Māris Antonevičs: Uz Kaimiņa nelaimēm citas partijas savu reitingus neizstieps 3
Pēc ziņas, ka oktobrī krities visu valdošo partiju reitings (“Latvijas faktu” aptauja), kā zāles pret depresiju nāca vēsts par Artusa Kaimiņa partijas “KPV.LV” nedienām – četri tās valdes locekļi nolēmuši pamest partiju tikai nepilnus piecus mēnešus pēc tās dibināšanas. Vīlušos biedru piesauktie iemesli gan atgādina piekrāptās mīļotās žēlabas: “Jā, biju dzirdējusi, ko par viņu runā, bet ļoti cerēju, ka viņš mainīsies…” Lai nu kā, vasaras sākumā Kaimiņa partija uzrādīja reibinošu starta lēcienu reitingu tabulās, vienubrīd apsteidzot pat Nacionālo apvienību, par nīkuļojošo “Vienotību” pat nerunājot. Tikai Zaļo un zemnieku savienība un “Saskaņa” tobrīd bija augstāk. Lai kādas būtu Kaimiņa partijas atbalstītāju gaidas, nesaskaņas starp biedriem tās var nedaudz atvēsināt. Cita lieta, ka šis nav gadījums, kad uz cita nelaimi var izstiepties, jo diez vai kādai no popularitāti zaudējušajām varas partijām tas atvieglos dzīvi.
Īpaši jau “Vienotībai”, kuras priekšsēdētājs Andris Piebalgs bija solījis nodrošināt divciparu skaitli reitingu tabulā līdz decembrim, kad paredzēts partijas kārtējais kongress. Tas neizskatās reāli, un priekšsēdētājs vienatnē to nevarētu izdarīt – pat katru dienu izplatot paziņojumus par partijas politisku pozīciju. Jo cilvēki vērtē kopainu, nevis kādu vienu vai otru fragmentu, kuru šajā brīdī vēlas izrādīt partijas vadība.
Kaut vai viens piemērs. Saeimā tika izveidota komisija, kuras nosaukumu diez vai bez aizķeršanās varētu pateikt pat tās sastāvā ietilpstošie deputāti: “Parlamentārās izmeklēšanas komisija par korupcijas, lobēšanas, organi-zētās noziedzības un kontrabandas ietekmi uz nodokļu iekasēšanu un ekonomisko un finanšu noziegumu izmeklēšanu, kā arī Iekšlietu, Tieslietu, Finanšu ministrijas un citu valsts institūciju amatpersonu personīgās atbildības izvērtēšanu sabiedrības interešu un labas pārvaldības principu ievērošanā”. Protams, šāds mākslīgi izstiepts nosaukums vien jau radīja šaubas. Arī augstskolās viens no pieredzējušo pasniedzēju padomiem studentiem ir zinātniskajā darbā pētīt konkrētu problēmu, nevis mēģināt visu pasaules sāpi “iespiest” simts lapās. Tāpat priekšlaicīgu skepsi raisīja arī līdzšinējā pieredze ar dažādām parlamentārās izmeklēšanas komisijām – Latvijā tās ne tuvu nav kļuvušas par efektīvu demokrātijas instrumentu, drīzāk par mazspējas simbolu. Tomēr visai šai neticībai nebija jābūt iemeslam, lai šo komisiju norakstītu vēl pirms darba sākuma, jo materiāla tai netrūktu. Komisiju varētu izmantot, piemēram, lai vērstu starmešus uz peripetijām Valsts ieņēmumu dienestā, par ko pēdējā laikā tik daudz runāts. Bet nekā. Komisijas locekļi pusgadu kaut ko dalījuši savā starpā, zākājušies un apvainojušies. Beigās čiks vien sanācis – neviens nav pat gatavs parakstīties zem galaziņojuma.
Izgāšanās! Bet komisijas vadītājs ir “Vienotības” Saeimas frakcijas deputāts Veiko Spolītis, tātad tā ir šīs partijas atbildība. Vai cits piemērs ar dīvaino situāciju, kad “Vienotības” ministrs sūta uz Saeimu likuma grozījumus, komisijas vadībā sēdošā partijas biedre jau meklē ceļu, kā tos “norakt”…
Nu nav šobrīd nekā tāda, ko varētu uzdot par “veiksmes stāstu”. Ne jau tikai “Vienotībai”, nevienam nav.
