvē atlicis. Daudzi diemžēl neapjauš, ka noguļ šo dzīvi, vismaz daudz no tā, ko varētu sniegt kultūra, māksla, teātris.

– Dailes teātra direktors Andris Vītols reiz izteicās, ka iecerējis ieviest teātrī titrus angļu un krievu valodā, protams, domājot ne tik daudz par vietējo publiku, kā ārzemju tūristiem.

– Titri? Esmu bijis ne vienā vien festivālā ārzemēs un nespēju iedomāties tekstu tulkojošus titrus. Tie vajadzīgi tiem, kurus interesē tikai un vienīgi sižets, nevis mākslas valoda. Manuprāt, Voltēram pieder apgalvojums, ka nemākslinieciska gaume ir saistīta ar ārkārtīgu mīlestību pret sižetu. Atceros vēl padomju laikos, kad parādījās pirmie seriāli, pat sabiedriskajā transportā varēja dzirdēt sarunas – paklau, ar kuru tad īsti viņa apprecējās, kuru pameta? Cilvēkus interesēja tikai peripetijas ap sižetu, nevis tas, kā aktieris nospēlējis, kā atklāta viena vai otra ideja un doma.

Galerijas nosaukums


– Nemaz nav jāatceras tālie padomju laiki, arī pašmāju seriālā “Ugunsgrēks” daudzus visvairāk interesē tieši sižets. Savukārt kino ļaužu aprindās dzirdēts viedoklis – ko brīnāmies par sabiedrības nespēju uztvert sarežģītāku kino valodu, ja publiku debilizē apšaubāmi seriāli. Tas pats “Ugunsgrēks” jau kur tie gadi nav iedomājams bez jūsu kolorītā spēļu elles īpašnieka Vadima Felzenbahera…

– Nebūtu ētiski izteikties par seriālu, kurā pats spēlēju… Bet principā, kad ejat uz izsmalcinātu restorānu, taču labi zināt, ko vēlaties baudīt. Un tāpat, ja verat bistro durvis. Tas nenozīmē, ka bistro ir slikts, vienīgi tur ir cits piedāvājums. Galvenais – nesaindēties. Seriālā nedrīkst būt banalitātes un joki zem jostasvietas. Tas arī viss. Nesen veikalā man jautāja: ak, Dievs, kad jūs reiz beigsiet to seriālu? Atbildēju – televizorā ir podziņa, ar kuru to ļoti vienkārši var izslēgt. Nē, to nevarot… interesanti taču!

– Vai jūs pats “Ugunsgrēku” skatāties?

– Kur nu, tas nav iedomājams, strādājot teātrī. Es vispār sevi neskatos nekur. Arī izrāžu ierakstos ne. Jo… ir ļoti maz tādu uzvedumu, kur sev patīku. Taču, ja skatītājam sagādāju gandarījumu, paldies Dievam, ka to varu. Ja ir iespēja, ieslēdzu kanālu, kur spēlē Smoktunovskis. Kosmiska līmeņa aktieris.

– Seriālā jūsu mazmeitas Aņečkas lomā ir jūsu paša mazmeita Poļina. Ja nu viņa, zinot, ka jūsu radošajā pūrā ir arī nopietns kino, pavaicātu – kuru filmu tu ieteiktu man noskatīties?

– Režisora Armanda Zvirbuļa “Rīgas gambītu”. Neteikšu, ka es sev tur patīku, taču man nav kauns par darbu šajā filmā. Mana varoņa kabinets atradās Kultūras ministrijā, sēdēju kultūras ministres, toreiz Ramonas Umblijas, krēslā. Partnerībā ar Juri Bartkeviču mums veidojās dialogs ar tā-ā-du aktierisku mieru, bez jebkādas iekšējas jezgas un ņudzekļa. Fantastisks brīdis. Bet vispār man tuvāks ir teātris nekā kino. Taču to filmu atceros ar gandarījumu, kaut “Rīgas gambīts” uzņemts sen, kad tikko biju ieradies Latvijā, vēl lāgā nemācēju latviešu valodu…

– Esat stāstījis, ka jūsu tēvs, dzimis rīdzinieks, zinājis ne vien latviešu, bet vairākas citas valodas…

– Tiesa, jā. Mans tēvs Ābrams Rafalsons nāca pasaulē 1917. gadā, kā puika saticis pašu Raini. 1941. gadā tēvs aizbēga no šejienes, iesēdās vilcienā, pat neiegājis mājās. Vecākais brālis gāja bojā Latvijas divīzijā, visi pārējie no lielās ģimenes ir dzīvi aprakti Rumbulā. Astoņi cilvēki… Es piedzimu Doņeckā, pilsētā, kur tagad plosās tas ārprāts. Paradoksāli, tēvam nebija augstākās izglītības, viņš dienēja starpkaru Latvijas armijā Cēsīs, bet bija apguvis sešas valodas – angļu, latviešu, jidišu, ivritu, krievu un vācu. Tā toreizējā Latvijā skolās mācīja. Es pārcēlos uz Latviju, kad tēva vairs nebija dzīvo vidū.

– Joprojām diskutējam un mēģinām atrast ideālās nacionālās valsts vīziju. Vieni atceras radošo dažādu tautību ņudzekli starpkaru Latvijā, citi skatās nākotnē un runā par krievu, armēņu, ebreju un igauņu izcelsmes latviešiem. Kāda būtu jūsu nacionālas valsts vīzija?

