Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. aprīlis, 2014
Drukāt

Netīša vai varmācīga slepkavība?
 Prasa vēlreiz skatīt nogalinātās studentes lietu (5)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ziņa par studentes Elīnas Pupiņas, pazīstamo Daugavpils biologu Pupiņu meitas, slepkavību pirms diviem gadiem pāršalca visu Latviju. Augstskolas “Turība” students, tolaik 25 gadus vecais Jānis Gaigals 2012. gada 15. maijā nogalināja Latvijas Universitātes studenti, 23 gadus veco Elīnu Pupiņu. Trīs dienas pēc notikušā slepkava pats aizgāja uz policiju un atzinās nodarītajā. Varētu domāt, ka no izmeklēšanas viedokļa lieta ir skaidra, tiesa būs ātra, taču… Pagājuši jau divi gadi, notikušas septiņas tiesas sēdes, kurās pagūts pārsvarā tikai uzklausīt lieciniekus. Pie lietas ievilkšanās “vainīgi” Elīnas vecāki Mihails un Aija, kuri ir pārliecināti, ka nav notikusi slepkavība aiz neuzmanības, bet daudz šausmīgākas lietas. Pēc viņu domām, policija un prokuratūra lietu izmeklējusi ļoti pavirši. Vecāki veikuši paši savu izmeklēšanu, iesaistot sev pieejamos resursus, tiesas sēdēs uzdodot daudz jautājumu un izvirzot dažādas prasības un versijas.

Iesita, aizgāja, līķis…


Tiesībsargājošās iestādes ar mani atteicās pārrunāt krimināllietas izmeklēšanas un tiesvedības gaitu. Arī pats slepkava J. Gaigals atteicās ar mani runāt, tāpēc viņa versiju par notikušo varu īsumā atstāstīt pēc viņa pirmstiesas liecībām policijai. Gaigalu pratināja vairākas reizes, un viņa rakstiskās liecībās lielu pretrunu nav: variē tikai izdzertā alkohola daudzums un sitienu skaits, veids.

Pie Jāņa Rīgas dzīvoklī Buļļu ielā ap pusdeviņiem vakarā ieradusies draudzene Elīna, ar kuru viņš bijis pazīstams apmēram trīs mēnešus un kura bieži uzturējusies pie Jāņa dzīvoklī. Puisis bijis stipri iereibis. Bija jāaizstāv diplomdarbs, uztrauca arī kredītu parādi, kurus viņš bija paņēmis un nelietderīgi iztērējis – šo iemeslu dēļ pēdējā laikā bija viegli aizkaitināms un katru vārdu uztvēris saasināti.

Todien viens pats mājās daudz dzēris (viskiju, šampanieti), gribējis aizmirsties problēmu dēļ. Sācies strīds ar Elīnu. Spor­tiskais Jānis četras reizes iesitis ar kulaku un vienreiz ar ceļgalu Elīnai pa seju, žņaudzis, kaut arī meitene viņam nekādus draudus neradīja, tikai mēģināja izrauties. Elīna tika notriekta uz dīvāna. Domas nogalināt neesot bijušas. Meitene palikusi guļam uz dīvāna, bet Jānis izgājis no dzīvokļa. Ka Elīna mirusi, Jānis sapratis pēc trim četrām stundām, kad atgriezās dzīvoklī. Viņš slaucījis asinis no grīdas un sienām. Somā salicis dīvāna pārvalku, asiņaino palagu un spilvendrānu, savas un Elīnas asiņainās drēbes, novilcis meitenei bikses un apakšbikses (kāpēc to darījis, vēlāk nevarēja izskaidrot) un arī ielicis somā. To esot darījis, lai savāktu valdošo haosu, bet ne lai iznīcinātu.

Nākamās trīs dienas Jānis pārsvarā uzturējies dzīvoklī, vienkārši sēdējis, skatījies sienā un smēķējis. Klīdis pa ielām. Lai novilcinātu laiku, kad kāds kaut ko uzzinās par notikušo, paņēmis Elīnas mobilo telefonu un ar īsziņām atbildējis uz viņas māsas Agneses zvaniem. Savu telefonu Jānis izjauca, izņēma tam SIM karti un akumulatoru, pirms tam gan paspējis pa to sazināties ar tēvu, lai pārrunātu sava diplomdarba aizstāvēšanu.

18. maija vakarā Jānis aizgājis pie sava brāļa Harija, izstāstījis par notikušo un vēlmi policijai atzīties. Atbraucis arī tēvs, kurš dēlu aizveda uz policijas iecirkni, kur viņš uzrakstīja atzīšanos.

Tiktāl viss būtu skaidrs, izņemot kādu dokumentu, kurš, pēc Elīnas vecāku domām, ir viens no daudzajiem pierādījumiem, kas liecina, ka notikumi risinājušies citādi.

Valsts policijas Kurzemes iecirkņa vecākais inspektors R. Umarovs tajā pašā 18. maijā raksta ziņojumu savam priekšniekam majoram J. Zadorožnijam, ka viņa dežūras laikā 18. maijā plkst. 23.45 atnācis J. Gaigals un paziņojis, ka 17. maijā (tātad divas dienas vēlāk, nekā pēc tam raksta slepkava) izdarījis slepkavību. Kāpēc tāda nesakritība? Varbūt tikai policista kļūda?

