“Nevienam nav tiesību būt aizvainotam.” Salmanam Rušdi – 70 3
Pasaulslavenajam rakstniekam Salmanam Rušdi šodien aprit 70. Viņa grāmatas, runas un intervijas ir tik pārpilnas ar spožiem citātiem, ka grūti izvēlēties kādu aptveramu daļu un to publicēt. Lūk, 20 Rušdi izteikumi, kuri šķita nozīmīgi šajā brīdī.
Ir viens jautājums, kurā jābūt skaidrībai: terorisms nav cenšanās sasniegt leģitīmus mērķus ar neleģitīmiem līdzekļiem. Lai ko slepkavas censtos sasniegt, starp viņu mērķiem noteikti nav labākas pasaules radīšana. Tā vietā viņi nogalina nevainīgus ļaudis.
Kā var sakaut terorismu? Neļaujoties tikt iebiedēti!
No pašiem sākumiem cilvēki ir izmantojuši Dievu, lai attaisnotu neattaisnojamo.
Ticība bez šaubām ir atkarība.
Kas ir izteiksmes brīvība? Bez tiesībām aizvainot tā beidz pastāvēt.
Nevienam nav tiesību būt aizvainotam. Tādas tiesības nav ierakstītas nevienā deklarācijā, kuru esmu lasījis.
Es neapskaužu cilvēkus, kuri zina, ka viņi spēj pilnīgi izskaidrot pasauli, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi nepārprotami kļūdās.
Kad lasītājs iemīlas grāmatā, tā atstāj viņā savu būtību, gluži kā radioaktīvi nokrišņi aramzemē, un ir skaidrs, ka pēc tam noteikti kultūraugi tajā vairs neaugs, bet neparedzami var uzdīgt citi, neparasti, daudz fantastiskāki dzinumi.
Nevar novērtēt iekšēju ievainojumu pēc ieroča atstātā cauruma ādā.
Ne visas iespējas mums ir atvērtas. Pasaule ir ierobežota; mūsu cerības šļakstās pāri malām.
Mūzika, mīlestība nāve. Pilnīgi noteikti trīsstūris; iespējams, pat mūžīgs.
Optimisms ir slimība.
Mēs esam vienīgie dzīvnieki, kuri stāsta stāstus, lai saprastu pasauli, kurā dzīvojam.
Mēs vienmēr krītam mīlestībā kā neziņā, jo tas ir sava veida kritiens. Aizverot acis, mēs lecam no klints, cerot uz mīkstu piezemēšanos. Ne vienmēr tā ir mīksta, taču bez šī lēciena nekas nedzimst.
Tās vienmēr bijušas sievietes, kuras izvēlas, un vīriešu loma bija just pateicību, ja viņi bija gana laimīgi, lai tiktu izvēlēti.
Bērni ir trauki, kuros vecāki ielej savu indi.
Mācības, kuras cilvēki iemācās skolā, ne vienmēr ir tās, kuras skola domā mācām.
Mūsu dzīve mums iemāca, kas esam.
Es zinu, kad cilvēki attālinās, viņi parasti nesaprašanos izmanto kā ieroci, apzināti ņemot nūju aiz nepareizā gala un sevi ar to savainojot, lai apliecinātu otra nodevību.
Reizēm leģendas veido realitāti un kļūst noderīgākas par faktiem.
Viena no vispārsteidzošākajām cilvēcisko notikumu iezīmēm ir tā, ka neiedomājams tik bieži kļūst iedomājams.
