Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
1. decembris, 2014
Drukāt

Nevērtēsim Bermontu pārāk zemu. Krievijas arhīvu ziņas par Pāvela Bermonta biogrāfiju (22)

Bermonts_12

Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Vācijā izdotajā pastkartē Pāvels Bermonts (vidū kazaku tērpā) redzams kopā ar savu "štābu" Vācijas ķeizara Vilhelma II dzīvesbiedres Augustes bērēs 1921. gadā Potsdamā.

Pāvels Rafaila dēls Bermonts ir persona, kuras vārds Latvijas vēsturē ir labi pazīstams, turklāt izteikti negatīvā nozīmē. Kopš starpkaru perioda viņu parasti attēlo kariķēti, tādējādi it kā nevilšus mazinot Latvijas armijas nopelnus cīņā pret bermontiešiem. Dokumenti Krievijas arhīvos tomēr liecina, ka Bermonts nebija gluži tāds, kādu viņu attēloja.

Pāvela Bermonta vadītā vāciski – krieviskā armija, pasludinot par savu mērķi nedalāmas Krievijas impērijas atjaunošanu visā tās bijušajā teritorijā, 1919. gada rudenī – pirms 95 gadiem – sagādāja jaunizveidotajai Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem grūtu pārbaudījumu. Uzvara pār bermontiešiem tika panākta ar ļoti smagiem upuriem. Tikmēr sabiedriskajā domā, publicistikā un pat vēstures literatūrā vēl starpkaru periodā Bermonta un viņa armijas tēls tika veidots iespējami negatīvs, smieklīgs un nožēlojams. Tiesa, uzreiz radās pretruna, kas savulaik nešķita nopietna ne padomju kinofilmu veidotājiem par sarkanās armijas uzvarām pār bezgala gļēvajiem un visādi citādi nožēlojamiem pretiniekiem, ne kādas mūsu spēlfilmas veidotājiem jau konkrēti par Bermontu. Šī pretruna ir: kāpēc pret tik nožēlojamas personas komandētiem un tikpat nožēlojamiem bruņotajiem spēkiem bija jācieš tik grandiozi zaudējumi?

Trīsreiz ievainots

Vēsturniekiem tomēr jācenšas, balstoties uz arhīvu avotiem, atspoguļot šīs personas patieso seju. Ne jau attaisnojot un padarot par pozitīvu tēlu, bet atspoguļot patiesību! Tikai tā rīkojoties, varam gan pilnveidot mūsu sarežģītās vēstures kopainu, gan izcelt Latvijas armijas nopelnus cīņā pret šo nopietno pretinieku. Par Pāvela Bermonta virsnieka gaitām rakstījuši vairāki vēsturnieki. Vistuvāk patiesībai nokļuvis Krievijas vēsturnieks Aleksandrs Čapenko, tomēr arī viņš savos pētījumos atstājis vairākas jautājuma zīmes. Tās, kas attiecās uz Bermonta militārā dienesta sākumposmu, noskaidrojušās, iepazīstoties ar 1908. gadā izveidoto viņa personisko lietu, glabātu Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvā.

Tātad – Pāvels Bermonts dzimis 1877. gada 4. martā Usūrijas kazaku dzimtā. Tāds ir precīzais dzimšanas datums un viņa izcelsme, turklāt nedaudz pārsteidzoši ir tas, ka vismaz dienesta saraksta sastādīšanas brīdī viņš piederējis luterticībai (starp citu, Bermonts nomira 1973. gada 27. decembrī, nevis 1974. gada 27. janvārī, kā dažkārt mēdz rakstīt). Pamatizglītību ieguvis mājās, pēc tam muzikālo izglītību – pie Varšavas konservatorijas profesora Ziminska (jādomā, privāti, un jādomā – Ziminskis bija Varšavas mūzikas institūta profesors, jo konservatorijas tajā laikā Varšavā nebija). Pēc tam 1901. gada 21. janvārī (pēc vecā stila, kā sniegti arī pārējie datumi rak­stā līdz 1908. gadam) iestājās armijā – Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā kā brīva līguma kapelmeistars (nevis kā savvaļnieks, kā teikts Latvijā drukātajā literatūrā un kas nozīmē pilnīgi ko citu). Minētais pulks tajā laikā piedalījās karagājienā pret Ķīnu.

