Ekonomika
Bizness

Neviens no ārzemēm nenāks mūs glābt. Saruna ar Ģirtu Rungaini8


“Prudentia” partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis: “Viena no Latvijas priekšrocībām, pateicoties mazajam izmēram, ir tā, ka ceļš no pilnīga sākuma līdz uzņēmuma vadītājam vai premjeram ir pilnīgi reālistisks.”
“Prudentia” partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis: “Viena no Latvijas priekšrocībām, pateicoties mazajam izmēram, ir tā, ka ceļš no pilnīga sākuma līdz uzņēmuma vadītājam vai premjeram ir pilnīgi reālistisks.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Korporatīvo finanšu uzņēmuma “Prudentia” partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis – par nacionālo kapitālu un to, kādu attīstības ceļu izvēlēties.

 

Vai iespējams runāt par to, ka pastāv Latvijas nacionālais kapitāls un kā tas attīstās?

Ģ. Rungainis: Mēs esam latvieši. Mums ir mūsu valsts. Mūsu izpratni par lietām nosaka valstu attiecības – Latvija un ASV, Latvija un Vācija, Latvija un Krievija.

Taču pēc būtības, biznesa izpratnē, mēs esam teritorija ar pusotru līdz diviem miljoniem iedzīvotāju, un, lai kā arī cilvēkiem tas nepatiktu, vispareizāk būtu lietot terminu “pilsētvalsts”, proti, Rīga un tai apkārt esošās teritorijas.

Un tas ir labi! Jo mēs dzīvojam XXI gadsimtā, kas vēl vairāk nekā iepriekšējais būs urbanizācijas un koncentrācijas gadsimts. Cilvēku koncentrācija pati par sevi jau pievieno vērtību biznesam.

Es pats to sapratu tikai pirms gadiem pieciem, skatoties kādu prezentāciju par ASV. Mūsu apziņā dzīvo priekšstats par augsti attīstītajām ASV, kur visi dzīvo modernu un nodrošinātu dzīvi. Bet tā nemaz nav!

ASV patiesībā arī ir augsti attīstītu punktu, proti, pilsētu, kopums, starp kuriem ir vāji attīstītas teritorijas. Un šie punkti galvenokārt izvietoti gar abām valsts piekrastēm.

Milzīgo ASV ekonomiku patiesībā veido relatīvi neliels skaits pilsētu un ap tām esošās aglomerācijas. Amerikas vidiene ekonomiskā izpratnē ir gandrīz tukša.

Runājot par Latviju – mums ir relatīvi liela teritorija, kurā ir piecas pilsētas, kuras var saskatīt bez palielināmā stikla, ja skatās no Vašingtonas vai Berlīnes.

Atgriežoties no šīs domas pie kapitāla tirgus, mums ir mazāk nekā divi miljoni diezgan trūcīgu iedzīvotāju, kuru ekonomiskā jauda, vērtējot pēc pirktspējas paritātes, ir apmēram divarpus reizes zemāka nekā vidējam Vācijas iedzīvotājam.

Īsi sakot – Latvijas ekonomiskā jauda ir apmēram salīdzināma ar 700 – 800 tūkstošiem iedzīvotāju lielu Vācijas pilsētu. Un šādos apstākļos mēs gribam runāt par nacionālo kapitālu un tā tirgu?

Skaidrs, ka, apjēdzot šo realitāti, ir grūti par to runāt. Viena no kapitāla tirgus būtiskām pazīmēm ir likviditāte jeb iespējas pārdot savus aktīvus. Mums tā ir būtiski ierobežota – jebkurš mēģinājums iziet no tirgus, pārdot, izraisa būtiskas cenu svārstības.

Tā ir tieša liecība par to, ka tirgus ir mazs un sekls. Tādēļ uz kapitāla tirgu būtu jāskatās vismaz Baltijas perspektīvā.

Pasaule pēdējos simt gados ir būtiski mainījusies. Pirms simt gadiem Latvijā bija apmēram divi miljoni pasaules kontekstā lieliski izglītotu iedzīvotāju, bet pasaulē – apmēram pusotra miljarda.

Pagājuši simts gadi, un pasaules iedzīvotāju skaits ir pieckāršojies, līdz septiņarpus miljardiem, bet Latvijā joprojām ir ap diviem, tikai tagad jau ar diezgan viduvēji izglītotiem iedzīvotājiem.

Šādi skatoties, mūsu relatīvā nozīme gadsimta laikā ir samazinājusies piecas reizes.

 

Tātad vietējā kapitāla nav un nebūs?

Tieši otrādi – tas pastāv un pieaug. Kopš neatkarības atgūšanas vietējais kapitāls pakāpeniski pieaug. Protams, kaut kas šajos gados ir zaudēts un izšķērdēts.