– Krieviem ir tāds sakāmvārds: strīdos dzimst patiesība. Es tam nepiekrītu. Pie patiesības var nonākt tikai savstarpējā sapratnē un labestībā citam pret citu. Atceros diriģenta Ilmāra Lapiņa reiz stāstīto gadījumu. Amerikā ierodas PSRS Valsts simfoniskais orķestris un muzicē kopā ar tāda paša līmeņa ASV orķestri. ASV orķestra diriģents pēcāk pieceļas un viesu diriģentam paskarbi jautā – mēs, lūk, zinām, ka PSRS valda briesmīgs antisemītisms! Krievu diriģents pretim: meli, nepatiesība, lūk, mūsu orķestrī pat spēlē divdesmit astoņi ebreji, bet cik, lūdzu, pie jums? Te amerikāņu diriģents vēsā mierā atbild – ziniet, mēs neesam skaitījuši… Godīgi runājot, esmu audzis atvērtā ģimenē, un tādas lietas kā tautība un nacionalitāte mani nekad nav īsti interesējušas un bijušas būtiskas. Taču es ļoti labi saprotu latviešus, kuri uztraucas par savu pastāvēšanu. Un, protams, katrai tautai, kas izveidojusi savu nāciju un tikusi pie savas valsts, ir ļoti būtiski to nosargāt, kaut ceļot mūrus. Taču šī būvniecība nedrīkst pārāk ieilgt. Es mūsu valsti redzu kā dzīvokli, taču, protams, ne jau komunālo. Man dzimtene ir vieta, kur es dzīvoju un jūtos labi. Es ļoti mīlu Rīgu. Katram jādzīvo tur, kur patīk, ja ne – visi ceļi vaļā. Esmu pret mokām dzīvē, kuras radām sev paši…

– Bet atgriezīsimies pie teātra. Jums priekšā skaists darbs – titulloma Šekspīra lugā “Karalis Līrs” Viestura Kairiša režijā. Kādu atslēgu esat sameklējis šim tēlam?

– Tas man būs pirmais kopdarbs ar Viesturu Kairišu. Kad pēc izrādes “Laulāts un brīvs” Nacionālajā teātrī viņš man pienāca klāt un sacīja, ka esot ļoti patīkami, domājot par gaidāmo sadarbību, atbildēju ar to pašu. Esmu redzējis, protams, ne jau visus viņa darbus, bet daudzus, un tie man sagādājuši gandarījumu. Režisora un aktiera sadarbība ir kā laulības, kuru rezultātā jānāk pasaulē bērnam, lasi – izrādei. Ja bērns radīts mīlestībā, tad nāk pasaulē talantīgs, ja ieņemts mokās, tad labāk nevajag. Mokās dzimusi māksla ir graša vērta, jo mokas pāriet arī uz skatītāju zāli, bet tajā gaida pavisam ko citu – prieku! Un īsta māksla top ar prieku. Reti, bet tā notiek… Satiksimies ar režisoru, aprunāsimie, un tad es lasīšu “Karali Līru” Kairiša acīm. Pie režisora vienmēr eju atvērtu sirdi un prātu. Man ir interesanti uzzināt: ar ko šajā zināmajā, daudz spēlētajā lugā mēs pārsteigsim skatītāju? Ceru, ka zālē vairākums negaidīs tikai sižeta izklāstu.

– Un tomēr, kas būtiskākais, jūsuprāt, šodien saskatāms šajā Šekspīra lugā?

– Krievu valodā ir jēdziens “predannij” (uzticams – krievu val.), bet no šī paša vārda saknes izriet pavisam cits jēdziens – “predaķeļstvo” (nodevība – krievu val.). Un tā nav tikai nejauša, semantiska sakritība. Šeit ir dziļa filozofiska jēga. Jo nodot var tikai tuvu cilvēku. Ja kāds tev svešs, tu pat gribēdams nemaz nevari viņu nodot. Vienmēr nodod paši tuvākie. Diemžēl, cik vien ilgi pastāv pasaule, arvien atkārtojas šī traģēdija.

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

JAKOBS RAFALSONS

*Dzimis 1946. gada 5. novembrī Makejevkā Doņeckas apgabalā Ukrainā; pēc Jaroslavļas Teātra skolas absolvēšanas līdz 1990. gadam strādājis dažādos teātros – Mičurinskā, Voroņežā, Sevastopolē, Tomskā, Maskavā; no 1991. gada – M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.

* Spilgtākās lomas: Rembeniece (“Trīnes grēki”), Kapteinis (“Nāves deja”), Skapēns (“Skapēna blēdības”), Fransuā (“Vakariņas idiotiem”), Feliče (“Skrandaiņi un augstmaņi”), Froms Gračs (“Odesa, burvīgā pilsēta…”), Oskars Stroks (“Tango ar Stroku”).

* Sadarbojies arī ar Liepājas teātri, TT Teātri, Latvijas Nacionālo operu, Nacionālo teātri.

Saistītie raksti

* Filmogrāfija: “Rīgas gambīts”, “Baiga vasara”, “Tiritomba”, “Rūdolfa mantojums”, “Džimlai rūdi rallallā!”. * Apbalvojumi:

* “Spēlmaņu nakts” laureāts nominācijā “1996. gada labākais aktieris” par Kapteiņa lomu izrādē “Nāves deja”, “2001. gada labākais aktieris” par Skapēna lomu izrādē “Skapēna blēdības”; 2003. g. par nopelniem Tēvzemes labā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

LA.lv