1904. gada 29. janvārī līdz ar mobilizācijas izsludināšanu Bermontu ieskaitīja pulkā kā izlūku komandas karavīru. Jau pēc pavisam neilga laika – 4. martā – par kaujas nopelniem viņu paaugstināja par jaunāko ur jadņiku (unteroficiera dienesta pakāpe kazaku daļās), 27. jūlijā – par vecāko ur jadņiku, bet 1905. gada 12. martā – par zaurj adpraporščiku jeb virsnieka (praporščika) vietas izpildītāju. Piedalīšanos kaujās un demonstrēto varonību apliecināja ievainojumi: 1904. gada 8. jūlijā pie Gadjadzi ciema – labajā rokā, 21. augustā pie Laojanas – abās kājās, bet 1905. gada 25. februārī – Mukdenas kaujā ar artilērijas šrapneli kaklā aiz kreisās auss. 1904. gada 18. oktobrī ticis apbalvots ar Krievijas armijas zemāko dienesta pakāpju karavīru augstāko apbalvojumu – Kara ordeņa Atzinības zīmes IV šķiru (nr. 98435; Pasaules kara laikā šis apbalvojums jau būs pārdēvēts par Sv. Jura krustu), bet 1904. gada 27. novembrī – ar šīs zīmes III šķiru (nr. 4969).

Kādu brīdi pēc krievu – japāņu kara beigām, 1905. gada septembrī – novembrī, Bermonts kā amata vietas izpildītājs komandējis pulka ”obozu” jeb vezumus. 1905. gada 24. decembrī par kaujas nopelniem viņu paaugstināja par virsnieku praporščiku, bet jau oktobrī par to pašu apbalvoja arī ar Sv. Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu ”Par drošsirdību”, bet 1906. gada jūnijā pārvietoja uz Usūrijas kazaku divizionu. Gandrīz uzreiz – jūlijā – komandēts uz Maskavu, uz t. s. iekšējo evakuācijas komisiju; pēc tās likvidācijas atradās Maskavas kara apgabala štāba rīcībā.

Pašpasludināts ”pulkvedis”

Ieraksts lietā ”darbojies Maskavas kara apgabala štābā” un pārcelšana uz Maskavu nenozīmēja, ka Latvijas vēsturei vēlāk būtiskais praporščiks tobrīd tiktu uzskatīts par svarīgu personu. Neizprotot armijā pastāvošo kārtību, tā varētu šķist, bet izskaidrojums ir vienkāršs – pēc kara armijas virsnieku skaitu samazināja; atvaļināja rezerves virsniekus, kādi skaitījās visi no rezerves iesauktie un par kaujas nopelniem par tādiem paaugstinātie. Armijā atstāja vienīgi spējīgākos, dodot iespēju nokārtot pilnu virsnieka izglītības zināšanu eksāmenu, lai dienestu turpinātu. Un tā notika arī ar Pāvelu Bermontu. Tāpēc viņu aizkomandēja uz Maskavu, bet 1908. gada 18. aprīlī piekomandēja 1. Donas kazaku pulkam, lai ļautu sagatavoties virsnieka eksāmenam, turklāt ar atļauju kārtot eksāmenu, vēlākais, 1909. gada pavasarī, ja tas neizdotos 1908. gada rudenī.

Vēl 1908. gada jūnijā Bermontu par pagājušā kara kaujas nopelniem paaugstināja par horunžiju, pārceļot uz 1. Sanktpēterburgas ulānu pulku un tāpēc pārdēvējot par kornetu. Jāpaskaidro: horunžijs un kornets bija vienas un tās pašas podporučikam atbilstošas pakāpes kavalērijas (attiecīgi kazaku un parastās kavalērijas) vienībās. Jāpiebilst, ka lietas sastādīšanas brīdī viņš bija precējies ar katoļticīgu dzimtsmuižnieci Sofiju Simonoļeviču.