Cita versija


Elīnas vecāki ir pārliecināti, ka tā nav kļūda. 17. maijā Jāņa trīs draugiem esot alibi, 15. maijā – neesot. Šie trīs draugi, jauni vīrieši, krimināllietā ir liecinieku statusā, taču Pupiņi uzskata, ka visi trīs slepkavības dienā bijuši kopā ar Jāni un Elīnu dzīvoklī. Vecāki uzskata, ka viņu meita sazāļota, izvarota, viss notikušais filmēts, pēc tam Elīna nogalināta un bijusi iecere līķi noslēpt. Kad tas tomēr neizdevies, iesaistītie nolēmuši, ka vaina jāuzņemas vienam: par slepkavību aiz neuzmanības var dabūt dažus gadus cietumā vai pat nosacītu sodu, bet par grupveida izvarošanu un slepkavību, līķa apgānīšanu draud gari gadi cietumā vai pat mūža ieslodzījums visiem iesaistītajiem. Un vecāki domā, ka tāpēc Jānis sākotnēji policistam teicis, ka slepkavība notikusi 17. maijā. Vēlāk, rak­stot atzīšanos, tomēr pārdomājis un rakstījis īsto datumu. Bet tā ir tikai vecāku versija, policija datumu nesakritību nekomentē.

“Mēs esam likumpaklausīgi cilvēki un sākumā paļāvāmies uz policiju un prokuratūras izmeklēšanas darbu. Pēc pāris mēnešiem mēs sapratām, ka izmeklēšana notiek ļoti pavirši, ka netiek ņemti vērā daudzi pierādījumi un liecības, ka tiek ignorēti fakti un aizdomas. Sūdzējāmies visām iespējamām tiesībsargājošajām iestādēm, bet uz sūdzībām neviena pēc būtības nereaģēja. Mēs tomēr esam pētnieki, tāpēc nevaram pieļaut, ka tā tiek izmeklēta mūsu meitas slepkavība,” saka Mihails Pupiņš. Viņš man sauc vairāku izmeklētāju, inspektoru, prokuroru, tiesnešu, ekspertu vārdus, par kuru ļaunprātīgu, iespējams, korumpētu darbību, bezdarbību un nolaidību viņam ar sievu esot pārliecība.

Jā, daudz kur pavīd emocijas, un to var saprast, bet, lasot desmitiem lappušu, kur abi zinātnieki soli pa solītim izpreparējuši notikumu gaitu un iesaistīto personu rīcību, izmantojot arī speciālo literatūru, pārdomas nevar nerasties. Šajā rakstā visu atspoguļot nav iespējams, minēšu tikai galvenos Pupiņu argumentus viņu pārliecībai.

Vecāku argumenti


Nav veiktas lietisko pierādījumu DNS ekspertīzes. Nav veiktas Jāņa trīs draugu mobilo telefonu sarunu ekspertīzes par 15. maiju, lai noskaidrotu, kur personas todien atradušās. To tiesa uzdeva noskaidrot tikai šogad 18. martā. Bet mobilo sakaru operatori tagad paziņojuši, ka ekspertīzes nav iespējams veikt, jo tik ilgi dati neglabājas.

Par izvarošanu liecinot Elīnas saplēstās apakšbikses un legingi stakles rajonā. Nav ņemts vērā, ka somā ar asiņainajām drēbēm atrodas arī melna cepure ar caurumiem acu vietā un melna drānas strēmele, kas ir fetiša priekšmeti filmētās seksuālās vardarbības ainās.

Eksperti nav konstatējuši līķim miesas bojājumus un cita cilvēka bioloģisko materiālu aiz līķa nagiem, kas nozīmējot, ka upuris nav pretojies. Vecāki domā, ka upuris bijis bezpalīdzīgā stāvoklī, visticamāk, sazāļots, lai pēc tam filmētu grupveida izvarošanu un slepkavību, ko, kā noskaidrojuši Pupiņi, interneta vidē varot pārdot par 20 000 dolāriem (Jānim bijuši lieli parādi). Vai arī Elīna izvarošanas laikā attapusies un vīrieši nolēmuši viņu nogalināt, lai sevi nenodotu.

Pupiņi sociālajos tīklos atraduši, ka Jāņa draugi dažas dienas pirms Elīnas slepkavības portālā draugiem.lv ielikuši vairākus videoklipus, kur sevi eksponē kā aktierus un inscenē sievietes nogalināšanu, vīrieša nosmacēšanu un cilvēka ēšanu.

No dzīvokļa pazudis Elīnas dators, bet savu mobilo telefonu Jānis izmeta, jo ar to, iespējams, tika filmētas ainas ar Elīnu.

Pupiņi uzskata, ka tā nav Jāņa pirmā slepkavība, par ko liecinot viņa aukstasinība – jo kā gan viņš varēja mierīgi domāt par diplomdarbu, vairākas dienas vienistabas dzīvoklī dzīvot kopā ar līķi un nesteigties nobēdzināt asiņainās drēbes.