Privatizācijas laikā visai tipisks biznesa paraugs bija tas, ka kāds privatizē miljardu vērtu uzņēmumu, tālāk to pārdod par simts miljoniem un jūtas labi nopelnījis.

Nevar teikt, ka arī Latvijā nebūtu šāda “biznesa” paraugu. Taču kopumā kapitāla Latvijā ir vairāk. Tam gan ir cita problēma – pārsvarā šis kapitāls nav likvīds.

Taču arī likvīdā kapitāla daļa un apjoms pieaug. Rezidentu kontu atlikumi bankās ir ap desmit miljardiem eiro, un šis skaitlis visu laiku nepielūdzami aug. Jautājums ir par to, ko un kā mēs ar šo kapitālu darām.

Ja runājam ne tikai par kapitālu, bet arī par kapitāla tirgu, kas pirmkārt ir akciju tirgus, tad bez vietējā kapitāla tas vēl nekad un nekur nav attīstījies.

Neviens no ārzemēm nenāks mūs glābt, to varam tikai mēs paši. Ja būs aktīvs vietējā kapitāla tirgus, kurā būs iespējams nopelnīt, tad nāks arī ārvalstu kapitāls, kas vēlēsies nopelnīt. Taču tas notiks tieši šādā kārtībā – vispirms vietējie, tad ārzemnieki – nevis otrādi.

 

Un – vai mums izdodas?

Vienas paaudzes laikā kopš atgriešanās civilizācijā mēs esam izdarījuši diezgan daudz, taču jāatzīst, ka pārsvarā tās ir bijušas vienkāršās lietas. Pirms paaudzes – nebija preču, nebija tirgus, viss bruka kopā.

Paaudzes laikā ir izveidots tirgus, sabūvēti veikali, izveidota loģistika, lai būtu iespēja nopirkt preces.

Lai varētu maksāt par šīm precēm, ir izkarota kāda nekāda vieta starptautiskajā darba dalīšanā – alga vairs nav 100, bet drīzāk gan 1000, kas liecina par lielāku pievienoto vērtību.

Protams, augusi arī inflācija, bijušas naudas devalvācijas, tāpēc labklājības pieaugums nav desmitkārtīgs, tomēr tas nenoliedzami ir. Taču problēma ir tā, ka cilvēki nav apmierināti, grib dzīvot labāk – pelnīt Vācijas vai Anglijas algas.

Arī bizness grib nopelnīt vairāk, tas ar skaudību skatās kaut vai uz Zviedrijas vai Somijas tirgiem un saprot, ka tur iespēju ir vairāk. Ko mums darīt, lai to panāktu, lai uzlabotu savu ne pārāk veiksmīgi, drīzāk ar taustes palīdzību, atrasto vietu pasaules tirgos?

It kā atbilde visiem ir skaidra – ir jāatrod veids, kā pievienot savam darbam lielāku vērtību, rāpties augšup pa starptautiskās darba dalīšanas ķēdīti. Jautājums tikai – kā.

Patiesībā tādai nelielai pilsētvalstij kā Latvija pašai nekas jāizdomā nav – viss jau kaut kur ir izdomāts un izmēģināts. Tas, kas mums traucē to saskatīt, ir mūsu pašu iedomas un pieņēmumi par to, kā jānotiek lietām.

Mēs par sevi domājam kā par valsti – mums ir desmitiem vēstniecību, avīžu, portālu un radiostaciju, valsts pārvaldes aparāts, armija – un tas viss tādā vidēja izmēra Vācijas pilsētā.

Ja skatāmies uz citām valstīm, kur iedzīvotāju skaits vēsturiski ir bijis salīdzināms ar Latviju, piemēram, Šveici, Dāniju vai Somiju, redzam, ka daļa no šo valstu veiksmes ir tas, ka viņiem ir izauguši t. s. “nacionālie čempioni”, tad tie pārauguši savas valsts robežas un kļuvuši par starptautiskiem milžiem.

Ja šādu uzņēmumu izdodas izveidot, tad var vairāk nopelnīt, bet nepieciešams arī daudz vairāk maksāt vadītājiem un darbiniekiem.

Daudz ko Latvijas nepietiekami augstajās algās nosaka darbošanās tikai pa mazo lokālo tirgu, jo šis tirgus lielāku cenu par precēm vai pakalpojumiem nav spējīgs samaksāt.

Ir jāķeras pie čempionu radīšanas. Kāda ir iespēja, ka talantīgs Latvijas students, ieguvis labu izglītību ārzemēs, kļūs par starptautiska koncerna vadītāju ar lielu algu? Praktiski nekāda.

