Nevis baļķus, bet cilvēkus ved! 2
Pirms mēneša, 25. maijā Rīgā, pie A. Čaka un Ērgļu ielas krustojuma, uz gājēju pārejas zem trolejbusa gāja bojā meitenīte, pēc tam slimnīcā no negadījumā gūtajām traumām mira arī viņas māmiņa. Notikušo vēl izmeklē policija. Liecības par luksoforā degošās gaismas signālu sākotnēji bija pretrunīgas, taču Valsts policijas sabiedrisko attiecību speciālists Toms Sadovskis teic, ka tagad liecību esot pietiekami daudz, lai secinātu, kas un kā noticis. Viņš gan atturējās minēt, kad policijas darbs būs pabeigts.
Taču uzreiz pēc notikuma īpaši saasinātas diskusijas izvērtās arī par to, ka trolejbusa vadītājai ir 60 gadi. Daudziem interneta komentētājiem, kaut viņi neko vairāk nezināja par lietas apstākļiem, jau bija gatavs spriedums – “aha, gados veca, skaidrs, ka nemāk vairs braukt” u. tml. “Rīgas satiksmes” preses sekretārs Viktors Zaķis teica, ka trolejbusa vadītāja pārcieš smagu psiholoģisko šoku negadījuma un mediju radītā spiediena dēļ. Iepriekš viņas darbā pārkāpumu nav bijis. Vadītāja darba devējam teikusi, ka luksoforā degusi zaļā gaisma. “Rīgas satiksme” gaida izmeklēšanas rezultātus. Līdz tam nevienu par vainīgo nenosauks.
Bet sabiedrībā tomēr izskan jautājumi par sabiedriskā transporta līdzekļu vadītāju profesionālo sagatavotību, arī (bet mazāk) – par citu kustības dalībnieku (citu transporta līdzekļu vadītāju, gājēju, pasažieru) atbildību.
Kā kļūst par vadītāju
Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” jūnija sākumā štatā bija 1830 autobusu, trolejbusu un tramvaju vadītāji, no kuriem 570 izbrauca arī ielās (186 trolejbusu vadītāji, 72 – tramvaja un 312 autobusu vadītāji). Kā šie cilvēki kļūst par pasažieru pārvadātājiem?
“Rīgas satiksmes” ekspluatācijas direktors Jānis Dziedātājs stāsta, ka līdz 2006. gadam tramvaju un trolejbusu vadītājus sagatavoja arodskola, bet tagad – specializēts uzņēmums SIA “Real Proff”. Autobusu vadītāji profesionālo izglītību iegūst autoskolās. Tramvaju un trolejbusu var sākt vadīt no 21 gada, autobusu – no 24 gadu vecuma.
“Ja mūsu uzņēmums ir pirmā darbavieta, tad cilvēkam jāiziet pirmreizējā testēšana. Ja atgriežas aizgājēji vai grēkāži, tad katru gadījumu vērtējam individuāli. Ja bijis smags grēks saistībā ar alkoholu, uz darbu var necerēt. Sazināmies ar iepriekšējo darbavietu. Ja testi nokārtoti, visiem jāiziet stažēšanās praktiskajā braukšanā 70 – 150 stundas ar instruktoru jau maršrutos. Autobusu vadītājam vēl papildus jāiziet 40 stundu apmācība komunikācijas prasmēs, jo var gadīties, ka viņš līdz tam nav vedis pasažierus, tikai baļķus… Ja viss labi, tikai tad tiek slēgts darba līgums, bet arī tikai uz trīs mēnešu pārbaudes laiku,” stāsta J. Dziedātājs. “Vēl papildus reizi gadā jaunajiem darbiniekiem ir četru stundu apmācības par ceļu satiksmes noteikumiem, “melnajiem punktiem”, tehniku un saskarsmes kultūru. Galvenie klupšanas akmeņi ir trīs: transporta līdzekļu gabarītu neizjušana, komunikācijas problēmas un latviešu valodas nezināšana. Svešvalodu zināšanas nav obligātas, tikai autobusu reisos uz lidostu norīko šoferus, kuri prot angļu valodu.”
