Nevaru piepirkt zemi, bet izdzīvošu gan 0
Tās ir sapņu pasakas par desantu uz Latgali (”Latgali glābs ar desantu”, “LA” 9.02.2012.). Senču zemi sāku atgūt un apgūt 1993. gadā viena ar trīs bērniem, bez zemnieka izglītības. Nākamajā pavasarī smagi saslimu, bērni palika vieni gandrīz likteņa varā, bet tas bija mums labvēlīgs – es izdzīvoju, mēs izdzīvojām.
Tagad man ir neliela piemājas bioloģiskā saimniecība, bērni ieguvuši izglītību, visi dzīvo Latvijā. Man ir ar ko lepoties.
Diemžēl mūsu “pirkt un pārdot” un “piens aug lielveikalā” politikas dēļ zemi piepirkt es nevaru, jo arot un sējot nevar tikt pie 300 latiem par hektāru. Varu noskatīties, kā ārzemnieks ar pakalpīga letiņa rokām naktī reiz pārbrauca labākajam tīrumam, kur pirms pāris gadiem centīgam zemniekam auga āboliņš un ganījās govis. Otrā pusē aug krūmi, jo cita negausīga dvēsele, kas par velti ieguvusi zemes pleķi, tagad tam uzlikusi tādu ciparu, ka to atkal droši vien nopirks kādas citas valsts pilsonis. Bankas man, protams, neko neaizdod. Lai neviens nemurkšķ, ka latgaļi negrib pirkt zemi un negrib strādāt. Ir izdarīts pat vairāk nekā viss iespējamais, lai iznīcinātu latviešu zemniekošanu, lai nedzimtu bērni un lai jaunie laistu ļekas no laukiem. Kad kungi auroja ”sīkie zemnieki iznīks”, es, kaut nedroši, tomēr smīkņāju: izdzīvošu gan! Un pamazām tomēr ar katru dienu spīd spožāka saule. Jaunajiem gan pašlaik laukos neizdzīvot un bērnus neizskolot.
Kungi no Rīgas varētu atbraukt nevis uz pagastmāju, bet kaut vai pie manis vai uz kādu citu sētu un par vēdera tiesu padzīvot kaut nedēļu. Varbūt tad aizdomāsies, ka Rīgā bērni nezina sniega baltuma, kupenas dziļuma un tīras lāstekas garšas, ka laukos var cīruļa dziesmas sagaidīt un rasas spirdzinājuma sajust un miljons miljonu īstuma just. Mums nevajag desantu uz Latgali, kas atkal no mūsu nodokļiem barosies. Mums vajag vismaz attieksmi, ka esam vajadzīgi.