Kāda ir iespēja, ka tas pats students kļūs par Latvijā strādājoša, bet veiksmīgi starptautiski konkurējoša uzņēmuma vadītāju ar lielu algu? Tuvu simts procentiem.

Lūk, arī viena no izaugsmes un labklājības atslēgām. Šādi vadītāji kļūs par atdarināšanas cienīgiem paraugiem citiem studentiem, jo viena no Latvijas priekšrocībām ir tā, ka ceļš no pilnīga sākuma līdz uzņēmuma vadītājam vai premjeram ir pilnīgi reālistisks.

“Latvian dream” ir iespējams un reāls! Turklāt viens no nacionālo čempionu efektiem ir tas, ka tas rada labklājības pieaugumu visur – jo katrs sāk izvērtēt, kāpēc iet par mazu algu, ja var strādāt lielā starptautiskā uzņēmumā par būtiski lielāku.

Ap šiem uzņēmumiem veidojas arī piegādātāju klāsteris, kas ceļ vispārējo ražošanas un pakalpojumu kvalitāti un algas.

 

Kas nepieciešams, lai to izdarītu Latvijā?

Te atgriežamies pie paaudzēm. Nākamās uzņēmēju paaudzes uzdevums ir iziet ārpus Latvijas. Mūsu vietā to neizdarīs ne zviedri, ne vācieši, ne amerikāņi. Viņi Latvijas čempionus neizveidos, viņiem to nevajag, jo viņi veido savus čempionus.

Vai tagad vajadzētu pieņemt valsts programmu “nacionālo čempionu” veidošanai? Nē, jo valsts to nespēj izdarīt. Tas, ko valsts spēj – redzot, ka šādi čempioni veidojas, neiznīcināt un nenospiest, bet atbalstīt tos.

Te negatīvs piemērs ir pašreiz notiekošais ar azarta spēļu nozari Rīgā – to mēģina iznīcināt, un kas būs ieguvēji? Dārgo viesnīcu īpašnieki, kas lielākoties nav vietējā kapitāla pārstāvji.

 

Uz kā rēķina šādi čempioni var parādīties, ņemot vērā, ka protekcionistiskas metodes Eiropas Savienībā vairs nav iespējamas?

Uz prāta rēķina. Attīstot prātu un domāšanu, domājot par nākotni, nevis tikai par šībrīža labumu. Šādi mazi potenciālie aizmetņi jau pastāv – “Hansamatrix”, “SAF tehnika”, “Mikrotīkls” un citi. Taču tie vēl ir mazi, izņemot varbūt “Mikrotīklu”. Tiem jāuzaug.

Te vajadzīgas personības, cilvēki, kas spēj būvēt impērijas. Tāpat vajadzētu skatīties arī uz to, kurās nozarēs mēs pa aizgājušajiem gandrīz trīsdesmit gadiem esam spējuši saglabāt, noturēt un attīstīt savas pozīcijas Baltijas mērogā.

Manā vērtējumā tādas ir divas – civilā aviācija un informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Visās citās jomās, manuprāt, esam palaiduši garām daudzas attīstības iespējas un labāki par saviem kaimiņiem neesam.

 

Vai vietējais kapitāls ir gatavs šādiem izaicinājumiem?

Ar to ir problēma, kas jārisina. Kapitāla mums patiesībā netrūkst, bet Latvijas kapitāls pārsvarā veidojies garlaicīgās un konservatīvās nozarēs un darbības jomās.

Pirmā no tām bija privatizācija, proti, nopērkam vērtīgu aktīvu un tālāk to lēti pārdodam – tas reālu biznesa vadības pieredzi nerada. Nākamais ir īpašumu denacionalizācija, kas labākajā gadījumā rada pieredzi saglabāt nekustamo īpašumu, taču ne to īpaši attīstīt.

Tad nekustamo īpašumu attīstība kā tāda un spekulācijas ar to. Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet tas ir garlaicīgs un truls bizness.
Saistītie raksti

Katrā no šiem gadījumiem ir izņēmumi un veiksmīgi piemēri, taču kopumā Latvijā kapitāls ir tādu cilvēku rokās, kuri ir ļoti konservatīvi un kuru iespējas uzņemties riskus un attīstīt jaunus uzņēmējdarbības veidus ir ierobežotas.

Diez vai šie cilvēki ir spējīgi ražot interneta rūterus vai “iPhone”, radīt “eBay” vai “Amazon”. Viņiem trūkst nepieciešamās uzņēmības un izpratnes. Tādēļ šī problēma būs jārisina jau nākamajai uzņēmēju paaudzei.

LA.lv