Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
2. aprīlis, 2015
Drukāt

Netveramā pirmizrādes sajūta. Saruna ar aktieri Artūru Krūzkopu (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

„Negribu, lai skatītāji mani pazīst kā kārtējo seriāla varoni,” saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Arturs Krūzkops. Zēniskais izskats joprojām ļautu viņam lauzt jūtīgu teātra skatītāju sirdis kā neatvairāmam Romeo, arī jauneklīgā rosīšanās radio ēterā droši vien uzrunā nevienu vien Artura „fani”, tomēr Arturs cītīgi turpina nirt dziļākos teātra mākslas ūdeņos. 7. aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē viņš kāps uz skatuves kā kņazs Miškins Fjodora Dostojevska darba „Idiots” pirmizrādē. Iestudējuma režisora Vladislava Nastavševa versijā.

Teātra aktieris, radio dīdžejs un pirms kāda laika – arī viens no populāru pašmāju seriālu varoņu tēlotājiem. Pirms desmit sezonām Arturs Krūzkops kļuva par Nacionālā teātra aktieri, kurš jau pašā „karjeras” sākumā pamanījās tikt pie gada aktiera nominācijas, bet gadu pēc tam – arī pie balvas. Pēc dauzoņām un jauneklīgiem mīlētājiem Arturs teātrī cērt aktiera zobus arvien nopietnākos kumosos. Lomas Kirila Serebreņņikova „Voiceks”, Vladislava Nastavševa šermulīgajā „Vecenē” ir īpaši spilgtas. Tikmēr no darba seriālos aktieris šobrīd atsakās, skaidrojot: „Kamēr varu to atļauties, es gribu to nedarīt, jo šiem seriāliem nedz ar mākslu, nedz vispār ar kaut kādu foršu darbu nav nekāda sakara. Kad Kirils Serebreņņikovs nesen Krievijā meklēja aktierus savai filmai, viņa pirmais noteikums bija – neviens no kandidātiem nedrīkst būs filmējies nevienā seriālā. To var saprast – sejas apbružājas. Un es negribu, lai mani sauc nevis par Arturu, bet kārtējā seriāla varoņa vārdā, bet tā slava, kas rodas, gozējoties dzeltenās preses lapās, pilnīgi neko nepasaka par tevi kā aktieri.”

Vasarā Arturs svinēs 33. dzimšanas dienu, un, kā pats smejas, šis laikam ir tāds vecums, kad gribas „ienirt” dziļāk. „Neskriet visur. Ir brīdis, kad šķiet, vari saķert visu. Tomēr lielos vilcienos dzīvē no tā nekas nemainās. Varbūt nopelni mazliet vairāk, bet stāvus bagāts arī nekļūsti.” Tiesa, brīvdienu Arturs nevis dodas dabā vai vienkārši atvēl brīdi atpūtai, bet sēžas pie radio ētera mikrofona pats savā autorraidījumā. „Radio tu pēkšņi satiec cilvēkus no citas pasaules un saproti, ka arī tur ir dzīve. Un interesanta dzīve. Tas devis milzīgi daudz. Tu iemācies runāt ar cilvēkiem intervijās, iepazīsti mūziķus – baigā skola,” saka aktieris.

„Šī man ir ļoti dīvaina sezona teātrī, bet laikam jau tādas – mazliet ārprātīgas – laiku pa laikam vajag,” pasmaida Arturs. „Sākām ar eksperimentālo projektu „Noķert Rabbit”, kad nodzīvojām divas nedēļas Latgalē, braukājām pa robežām, pa vietām, kur neviens normāls cilvēks netiek iekšā. Satikām Latgales cilvēkus, mēģinājām vākt materiālus, ar kuriem tā īsti neko nevarēja iesākt. Tas viss kopā ar vācu režisoru, kuram ir pilnīgi savādāka teātra pieredze un uztvere. Reizē interesanti un mokoši – iet „dzīvajā” uz ielas, kameru priekšā plosīties, krist gar zemi. Pārbaudījums psihei. Uz izrādi nāk arī kundzes vakartērpos un augstpapēžu kurpēs, bet prieks, ka vismaz 80 procenti bija patīkami šokēti. Tāds projekts, kas neielej mutē izklaidi, bet pamet tev domu un tālāk tā jādomā pašam. Patīkami, ka tādi, kas nesaprata neko, bija maz. Tad vēl vidū iespruka Ģirta Ēča „Svētku laika pārpratumi”, kur bija jāpārsviežas uz pilnīgi citu domāšanu, kas atkal izrāva pamatu zem kājām.”

