Reklāmfoto

Valmieras teātrī uz Lielās zāles skatuves debitējis režisors Vladislavs Nastavševs, šoreiz piedāvājot Viljama Šekspīra lugas “Makbets” versiju, kur titullomā iejutīsies reizē četri aktieri, bet Makbetu pāra asiņaino cīņu par varu un mīlestību uz savas ādas un skatuves dēļiem pārcietīs arī pats režisors. 


Lasītākie

Viedoklis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 115

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88

Saules uzliesmojumu dēļ Zemi pārņēmusi spēcīga magnētiskā vētra. Cik dienu tā plosīsies?

Lasīt citas ziņas

Sanktpēterbugā un Londonā studējušais režisors – brīvmākslinieks Vladislavs Nastavševs pēc darba Lielbritānijā, Krievijā un Austrālijā pēdējos gados arvien pārliecinošāk uzrunā arī no vietējām skatuvēm. Sākumā tās bija “Dirty Deal Teatro” iestudētās izrādes – “Mitjas mīlestība” (2009), “Puiši smaržo pēc apelsīniem” (2011) un “Dzin”, pēcāk – “Jūlijas jaunkundze” (2012) Valmieras teātrī, “Pērnvasar, negaidot” un “Vecene” (2012) Nacionālajā teātrī, kā arī “Tumšās alejas” (2012) Jaunajā Rīgas teātrī.

Jaunā režisora darbiem izdevies radīt viļņošanos publikā, vai nu liekot skatītājam sajūsmināties par nereti freidiskiem mājieniem caurstrāvoto režisora rokrakstu, vai tieši pretēji – novērsties nepatikā, taču vienaldzīgo nav.

Kokteilis

FOTO. Noticis īpašs notikums Latvijas mūzikas ierakstu industrijā – pasniegti pirmie mūzikas ierakstu straumēšanas zelta un platīna sertifikāti

Kadžulis apgalvo, ka SAB par Kampara mēģinājumu ietekmēt Saeimas vēlēšanas divreiz ziņojis mutiski

Plāno ļaut skolu direktoriem drošības apsvērumu dēļ pārmeklēt skolēnu mantas un ierobežot pārvietošanos

Šekspīra “Makbets” ir V. Nastavševa debija uz lielās skatuves – režisors teic, plašas telpas viņu nebaidot, tieši otrādi – nekas nevarot būt skaistāks par tīru, lielu telpu ar augstiem griestiem, kur ir daudz gaisa un telpas, lai domātu. Pasaulslavenajam stāstam par nežēlīgo karavadoni Makbetu, viņa līdzgaitnieci un sabiedroto lēdiju Makbetu asiņainajā ceļā uz troni, režisors pievērsies jau otrreiz – pirmais mēģinājums bijis studiju gados Londonā.

Lugas izejas punkts ir apstāklis, ka Makbetu pārim nevar būt bērnu, tāpēc par viņu “bērnu” kļūst mērķis iekarot troni, bet pati izrāde top par “lielu metaforu” radītāja un pēcnācēja attiecībām. Turklāt režisors stāsta vairākus stāstus – gan par šodienas Latviju situācijā, kurā tā nespēj radīt pēcnācējus un līdz ar to – turpināties, gan – par mākslinieka un viņa mākslas attiecībām, lugas gadījumā – par autoritāru režisoru, kurš aktierus noved tik tālu, ka tie vēlas viņu iznīcināt. Tieši tādēļ daudzo upuru lomas izrādē simboliski izspēlēs pats režisors.

“Kopš Londonas laika pret saviem darbiem izturos kā pret bērniem – tie ir tie, kas paliek pēc mums. Nav svarīgi, ka tos pēc kāda laika vairs nespēlē, tie tik un tā paliek cilvēkos, pat ja šie cilvēki to neapzinās.”

Režisors uzsver – jaunajā izrādē viņš Šekspīra tekstu izmantots vien kā izrādes pamatu pats sava stāsta radīšanai. Uzdevums nav apkalpot lugu, atspēlējot priekšstatus par to, kā jāiestudē Šekspīrs, vai, konkrētāk, viņa “Makbets”. “Ja gribi veidot kaut ko patiešām jaunu, tad ir jālauž priekšstati par lugu, jālauž arī pati luga, citādi tā apnīk. Un to es galīgi negribu,” skaidro Nastavševs. “Ar klasiku nevajag ne cīnīties, ne vergot tai, pret to jāizturas ne vairāk un ne mazāk kā pret kontekstu, kurā dzīvojam. Šis konteksts jāizmanto savā labā, un to es šoreiz daru arī ar Makbetu.”

Ja pirms diviem gadiem Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova iestudētajā “Makbetā” (Hedas mājā) it visās lomās, tostarp arī Makbeta, iejutās viens aktieris (J. Djakonovs), šoreiz Makbeti būs četri (Inese Pudža, Anta Aizupe, Kārlis Neimanis, Rihards Jakovels), bet lēdiju Makbetu spēlēs aktrise Inga Siliņa.

“Tas notiek tāpēc, ka Makbets mūsu izrādē ir nevis cilvēks, bet parādība, par kuru mēģinām reflektēt.

Pati izrāde ir viena liela metafora par šodienu. Es runāju par tādu šodienu, kurā mēs diezgan ātri virzāmies atpakaļ uz totalitārisma laikiem – es to domāju gan globāli, gan Latvijas situācijā. Tikai mūsdienās totalitārisms ir viltīgāks – pastāv kontrole pār cilvēkiem, pār to, ko viņi saka, ko – domā, arī – ko atļaujas taisīt uz skatuves.

It kā šķiet, mums ir baigā brīvība – dari, ko gribi, saki, ko gribi, taču – pamēģini lauzt kādus stereotipus un tu sastapsi šo kontroli. Demokrātija ir un paliek tikai mīts.”

Izrādes tapšanā radošie meklējumi nav bijuši viegli – mainīts aktieru sastāvs, pārcelts pirmizrādes datums. V. Nastavševs skaidro: “Netaisījos iekļauties kaut kādos noteikumos, ar kuriem jārēķinās, kad atnāc jaunā vietā. Sajutu, ja gribu iet tālāk, nevaru atļauties rēķināties ar šiem uzstādījumiem. Šobrīd strādāju ar pieciem brīnišķīgiem aktieriem. Starp mums valda gandrīz telepātiska saikne.”

V. Nastavševs teic: “”Makbets” būs filozofisks darbs, neizslēdzot to, ka tas būs arī izklaidējošs. Man ļoti patīk izklaides žanrs kā tāds, un mans mīļākais žanrs ir gudrs šovs.”

Skatītājus režisors nešķiro, apzinoties, ka ir cilvēki, kuri izrādi sajutīs vairāk, bet būs arī tādi, kuri sajutīs maz un sapratīs vēl mazāk. “Nevaru teikt, ka savas izrādes veidoju, piemēram, gudram, atvērtam skatītājam – es vienkārši veidoju, un viss. Provokācija, neiespējamība pieņemt, saprast kaut ko, arī ir ietekme.”