Ārija Elksne (1928 – 1984).
Ārija Elksne (1928 – 1984).
Ārija Elksne (1928 – 1984).

“Nevienam negribu es būt par nastu”. Ārijas Elksnes laime un melnākais rudens 9

Viens no visplašāk zināmajiem krievu rakstnieka Antona Čehova citātiem, šķiet, ir: “Cilvēkā visam jābūt skaistam – gan sejai, gan apģērbam, gan dvēselei un domām.” Tieši tas man pirmais nāk prātā, domājot par dzejnieci Āriju Elksni (7.02.1928. – 29.09.1984.) viņas 90. jubilejas gadā.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Skatoties fotogrāfijas, redzama skaista – ne klasiski satriecoši skaista, nē –, taču ļoti šarmanta personība. Arī cilvēki, kuri dzejnieci pazina personīgi, viņu atceras tieši tādu – skaistu, ar sievišķīgu prasmi izvēlēties un nest rotas un labu apģērbu, gana pelēkajā padomju ikdienā piemeklēt skaista dizaina lietas, iekopt puķu dārzu, kurš priecēja ziediem no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Un, jā, arī iekšēji skaistu – iespējams, ne pārplūstoši sirsnīgu, toties, kā atceras literatūrzinātniece Astrīda Skurbe no kopīgā laika Rakstnieku savienībā: “Ārija bija ļoti jauks cilvēks, viņa vienmēr runāja ļoti atturīgi par citiem, nekad netenkoja.” Savukārt rakstniece, tulkotāja Daina Avotiņa atminas, ka viens no mīļākajiem dzejnieces teicieniem bijis: “Dzīve ir skaista, ja to skaisti dzīvo.”

Mēs katrs nākam no savas bērnības. Ārija Elksne bērnību pavadīja Cēsīs un Jēkabpilī. Kā atceras klasesbiedrene no ģimnāzijas laika, literatūras pētniece Lūcija Ķuzāne, Ārija, tobrīd vēl uzvārdā Grietiņa, vienīgais bērns ģimenē, “vienmēr bija ļoti labi ģērbusies, vienmēr ļoti pašpārliecināta”. Jautāta, vai bijušas draudzenes, Lūcija Ķuzāne atbild noliedzoši: “Es biju no nabadzīgas leišmales pagasta ģimenes, bet viņa zināmā mērā nāca no patriciešiem, tēvs Jānis Grietiņš bija muzikants vietējā garnizona orķestrī, draudzenes – virsnieku meitas. Vide mums abām bija stipri atšķirīga.” Ārija šķitusi arī tā kā vairāk pieaugusi, vairāk nobriedusi par klasesbiedriem, un, kad sākotnēji meiteņu klasei kara laikā pievienojušies arī puiši, tieši Ārija saistījusi viņu uzmanību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lūcija Ķuzāne atceras arī iespaidu, ka Ārija bijusi godkārīga un ļoti centīga mācībās: “Kad viņa izsaukta izgāja klases priekšā, kā atvēra muti, tā arī norunāja visu savu stāstāmo, turklāt tā bija vienmēr. Mums pārējiem – kā nu kuru reizi, kā kuru. Es, piemēram, aizrāvos ar grāmatu lasīšanu un ne vienmēr biju sagatavojusies stundām… Kādā satikšanās reizē vairākus gadus pēc skolas gan viņa man teica: “Jūs jau laikam domājāt, ka man tās labās atzīmes nāca viegli, bet tā nebija, es ļoti daudz mācījos.””

Lūcija Ķuzāne atceras arī kādu Ārijas jaunības nedarbu. Tā kā bijis kara laiks un droši vien sarežģīti atrast labus pedagogus, ķīmijas skolotājs izrādījies savdabis, bet iespējams arī, ar kādu psihisku kaiti, un savus skolēnus nav mācījis nemaz. Tādēļ, tuvojoties eksāmenam, ģimnāzisti bijuši visai satraukti, taču Ārija nākusi klasesbiedriem palīgā. Noorganizēts vesels špikeru maratons: katrai biļetei sarakstīts špikeris, eksaminējamais slepus pa durvju lodziņu parādījis biļetes numuru, bet pa durvju apakšu saņēmis vajadzīgo lapiņu ar “ātro palīdzību”. “Es biju iemācījusies pirmās trīs biļetes un, kāda laime, eksāmenā izvilku pirmo. Man piedāvāja špikeri, es atteicos, jo zināju, un laikam jau Ārija ņēma ļaunā, iespējams, uzskatīja, ka esmu iedomīga. Tādēļ arī neaicināja uz špikeru svinīgo dedzināšanu, ko viņa ar draudzenēm vakarā sarīkoja,” atceras Lūcija Ķuzāne, piebilstot, ka pašai Ārijai gan špikeri nav bijuši vajadzīgi, bet izjokot skolotājus viņai paticis.