Dostojevska „Idiota” pirmizrādei bija nolikta martā, tomēr tās priekšvakarā Arturs attapās ķirurga rokās, lai glābtu traumēto ceļgalu, saņemot nopietnu ultimātu – „ja ne tagad, iespējams, nestaigāsi vispār!” „Tu vēl ārstam saki – pag, varbūt var kaut kā sašpricēt, bet ārsts atbild – var, tikai kādā brīdī tevi no skatuves vienkārši nonesīs.”

Varbūt tas pat bija labi, prāto aktieris. „Veselu nedēļu pēc tam biju šokā, jutos vainīgs, tad lēnām mēģini sev teikt – tas ir tikai teātris. Jā, ir bijis gadījums, kad esmu parakstījies, ka uzņemos atbildību un atsakos no ārstēšanas. Ir atbildība – cilvēki taču ir nopirkuši biļetes, bet tu vari neierasties tikai tad, kad nekusties. Mēs, aktieri, esam savā ziņā „idioti” (smejas). Bet varbūt šī pauze bija svētīga. Nolaidos mazliet uz zemes un racionālāk ieraudzīju dažas lietas. Mēneša laikā esam atklājuši jaunas lietas izrādē, ir lielāka skaidrība un miers. Protams, nezinu, vai tas, ko esam atraduši, ir labāk, sliktāk, ģeniāli vai vienkārši normāli, un nav arī viegli otrreiz atgriezties tajā netveramajā stāvoklī, kāds pārņem pirms pirmizrādes. Manuprāt, jebkura izrāde piedzimst un sāk dzīvot tās īsto tikai tad, kad to palaiž pie cilvēkiem. Teātrī ir tā labā lieta, ka tu ikreiz vari pārbaudīt cilvēku reakciju, un, ja vajag, pat mainīt kaut ko diametrāli pretēji. Pagaidām taustāmies paši savā sulā”

„Mans pirmais Dostojevskis ir „Noziegums un sods”, un tieši šis darbs arī iespiedis visredzamāko zīmogu. „Idiots” nāca pēc tam, studiju laikā – akadēmijas obligātā literatūra. Bet te Vlads zvana un saka – taisām „Idiotu”. Un man – Miškins. Teicu, okei. Loma ir loma, darbs ir darbs, kas jāiegulda arī tad, ja spēlē kaut kādu Andi vai Kristapu. Neesmu no tiem aktieriem, kuriem būtu kāda sapņu loma. Protams, esmu priecīgs, ka savā laikā varēju spēlēt Romeo, varbūt vēl ir dažas lomas, kas pašam kaut kur palikušas. Jā, apzinos, ka Miškins ir loma, ko spēlē visā pasaulē. Ārzemju producentiem tā kaut ko nozīmēs, kamēr, piemēram, Edgars vai Lāčplēsis liks paraustīt plecus. Tomēr briesmīgi kaitina tas, ka apkārtējie tai uzliek kaut kādu slogu – nu, gaidām, gaidām, skatīsimies. Daudziem kultūras cilvēkiem izveidojies priekšstats par to, kāds ir Miškins, kādam viņam jābūt. Tas uzliek tādu lieku satraukumu. Pa priekšu nāk tas Dostojevska zīmols, lai gan, būsim reāli, cik tad „Idiotu”, tāpat kā „Zaļo zemi” vispār ir lasījuši?”