Policija esot atstājusi bez vērības kāda policista teikto, pirmo reizi ieraugot līķi: “Vai nu viņa pati mazgājās, vai viņa ir mazgāta.”

Starp citu, Jānis Gaigals pēc slepkavības izdarīšanas cietumā pabija tikai divus mēnešus. Atgriezies brīvībā, viņš sekmīgi pabeidzis jurisprudences studijas un strādā par juristu.

Nākamā tiesas sēde notiks rīt, 29. aprīlī. Nav zināms, cik tiesas sēžu vēl būs un kāds būs rezultāts, taču jautājumi par izmeklētāju darbu joprojām paliek.

Viedokļi


Kā vērtēt izmeklēšanu?


Bijušais policists, bijis saistīts ar šo krimināllietu: “Skaidrs, ka policija šajā lietā varēja izmeklēšanas darbu veikt labāk, bet apzinātu ļaunprātību vai aizdomas par korupciju nesaskatu. Izpētot lietas materiālus, ar 99,9% varbūtību varu apgalvot: abi iedzēra, sakašķējās, vīrietim kaut kas nepatika, aizvainojās, stipri iesita, sieviete nomira. Nevar izslēgt, ka tajā dienā dzīvoklī bija arī citi cilvēki, bet ne izvarošanu, ne sazāļošanu ekspertīze neuzrāda. Asiņainās, saplēstās apakšdrēbes? Jūs nevarat iedomāties, kādas tik lietas nenotiek, kad divi cilvēki kaujas… Varbūt sievietei bija mēnešreizes, varbūt viņš viņu gribēja iegūt ar varu.”

Eksperts, nesaistīts ar šo krimināllietu: “Izskatās, ka juridiski viss ir pēc normatīviem aktiem, pēc taisnības – droši vien, ka ne. Ekspertīzes veiktas pēc pareizas metodikas, cita lieta, vai eksperti zināja to, ko tagad zina Pupiņi. Jāsaprot, ka Latvijā eksperti var strādāt tikai ar tiem datiem, ko piegādā policija, ir aizliegts pašiem vākt jaunus datus. Man liekas dīvaina slepkavas tik ātra un vaļsirdīga atzīšanās. Parasti jau meklē kaut kādus variantus vai vismaz vainu mīkstinošus faktus. Bet, ja pārējie samaksājuši vienam, lai atsēž par visiem, to pierādīt grūti. Tie inscenētie video izskatās pēc psihiski slimu cilvēku murgiem, bet tiešā veidā ar slepkavību, manuprāt, uzfilmētais saistīts nav. Domāju, ka policija gājusi vieglāko ceļu: slepkava atzinies, ko tur daudz vairs saspringt! Es domāju, ka tiesai vajadzēja šo lietu atmest atpakaļ papildu izmeklēšanai.”

Bijušais tiesnesis, prokurors, tagad advokāts, nesaistīts ar šo krimināllietu: “Izpētot lietas materiālus, esmu satriekts par tik vāju izmeklēšanas kvalitāti. Pats mazākais, kas te redzams, – drausmīga neprofesionalitāte un nolaidība. Man būtu jājautā izmeklētājai: kāpēc nav veiktas DNS analīzes, visu iesaistīto telefonsarunu analīzes, kāpēc tik pavirši apsekota slepkavības vieta? Ir ļoti daudz veidu, kā aizdomās turamo dvēselītes var kā kažoku izgriezt uz āru: DNS, telefonu atrašanās vietas notikumu laikā, savstarpējās konfrontācijas, vēl dažas metodes, par kurām zina tikai speciālisti… Vajag tikai gribēt. Bet gribas nebija. Neizslēdzu arī korupciju. Pārsteidz, ka tik smagu lietu kā slepkavība tiesai nodeva tik ātri – to joprojām varēja izmeklēt, līdz pat diviem gadiem! Ja slepkavas draugi bijuši iesaistīti, tagad to vairs nepierādīs. Kas attiecas uz slepkavu, tad viss tiesneša rokās.”

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Dieva dēļ, cilvēki, neejiet pie šī “jurista” Gaigala, apkaunojums visai mūsu tiesu sistēmai, korupcija un nolaidība curi spīd, ar neapbruņotu aci tak redzams. Cīnieties, Pupiņas vecāki!

  2. Viss kopumā izskatās pašausmīgi Atbildēt

    Viss kopumā izskatās pašausmīgi, un ļoti izskatās, ka sadistiski noslepkavotās meitenes vecākiem ir taisnība, kuru spītīgi cenšas ignorēt. Skumji!

  3. Tas ,kas tur ir darīts ir tipiska nejaušība….Ar galvām galīgi bēdīgi ,vai kā?

  4. kādu laiku vienā mājas lapā bija fotogrāfijas ar nogalinātās meitenes līķi. TIK ĻOTI sadauzīta seja un galva NEVAR BŪT tikai nejauša strīda rezultāts. tas ir vājprāts, ka var šādā lietā būt tāda nolaidība…

  5. trūkst vārdu….

Draugiem Facebook Twitter Google+