Pie šī ieraksta dienesta saraksts beidzas, taču var secināt, ka Bermonts virsnieka pārbaudījumus nenokārtoja un 1909. gadā tika no armijas atvaļināts. Tāpat jāsecina, ka kara laikā ar Japānu viņš noteikti bija demonstrējis arī varonību, par to liecina gan ievainojumi, gan apbalvojumi. Šajā gadījumā ir runa par neapšaubāmi varonīgu kara laika virsnieku, kurš tomēr nav spējis kļūt par kadru jeb profesionālu armijas virsnieku miera laikā, kaut tāda iespēja viņam dota.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Bermonts atkal iesaukts armijā un dienējis kā virsnieks 2. Kaukāza korpusā un 31. armijas korpusā. Sīkāk neiedziļinoties tālākajās gaitās, jākonstatē, ka arī šajā karā viņš četras reizes ievainots un apbalvots, iespējams, sasniedzot sotņika (poručika) vai štābrotmistra (štābkapteiņa) dienesta pakāpi. Pēc tam nokļuva Ukrainā, kur 1918. gadā pats ”piešķīra” sev pulkveža pakāpi; pēc tam Vācijā, kur vervēja krievu karagūstekņus cīņai pret boļševiku režīmu Krievijā, un beidzot Latvijā, kur situācija un vācu karaspēka ieplūšana bija apstākļi, lai varētu ieņemt spēcīgas armijas virspavēlnieka amatu.

Sākās kaujas ar latviešiem. To politiskajā fonā un militārajā norisē jopr­ojām ir daudz neskaidra. Skaidri ir Latvijas motīvi – vēlme nosargāt neatkarību – un Bermonta mērķis – iznīcināt Latvijas un Igaunijas neatkarību, lai nodrošinātu sava karaspēka aizmuguri tālākajā, arī personiski ambiciozajā cīņā pret boļševismu. Tāpat skaidrs arī iznākums – pilnīga Latvijas armijas un tautas uzvara, Bermonta spēku bēgšana uz Lietuvu un pēc tam tālāk uz Vāciju.

Viltīgs kā čūska

Bermonts bija sarežģīta personība. Viņu varētu nosaukt par netipisku augstāko virsnieku. Piedzīvojumu kāre un vēlme pārspīlēt sevis sasniegto bija raksturīga daudziem Krievijas Pilsoņu kara vētrās neatbilstošos amatos iemestiem komandieriem un politiķiem, taču drosmes un uzņēmības trūkumu Bermontam pārmest nevar, tāpat kā neprofesionalitāti viņa komandētajai armijai un tās virsnieku lielākajai daļai. Drīzāk jākonstatē pretējais, tādējādi, kā jau minēts, palielinot Latvijas armijas un tās kritušo karavīru vēsturiskos nopelnus. Viņi to noteikti ir pelnījuši.

Jāsecina, ka pētījumi jāturpina, turklāt arī citu valstu un noteikti Vācijas, Lielbritānijas, ASV arhīvos. Piemēram, ASV Hūvera institūta arhīvā glabājas daļa no Bermonta personiskā arhīva, kurā ir materiāli par Latviju. Latvijā tolaik strādājušais amerikāņu kapteinis ārsts Tomass Orbisons 1919. gada 26. augustā Bruņniecības (tag. Saeimas) namā, kur notika britu, Baltijas valstu un Bermonta apspriede par kopdarbību pret Padomju Krieviju, ir ticies ar Bermontu un atceras ”krāšņajā militārajā uniformā tērpto virsnieku kā iedomīgu, tukšu, viltīgu un vāju cilvēku”, kurš baidījies par savu drošību, tādēļ atvedis līdzi veselu svītu virsnieku. Vēl pēc vairākiem gadiem Orbisons rakstīja, ka viņš staigājis apkārt militāros zābakos ar augstiem papēžiem, īsu matu griezumu ”a la Russia” un šķitis pārlieku pašapzinīgs. ”Es sēdēju pretī viņam pusdienās, kas sekoja sēdei, un iedzēru uz viņa veselību, Dievs, piedod! Mans viedoklis par viņu bija – iedomīgs, sekls vīrs; zināmā mērā gudrs un viltīgs kā čūska; ar zināmu drosmi un bravurīgu uzvedību, bet sirdī gļēvs, Bermonts ieradās konferencē ar bailēm savā komēdij­operas sirdī par to, ka viņu ceļā uz vai no Rīgas var nolaupīt! Viņš bija atstājis savā mītnē pavēli, ka, gadījumā, ja neatgrieztos noteiktā laikā, karaspēka nodaļai jādodas viņu meklēt un viņš jāatbrīvo,” tā Orbisons. Taču ir arī atšķirīgi vērtējumi. Tāpēc, lai palielinātu Latvijas karavīru nopelnus un celtu mūsu vēstures zinātnes kvalitāti, tie jāskata, jāsalīdzina un jāanalizē.