Skola pabeigta ar sudraba medaļu, tādēļ iestāties Medicīnas institūtā, kuru Ārija izvēlējusies jaunības drauga, kāda leģionā iesaukta puiša, iespaidā, bijis pavisam viegli. “Par to, ka studēs, Ārijai nebija nekādu šaubu, viņas ar draudzeni Ventu Vecumnieci pēdējos divus gadus par to vien runāja, ka dosies uz Rīgu un kādas perspektīvas tas viņām pavērs,” teic Ķuzāne.

Medicīna tomēr neizrādījās kārtīgās skolnieces sapņu profesija. Institūtu Ārija Grietiņa pabeidza, pāris gadus profesijā nostrādāja, šajā laikā turklāt iepazīstoties ar savu pirmo vīru Aleksi Demidovu. Piedzima meitiņa Ieviņa (vēlāk arhitekte Ieva Bērziņa, 1952 – 2008), taču, kad viņai bija seši gadi, ģimene izira. Tie laikabiedri, kuri atceras pirmo dzejnieces laulību, intervijās teikuši, ka tā nav bijusi saderīga gan atšķirīgo interešu dēļ, gan arī tādēļ, ka Aleksis mīlējis iedzert. Ārijai savukārt šajā laikā jau bija radusies dziļa interese par dzeju. Kā runā, pseidonīmu “Elksne” palīdzējis izdomāt Jūlijs Vanags, ar kuru jauno dzejnieci saistījusi draudzība, bet, iespējams, arī dziļākas jūtas.

Reklāma
Reklāma

Tautas dzejniece

“Ej mācies, draugs, no kokiem mežā / No zāles pļavā mācies, draugs, – / Nav labi pārāk tuvu zarot, / Nav labi pārāk tuvu augt.”

1960. gadā iznāca pirmais Ārijas Elksnes dzejas krājums “Vārpu valoda”, un viņas savdabīgā, ļoti personiskā poēzija uzreiz uzrunāja plašu lasītāju loku. Ar gadiem tautas mīlestība auga augumā, padarot Āriju Elksni par, ļoti iespējams, visvairāk lasīto padomju laika dzejnieci. Par šo tuvību tautai atsevišķi kolēģi literāti mēdza arī ironizēt, Elksnes dzejas krājumu lasīšanu un glabāšanu kā mietpilsonisma pazīmi piesauc jaunais dzejnieks Gunāra Priedes lugā “Aivaru gaidot”, tomēr faktu tas nemaina: Ārijas Elksnes dzejas krājumus izpirka vēl karstus (tas gan padomju gados notika ar teju visu dzejnieku krājumiem), gaidīja tikšanos ar iemīļoto dzejnieci, viņas dzejoļus rakstīja apsveikumos, no galvas zināja visu vecumu meitēni, jaunkundzes un dāmas. Viņa pati 50 gadu jubilejas runā sacīja: “Es zinu, ka pamatoti ir kritikas pārmetumi par zināmu tematisku šaurību, bet es varu uzrakstīt dzejā tikai to, ko esmu izlaidusi caur savu sirdi. Un caur savu sirdi visus pasaules plašumus nespēju izlaist…”

Ārija Elksne ir bijusi sirsnīga kolēģe, vienmēr priecājusies par citu iznākušajiem dzejas krājumiem, savulaik atcerējās draudzene, nu jau mūžībā aizgājusī dzejniece Olga Lisovska. Draudzeņu pulciņā bijušas arī dzejnieces Lija Brīdaka un Daina Avotiņa, notikuši pat kopīgi dzejas lasījumi. “Ārija ļoti raizējās, lai mūsu tolaik ciešās četrotnes kopējais iecerētais dzejas vakars “Četras dzīves krāsas” izdotos labi,” atceras Daina Avotiņa. “Viņai rūpēja, lai nelasām dzejoļus, kas būtu tematikā līdzīgi un uzdzītu klausītājiem garlaicību; rūpēja pat mūsu četru ārējais izskats: saskanīga, bet dažāda tērpu krāsa, matu sakārtojums un tā tālāk. Atkal kopā saplūda viņas sievišķīgā un literārā gaume.”

