Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. jūnijs, 2016
Drukāt

“Neuzvarama, nesalaužama, neaizmirstama”: Melānijas Vanagas mācība (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Ir pabeigta Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”, kura gan uz kinoekrāniem nonāks tikai, tuvojoties Latvijas valsts svētkiem – 1. novembrī. Tam ir būtisks iemesls: kaut gan filma rāda traģiskos 1941. gada 14. jūnija notikumus, kad no Latvijas uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 15 000 iedzīvotāju, tostarp arī tobrīd 35 gadus vecā Melānija Vanaga ar astoņus gadus veco dēlu Alni, tās mērķis ir, pieminot pagātni, apzināties, ka bez Sibīrijā izdzīvojušajiem būtu bijis daudz grūtāk atjaunot Latvijas valstiskumu 1991. gadā un smelties pārdzīvotajā spēku nākotnei.

Tādēļ tieši 14. jūnijā filmas veidotāji sāk sociālās atmiņas akciju “Neuzvarama, nesalaužama, neaizmirstama”. Sarunājos ar režisoru Viesturu Kairišu, kā arī producentiem Gintu Grūbi, Inesi Boku-Grūbi un filmas konsultanti Unu Rozenbaumu, kura kopā ar operatoru Miku Ramānu trīs dienas filmēja ceļu no Maskavas līdz Tjuhtetai – ceļu, pa kuru pirms 75 gadiem trīs nedēļas veda Melāniju Vanagu un citus izsūtītos.

Deportācijas ir viens no sāpīgākajiem Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumiem, tomēr mākslas formātā tas vēl ļoti maz reflektēts. Gints Grūbe norāda: cik zīmīgi, ka tieši pēdējā laikā liela mēroga filmas par izsūtīšanām tapušas visās trīs Baltijas valstīs: Lietuvā – “Ekskursante”, Igaunijā – “Krustcelēs”, tagad Latvijā – “Melānijas hronika”: “Vispār jau izsūtīšanas ir mākslinieciski diezgan neapzināts periods, kas tad mums bija. Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”, kas šai filmai pamatā, Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti” un Dzintras Gekas veiktais dokumentālais process, izdzīvojušo cilvēku atmiņu apkopošana. Ja reiz tāda ideja radusies, negribējās pieļaut, lai vienīgais kinodarbs, kur parādās izsūtīšana, ir Aloiza Brenča seriāls “Ilgais ceļš kāpās”, kas tapis pēc čekas ģenerāļa Rudņeva scenārija un kur deportācijas tiek parādītas stipri romantizētā veidā…”

Gluži tāpat kā Gints Grūbe, Viesturs Kairišs Melānijas Vanagas atmiņu stāstā saskatījis ko vairāk par viena cilvēka ciešanu fiksāciju: “Tāpat kā armēņu genocīds vai ebreju holokausts, izsūtījums ir viens no latviešu vēstures bāzes faktoriem, uz kuriem mēs varētu veidot savu kolektīvo apziņu. Man liekas, te vairāk būtu jārunā ne par upuriem, bet par to spēku, kas ļāva izdzīvot. Tieši uz šiem cilvēkiem, kuriem bija svarīgi atgriezties, uz tiem, kuri atgriezās un nesalūza, mēs varam būvēt savu garīgo genofondu. Tādēļ Melānija Vanaga man šķiet fundamentāli svarīga personība. Viņas grāmatā arī nejūt naidu, drīzāk cilvēkmīlestību, spēju tikt pāri sāpīgām lietām. Godīgi sakot, es šeit saskatīju tādu lielu, episku, pamācošu antīku sižetu, kādus režisori, mākslinieki meklē.”

Tādēļ sociālajai akcijai dots nosaukums “Neuzvarama, nesalaužama, neaizmirstama”, kas izceļ latviešu sieviešu spēku un sīkstumu. Tās laikā būs iespēja Latvijas Radio noklausīties filmas aktrišu Lilitas Ozoliņas, Baibas Brokas, Gunas Zariņas, Maijas Doveikas ierunātos Melānijas Vanagas atmiņstāsta “Veļupes krastā” fragmentus – pirmais ēterā jau šovakar plkst. 22:05, – kā arī portālos “Delfi”, lsm.lv un straume.lmt.lv trīs dienas varēs sekot Unas Rozenbaumas un Mika Ramana fiksētajam ceļam no Rīgas līdz Tjuhtetai. Melāniju Vanagu pa to veda trīs nedēļas, bet pārraide ilgs trīs diennaktis.

Pilnu materiālu lasiet 14. jūnija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kādi var būt komentāri?Katram LATVIETIM -MG42 un septītajā paaudzē neaimirst!

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+