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Nu tad paņem un iztulko to “šedevru”, un tad izvērtēsim viņa rīcības nopietnību, vai mūsu “uzspēlēto” varonību. Tā, pavisam objektīvi.
    … un tas nekādā mēra nenoniecinās iegūto valstisko neatkarību. Tā tika iegūta. Nemazinot, ne karavīru, ne diplomātu lomu.

  2. kad neizglitoti un ambiciozi cilvei tiek pie varas ,tas ta ari notiek….luk cik savariga ir izglitiba

  3. iti avoti (krievu vēsturnieks Aleksandrs Čapenko u. c.) tomēr liecina, ka Pāvels Rafaila dēls Bermonts pasauli ieraudzījis jau 1877. gada 4. martā kā kristīta ebreju tirgotāja dēls.

    Viņa tēvs visdrīzāk bijis Rafails Bērmans (vai Bermondts) – karaīms (jūdaisma paveida pārstāvis), bet māte gruzīniete.

    Iespējams, viņu adoptējis gruzīnu kņazs Mihails Avališvili, no kura viņš vēlāk izveidoja sava uzvārda krievisko versiju “Avalovs”

  4. EBREJU TIRGOTĀJA DĒLS Atbildēt

    Lai gan Bermonts ticēja, ka nākotnē viņam uzcels pieminekli kā Krievijas atbrīvotājam no lieliniekiem, pēcnācēji viņu atceras galvenokārt kā caurkritušu karavadoni ar nožēlojamu reputāciju, viltvārdi un blēdi. Vēsturē viņš iegājis kā avantūrists bez nopietnas akadēmiskas izglītības un praktiskās pieredzes, kurš apstākļu sagadīšanās dēļ bija iecelts par vācu–krievu Rietumu brīvprātīgo armijas Baltijā pavēlnieku (Oberbefehlshaber der Deutsch- Russischen Westarmee im Balticum).
    Savukārt Bermonts apgalvoja: “Esmu karavīrs un varu ar lepnumu teikt, ka nekad neesmu nodevis savu Dzimteni un ķeizaru”.
    “Cars bija Bermonta Dievs”…
    Bermonta dzīves ceļš ir bijis pagalam samudžināts. Memuāri (“Im Kampf gegen den Bolschewismus”, “Erinnerungen von General FŅrst Awaloff”, Hamburg, 1925, tie kā avots gan jāvērtē kritiski) vēsta, ka viņš dzimis 1884. gadā Tiflisā, viņa tēvs it kā bijis kņazs Mihails Antonovičs Avalovs, bet māte – dzimusi kņaziene Kuguševa, stājusies otrajā laulībā ar rotmistru (Stabrittmeister) Bermontu (Bermondt). Citi avoti (krievu vēsturnieks Aleksandrs Čapenko u. c.) tomēr liecina, ka Pāvels Rafaila dēls Bermonts pasauli ieraudzījis jau 1877. gada 4. martā kā kristīta ebreju tirgotāja dēls.

  5. Kāpēc to čali kaut kā pin ar Vāciju? Dzimis, audzis, karojis Krievzemē… Pa Vāciju tik slapstījies un kaut ko kādam tur solījies cīnīties pret boļševikiem, kaut gan amerikāņi ar eiropiešiem tikko bija nosponsorējuši Oktobra revolūciju Krievzemē…