Katram vadītājam izsniedz rokasgrāmatu, kurā paskaidrots, kā jānoskaņojas darbam, kādam jābūt paša un darba vietas izskatam, kā jārīkojas, jāuzvedas, kontaktējoties ar pasažieriem, un kādas ir ieteicamās atbildes konfliktu, ārkārtas, strīdīgos un negaidītos gadījumos, ko drīkst un nedrīkst darīt darba laikā. Protams, daudz kas atkarīgs no cilvēciskā faktora.
Ir lietas, kas vadītājam aizliegtas, piemēram, sarunāties braukšanas laikā, kritizēt kolēģus, uzņēmumu, spriest par pasažieri, par viņa ārējo izskatu vai izturēšanos, apspriest ar pasažieriem tādas tēmas kā politika, nacionālā piederība, seksuālā orientācija, likumdošanas izmaiņas.
Par ko sūdzas pasažieri
“Rīgas satiksme” izskata visas sūdzības par saviem vadītājiem. Daudzas ir nepamatotas, bet ir arī pamatotas (sk. uzziņu). Visvairāk pamatotu sūdzību ir par pirmo durvju neatvēršanu, neapstāšanos pieturvietā, ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu un maršruta grafika apsteigšanu.
Lūk, dažas no sūdzībām, kuru autori bažījas par drošību. “15. trolejbusa vadītāja, veca sieviete ar kaudzi zelta uz sevis, braukšanas laikā lieto mobilo tālruni.” – “Vadītājai nāca miegs tādā pakāpē, ka ik pēc desmit minūtēm sastrēguma laikā viņa iemiga. Lai gan viņa brīžiem centās izkustināt rokas, tas nelīdzēja un gulēšana turpinājās. Negribu neko pārmest pašai trolejbusa vadītājai, bet šorīt tas varēja pārvērsties nelaimes gadījumā. Mana pietura gan bija Lāčplēša iela, bet izkāpu uzreiz pēc Vanšu tilta, jo mana dzīvība ir svarīgāka nekā samaksātie 0,70 Ls. Lai būtu viss korekti, es piefiksēju arī šī trolejbusa numuru, lai varat šai trolejbusa vadītājai uzsaukt no rītiem kafijas tasi.” – “Lūdzu, pabarojiet šoferi! 16. autobuss. Viena roka vai nu pie mutes, vai karājas pa logu laukā. Vadītājs izskatās patiesi izbadējies, grauž saulespuķu sēklas, domājams, riskants vadīšanas stils – ar vienu roku, jo otra aizņemta.” – “40. autobuss virzienā uz Ziepniekkalnu. Vadītājs brauc kā “Formulā 1″, cilvēki dažas reizes krita zemē, un vīrietim, kurš zvanīja, somā saplīsa četras kārbas ar olām.”
Reibums un vecums
Pirms četriem gadiem Pierīgā, pie Baložiem, notikušo nelaimi, kad piedzēries autobusa šoferis izraisīja avāriju, pats gāja bojā un aizrāva sev līdzi kapā divas nevainīgas meitenes, J. Dziedātājs raksturo kā vājprātīgu, jo kas tad varēja iedomāties, ka cilvēks dzers brauciena laikā (vadītājs pirms darba bija pārbaudīts, viņš nebija dzēris).
“Visi vadītāji ar alkohola testeriem tiek pārbaudīti gan pirms, gan pēc darba, izlases veidā – arī darba laikā. Kaut arī ceļu satiksmes noteikumi atļauj vadīt transporta līdzekli 0,2 promiļu reibumā, mēs prasām 0. Tāpēc iesakām pirms pārbaudēm uzmanīties – nedzert, piemēram, kefīru, pat neēst smalkmaizītes, jo arī tām liek klāt kaut ko alkoholisku… Mēnesī mums gadās divas trīs reizes, kad uzrāda nelielas promiles, pēdējoreiz bija 0,04. Šādos gadījumos neļaujam braukt, bet arī nesodām. Tikai sakām, ka iepriekšējā dienā jāsvin mērenāk un jāskatās, ko ēd un dzer ikdienā. Braukšana reibumā pēc Baložu gadījuma mums nav bijusi,” skaidro “Rīgas satiksmes” ekspluatācijas direktors un piebilst, ka tuvāko pāris gadu laikā iecerēts visu sabiedrisko transportu aprīkot ar iekārtām, kas tehniski nobloķēs transporta līdzekli, ja tā vadītājs būs iereibis.