Savukārt Astrīdai Skurbei par Ārijas Elksnes izteikti sievišķīgo attieksmi pret tērpiem vēl kādas citas atmiņas: “Viņa bija ļoti skaista sieviete, bet arī ļoti atturīgi eleganta. Tajos laikos jau bija maza iespēja sievietēm izvēlēties apģērbu un pucēties, dažreiz gadījās, ka ballēs Regīna Ezera ar Elksni vienojās, ko katra vilks, lai nesagadītos vienādas kleitas, jo to jau dāmas nekad negrib.” Tāpat Ārijai Elksnei savureiz iznākusi vārdu apmaiņa par stila jautājumiem ar padomju laika Pašu Galveno Dzejnieci Mirdzu Ķempi, atceras Astrīda Skurbe: “Ārija bija ļoti cēla. Mirdza Ķempe viņai reiz teica, mēs to arī dzirdējām, ka viņai nemaz nepatīk tādas ļoti nolaizītas un pareizas frizūras, ka mākslinieciska nekārtība izskatās labāk, bet Ārija atbildēja, ka viņai gan patīkot. Un viņa tiešām vienmēr bija ļoti skaisti sapucēta, safrizēta.”

Vēlīnā laime

“Es ticu cilvēkam savam, / viņš noteikti kaut kur ir, / Nezinu tikai, cik gadu, / cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.”

Profesionāli un sievišķīgi Ārija Elksne 60. gadu sākumā plauka un ziedēja. Personiskajā dzīvē dzejniecei veicās mazāk. Visi, kas dzejnieci atceras, piemin viņas dziļo iekšējo nepieciešamību mīlēt un justies mīlētai, būt vienīgajai un neatkārtojamai kādā sirdī. Taču – tā runāja – šajā laikā dzejniecei bija lemta vien slepena puslaime, jo viņai sirdī bija iekritis izskatīgais, tumšmatainais dzejnieks Arvīds Skalbe, tikai dažus gadus par Āriju Elksni vecāks. Cik bijis nojaušams, jūtas bijušas abpusējas, taču Skalbe bija precējies un šķirties negrasījās.

Mīlestība galu galā atnāca, vairs īsti negaidīta. Dzejniecei bija jau četrdesmit, kad literātu braucienā uz Kabardu-Balkāriju viņas sirdi iekaroja pazīstamais operdziedātājs, LPSR Tautas skatuves mākslinieks Miķelis Fišers (1915 – 1984). Kā atceras rakstnieks Zigmunds Skujiņš, no šī brauciena pārradušies “divi laimīgi pāri – Imants Ziedonis ar Ausmu Kantāni un Ārija Elksne ar Miķeli Fišeru”. Tiesa, arī dziedātājs bija precējies, tomēr jaunās mīlestības dēļ laulību, kurā bērnu nebija, šķīris un apprecējies ar Āriju Elksni. Kad dzejniecei bija jau 42 gadi, piedzima Miķelis juniors – patlaban labi pazīstamais mākslinieks Miķelis Fišers.

Par to, ka Ārija patiešām ļoti mīlēja Miķeli Fišeru senioru, nešaubījās neviens, kurš viņus pazina. Daina Avotiņa atceras kopīgos ģimeņu izbraucienus uz vēžošanu Latgalē – kamēr vīri un meitas (Miķelītis juniors vēl nebija piedzimis) ķēruši vēžus, viņas abas iekārtojušas vietas naktsguļai, sarūpējušas vakariņas un runājušās. “Pļava tinās vieglā, zilzaļā, saulrieta caurspīdētā miglā, kas šūpojās kā izklāts milzu šķidrauts, kaut arī vēja nemaz nebija. Visapkārt svilpoja, čivināja, trallināja putni. Zem skrejoša zvēra kājām reizumis mežā nokrakšķēja kāds sausoknis zars. Un Ārija sapņaini jautāja: “Daina, vai tu dzirdi šo miera dziesmu? Vai tu izjūti šī klusuma glāstus? Kas gan pasaulē skaistāks par dabu, bērniem un mīlestību?””

Iespējams, pārāk mīlēja, kāds teiks. Lūcija Ķuzāne atceras pāris gadījumu, kad Ārija Elksne un Miķelis Fišers viesojušies Jēkabpilī; viens no tiem – bijušo klasesbiedru salidojums. “Padomju laikā bija mode rīkot dažādus sarīkojumus somu pirtīs. Bijām noīrējuši tādu “Smilšatvaru” Salā, apsēdāmies pie galda un kāds teica, lai es vadu galda ritējumu, tā kā piederu vietējiem un esmu arī tikšanās rīkotāja, bet pārējie pēc kārtas stāstīs, kā gājis un kas sasniegts. Ārija kā klases vecākā pirmā pastāstīja savu runājamo, Miķelis Fišers pieliecās, kaut ko pateica sievai, un viņa saka: “Miķelis ir noguris, viņš ies uz istabu, un es iešu viņam līdzi.” Viņa aizgāja, mūs atstājot platām mutēm. Nospriedām, ka vīrs ir gan dārga manta, bet mēs citas laikam ļautu vīriem vieniem iet uz istabu atpūsties…”