„Ja kritiķi saka, tas ir izcilākais Dostojevska darbs, tad man šķiet, tas ir arī tāda „ziepene”, seriāls. Lūk, te viņi satiekas, un viss jau būtu labi, bet, „davai” – pieberam piparus, un pēkšņi viņa aizbēg, un atkal visiem ir par ko „cepties”, bet Fjodoram – simts lapas klāt. Un visam pa vidu parādās Dievs. Un sociālā iekārta. Krievija. Tādi jautājumi, kas ir virs ikdienišķā. Nav noslēpums, ka Dostojevskim maksāja par lapu skaitu, un tā sajūta brīžiem ir – viens notikums izvērsts garumgari, bet svarīgas lietas beigās pēkšņi tiek saliktas plauktiņos pāris lappusēs. Tos simtus lappušu salikt izrādē ir tīrais trakums. Krieviem seriāls ar Mironovu kopumā ilgst desmit stundas, esmu redzējis iestudējumu, kas ilgst trīs stundas. Mums būs Nastavševa versija, laikam jau neierasta Latvijas teātra vidē. Ja man vajadzētu nosaukt vēl kādu, kas strādā līdzīgi kā Vlads, es to nevarētu. Ja vakarā viņam ir saprotams, bet no rīta viņš var atnākt un paziņot, nē, tas nestrādā, un viss ir savādāk. Viņam ir kaut kāds savs kosmoss, kuram ir grūti piekļūt. Tu mēģini saprast, pietuvoties, domā, varbūt esi idiots, bet varbūt vienkārši pārstāt domāt. Tādos brīžos saproti, ka vienkārši jāturpina darīt. Interesanti ir tas, ka spēlējot pie Vlada („Dzinn” („Dirty Deal Teatro”), „Vecene”), zinu – grūti ir mēģinājumos, bet izrādē – kļūst viegli. Vlada izrādēs ir kaut kas ģeniāli netverams, uz ko cilvēki „pavelkas”. Ir savādi, ka tai pašā „Vecenē” mums, uz skatuves, pat ir nenormāli smieklīgi, bet pēc izrādes kāds pienāk un izrādās, viņš aiz bailēm bijis stīvs.”

„Miškins ir loma, ar kuru dzīvot arī pēc mēģinājuma, izsapņot to miegā, un no rīta mosties ar to. No rīta uztaisi kafiju un jau jūti – rokas sāk svīst. Aha, Miškins nelaiž vaļā! Iesēdies tevī – un moka. Varbūt tas nav pareizi, bet savādāk nevar. Protams, vienā brīdī tev smadzenes uzkaras, un tu vairs nesaproti neko – ne labu, ne sliktu. Divas tādas lomas pēc kārtas nevarētu. Tad jābūt vienam, jādzīvo kaut kur mežā un nekāda apkārtējā pasaule vairs nedrīkst eksistēt. Ir brīži, kad šķiet, nē, ejiet ellē, man to nevajag, un šī ir pēdējā reize. Bet tad ir pirmizrāde, tu sāc spēlēt un pēc kāda laika saproti, ka ir forši. Tas laikam ir tas, kā dēļ spēlējam – tā visa dēļ, kas nāk atpakaļ pie tevis pēc ieguldītā darba.”

Režisora V. Nastavševa paša iekārtotajā skatuves telpā izrādes varoņi apdzīvo sirreālu telpu, kur krustu šķērsu sagāztas padomju laika telefona būdiņas – itin kā pārceļot notikumus 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā. „Tas ir pārejas posms pēc Padomju Savienības sabrukuma. Telefonbūdiņas ir viens no tā laika simboliem. Diezgan spilgti atceros to laiku, kad sazināties varēja tikai, sūtot vēstules pastā vai metot divkapeiku telefona būdiņā. Kā bērnam, protams, tas laiks likās normāls un par foršs, ja neņem vērā to, ka naktīs bija jāstāv rindās pie komisijas veikala. Protams, bet par to laiku man ir labas atmiņas. Tomēr vēsturiskais fons, tāpat arī tas, ka tas notiek Krievijā, ir tikai viens no izrādes virsslāņiem, kāds to varbūt uztvers, kāds – nē. Svarīgas ir attiecības. Cilvēki. Simts gados ir mainījušās sabiedriskās iekārtas, mums ir tehnoloģijas, pasaule ir citāda, taču, tie, kur Dostojevskis trāpa precīzi, ir cilvēki. Tie nemainās. Joprojām ir cilvēki, kas apzinās, ka ir slepkavas, bet ir arī tādi, kas to nesaprot. Viņiem pat šķiet, ka tas, ko viņi dara ir labi. Savelkot to ar Ukrainu, tur ir cilvēki, kas cīnās par kaut kādu mistisku izdomātu vai uzspiestu jēgu, kuras vārdā var nogalināt.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nu, un tad? Jauekļa sapnis – nofilmēties kādā krievu filmā? Tur jau latviešus nožņaugs. Ir jau bijuši gadījumi. Ja aktieris visās lomās ir viens un tas pats, tad jau dabīgi ka novalkāsies.

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+