  6. bez savas sejas

    • Pāvels Bermonts-Avalovs (krievu: Павел Рафалович Бермонт-Авалов, vācu: Pavel Bermondt-Avalov, dzimis 1877. gada 4. martā Tbilisi, miris 1973. gada 27. decembrī pēc citiem datiem 1966. vai 1974. gadā, Ņujorkā) bija Krievijas impērijas Usūrijas kazaku karaspēka virsnieks Pirmā Pasaules kara laikā, vēlāk Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijas virspavēlnieks 1919. gadā.
      Dzimis kā Pinčus Bērmans 1877. gadā Tbilisi, par viņa izcelsmi ir izteiktas dažādas versijas. Viena no tām vēstī, ka viņa tēvs Rafals Bērmans (vai Bermonts) bija karaīms (jūdaisma paveida pārstāvis), bet māte — gruzīniete. Viņu adoptēja gruzīnu kņazs Mihails Avališvili, no kura viņš vēlāk izveidoja sava uzvārda krievisko versiju — Avalovs. Ieguvis muzikālu izglītību, viņš 1900. gadā iestājās kara dienestā, 1906. gadā piedalījās Krievu—japāņu karā, paaugstināts par virsnieku. 1906. gadā bija Usūrijas (Aizbaikāla) kazaku orķestra diriģents Tālajos Austrumos. Kazaku karaspēkā 1914. gadā ieguva kapteiņa pakāpi un piedalījās Pirmajā Pasaules karā 2. Kaukāza, vēlāk 31. armijas korpusā.
      Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas uzturējās Vācijas karaspēka okupētajā Ukrainā, kur viņu apcietināja ukraiņu nacionālisti. Pēc atbrīvošanas devās uz Vāciju, kur 1919. gada 8. februārī Zalcvēdeles krievu kara gūstekņu nometnē sāka formēt savu karaspēka vienību cīņai ar boļševikiem, tika paaugstināts par pulkvedi.
      1919. gada 12. jūnijā Bermonts ar savu karaspēka vienību ieradās Jelgavā. Pēc sakāves Cēsu kaujās un Strazdumuižas līguma nosacījumiem vācu un krievu karaspēka vienībām bija jāatstāj Latvija, tomēr 5. septembrī viņš sevi pasludināja par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas virspavēlnieku. 26. septembrī viņš noslēdza slepenu līgumu ar Rīdigeru fon der Golcu par vācu daļu iekļaušanu Rietumarmijas sastāvā, lai kopā ar Dzelzsdivīzijas daļām cīnītos pret Latvijas Pagaidu valdības un Lietuvas armijām. 6. oktobrī Bermonts deva pavēli ieņemt Rīgu un 9. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Pēc Rietumkrievijas armijas sagrāves viņš emigrēja uz Vāciju, pēc Hitlera nākšanas pie varas tika izraidīts un 1936. gadā caur Serbiju devās uz Ņujorku ASV, kur arī aizvadīja atlikušo dzīves daļu.

  7. tādu pilna krievija

  8. Tātad tad, kad Brīvības cīņas jau teju uzvarētas un Bermonts patriekts (Rīgas sargi?), Baltijas valstu delegācijas tiekas ar Bermontu, lai runātu par kopīgu darbošanos pret Padomju Savienību? Tā? Tad, cik principiāli mēs gan esam bijuši?

    ” Latvijā tolaik strādājušais amerikāņu kapteinis ārsts Tomass Orbisons 1919. gada 26. augustā Bruņniecības (tag. Saeimas) namā, kur notika britu, Baltijas valstu un Bermonta apspriede par kopdarbību pret Padomju Krieviju, ir ticies ar Bermontu un atceras”

  9. Visparastākais krievu slepkava.

  10. Izskatās, ka tajā fotogrāfijā bēru vainagu tur letiņu virsnieks?
    Naģenes stils akurāt kā latv.strēlniekiem.

  11. Meli par B. tieksmi iznīcināt Latviju. Palasiet, autor, Bermonta grāmatu par cīņu pret boļsēviku sērgu!

    • No kadas alas sis pukis Atbildēt

      izlidis? Bus savu karstumu atradis ugunsudeni!! Laikam Bermonts tad bus bijis liels antibolseviks un brivas pasaules aizstavis pret kuru latviesi bezkaunigi ka tumsoni uztajas!!!

    • Kur var dabūt Bermonta grāmatu?

      • Bermonta grāmata iznāca 1925. gadā Vācijā krievu un vācu valodā. Latvijā to ievest neļāva. Man ir eksemplārs vācu valodā, Kara muzejā ir krievu eksemplārs, NB Bonga fondā ar Bermonta autografu vācu valodā. Krievu teksts atrodams internetā (man kaut kur starp failiem glabājs). Atkārtoti izdots nav ne vācu, ne krievu valodā. Tāpēc, ka jāslēpj “patriotiskā” patiesība.

  12. Lai Dieviņš, kā saka, nogrābstās par tik seklu rakstiņu.

INFOGRAFIKA. Pieaug atbalsts spīdzināšanaiVai sagūstītos ienaidnieka kaujiniekus drīkst spīdzināt, lai iegūtu svarīgu militāro informāciju? (%)
Draugiem Facebook Twitter Google+