Tādēļ, uzzinājusi vai, iespējams, tikai turēdama vīru aizdomās par neuzticību, Ārija Elksne nespēja piedot. No mīļās, pašas iekoptās Baltezera mājas dzejniece kopā ar dēlu atgriezās tā dēvētajā rakstnieku mājā Vesetas ielā. Miķelis Fišers seniors pārdzīvoja, lūdza draugiem, lai aprunājas ar Āriju, un viņi to tiešām darījuši, taču dzejniece nav bijusi pielūdzama. Kas salūzis – salūzis, un atpakaļ vairs nav saliekams. Liktenīgajā 1984. gadā, kad Miķelis Fišers seniors nonāca slimnīcā, uz nāvi slims ar vēzi, tikai ar lielām grūtībām izdevies pārliecināt Āriju Elksni apciemot viņu slimnīcā. Dzejniece turp aizgājusi tikai vienu reizi, bet viņas dāvinātais puķu pušķītis pēc Miķeļa Fišera seniora nāves atrasts viņam zem spilvena…

Vismelnākais rudens

“Talants izsmeļ cilvēku / kā saule palu ūdeni, / Un, ko lai dara tad, / ja nāk melni melni rudeņi?”

Diemžēl ģimenes sairums sakrita ar slimības, no kuras dzejniece cieta jau ilgus gadus, saasinājumu. Astrīda Skurbe atceras: reiz, kad vajadzējis kādas zāles Rakstnieku savienības aptiekā, gadījusies aiz Ārijas Elksnes un jutusies satriekta, redzot, cik daudz medikamentu viņai nepieciešams. Savukārt Daina Avotiņa stāsta – reiz, kad abu ģimenes kopīgi izbraukušas pie jūras, Ārija pasūdzējusies, ka zāļu dēļ viņai grūti rakstīt. “Ieminējos, ka varbūt var tās zāles nelietot, bet Ārija saskumusi teica: “Jādzer, Dainīt, jādzer! Citādi man top ļoti slikti.” Vasarā un ziemā bijis vieglāk un gaišāk, bet pavasari un rudeņi kļuvuši arvien grūtāki un smagāki, pat ja lasītāji, kuri dzejnieci burtiski dievināja, tikšanās reizēs nemanīja apdzisušo skatienu.

Par nervu kaitēm pirms 40 gadiem daudz nerunāja, tas bija viens no tabu tematiem, taču Ārija Elksne bija mediķe pēc izglītības. Viņai bija iespēja konsultēties ar kolēģiem, no kuru vides profesionāli bija aizgājusi, taču kurus pazina personiski un kuriem varēja uzticēties. Un viņai bija pašas apgūtās zināšanas, kuras ļāva nojaust, kā slimība attīstīsies tālāk. Tādēļ, iespējams, tas nebija mirkļa izmisums un pat ne uzkrājusies bezcerība, kas traģiskajā 1984. gada Miķeļdienā dzejniecei lika izvēlēties lēcienu pretī neizbēgamajam. Kas zina, varbūt šajā solī bija koncentrējies visa mūža vadmotīvs, kas dzirdams Ritas Trences dziedātajā dziesmā “Šai gaismas mirklī…” ar Ārijas Elksnes vārdiem: “Nevienam negribu es būt par nastu, / No tā man laikam ir visvairāk bail…”

Protams, padomju prese nerakstīja par to, kā tieši no dzīves aizgājusi tautā iemīļotā dzejniece, tomēr patiesība aizskanēja līdz vistālākajiem novadiem. Āriju Elksni izvadīja no Rakstnieku savienības telpām, un Rīgas pilsētas izpildkomiteja, kuru tobrīd jau vadīja Alfrēds Rubiks, atļāva Krišjāņa Barona ielā uz stundu apturēt satiksmi. “Jaunajiem rakstniekiem bija jādežurē, vestibilā bija viņas portrets, ziedi, cilvēki nāca atvadīties, visa iela bija pilna, un pilsētas vadība bija apturējusi tramvajus, nelaida kādu brīdi satiksmi pa Barona ielu,” atceras Astrīda Skurbe. Pēc atvēlētās stundas esot saņemts pikts zvans no pilsētas vadības, vai tagad nevarētu palaist atkal visu transportu? “Bet mūsējie teica – vēl ir pilnas ielas, cilvēku ļoti daudz un negribētu vis vēl atjaunot satiksmi, jo visi grib atvadīties no Ārijas…”