Vai vecumam ir nozīme? “No likuma viedokļa vecumam nozīmes nav, tikai veselības stāvoklim. Ja man būtu teikšana, es vecuma cenzu ieviestu, bet uzņēmums šajā ziņā nevar izdot savus noteikumus. Kādu 74 gadus vecu vadītāju, kurš ļoti vēl gribēja strādāt, ar lielu runāšanu pārliecinājām doties pensijā. Protams, daudzi teiks, ka dažs vēl 85 gados brauc labāk par cilvēku spēka gados. Gadījumos, kad cilvēkam visas atļaujas ir, bet izskatās acīmredzami neveselīgs, sūtām uz ārkārtas veselības pārbaudi,” skaidro J. Dziedātājs. Bet vai tiešām visi stūrē līdz pensijai? Ko uzņēmums dara, ja tiešām vairs gadu dēļ negrib transportlīdzekli vadīt? “Ievērojam ne tikai darba likumdošanu, bet arī cilvēciski cenšamies šādus cilvēkus nodrošināt ar citu darbu uzņēmumā, piemēram, galastaciju dispečera, sētnieka un tamlīdzīgiem darbiem,” saka Viktors Zaķis.
Vidējais “Rīgas satiksmes” šoferu vecums ir 48,4 gadi. Sievietes – 27% no vadītājiem, bet dzimums vadīšanas profesionalitāti gan neietekmējot.
“Melnie punkti”
“Rīgas satiksme” apkopojusi 34 tā saucamos melnos punktus – bīstamas vietas. A. Čaka un Ērgļu ielas krustojuma starp tiem nav, bet ir visa A. Čaka iela braukšanas intervālu un pārkārtošanās dēļ. Vēl šo iemeslu dēļ vadītāji tiek aicināti uzmanīties Gogoļa un Turgeņeva ielas krustojumā, Gogoļa ielas un Raiņa bulvāra krustojumā, K. Valdemāra, Satekles un Valmieras ielā, uz Salu tilta u.c. (sk. uzziņu par citiem “melnajiem punktiem”).
“Rīgas satiksme” plāno tuvākajā laikā aprīkot visus transporta līdzekļus ar āra un iekšējām videokamerām (tagad tādas ir tikai jaunajiem tramvajiem, visiem pārējiem ir tikai tā saucamās melnās kastes, kas fiksē transporta līdzekļa mehāniskās darbības). Ja kameras būtu bijušas trolejbusam, kas 25. maijā notrieca cilvēkus, tad ar to palīdzību varbūt notikušo varētu objektīvāk noskaidrot. Tagad policija var paļauties tikai uz vadītājas paskaidrojumu, liecinieku liecībām un arī izmeklēšanas eksperimentu, kādu, starp citu, veikusi “Rīgas satiksme”. Pēc uzņēmuma darbinieku secinājuma, A. Čaka ielā labi strādā tā sauktais zaļais vilnis un arī luksofors uz nelaimīgās gājēju pārejas esot ar to saslēgts un darbojas īsu brīdi. Lai arī kā “Rīgas satiksmes” darbinieki braukuši virzienā no centra (kā 25. maijā devās konkrētais trolejbuss), viņi nav varējuši trāpīt uz sarkanā signāla pie gājēju pārejas, respektīvi, gājējiem zaļais signāls uz gājēju pārejas dedzis tikai tad, kad transporta līdzekļus aizkavējuši luksofori pie iepriekšējiem krustojumiem. Tiesa, starp pēdējo luksoforu un gājēju pāreju ir vairākas izbrauktuves no sānielām, un tāpat pie zaļā gājēju pārejas signāla var trāpīt, braucot virzienā uz centru, taču tam nav sakara ar traģēdiju. Konkrētā, no centra braucošā cilvēkus notriekušā trolejbusa ātrums uz gājēju pārejas, pēc “melnās kastes” datiem, bijis 38 km/h. Protams, teorētiski var arī pieņemt, ka trolejbuss pārbraucis pie sarkanajiem signāliem iepriekšējos krustojumos.
Starp citu, “melnā kaste” pirms diviem gadiem atmaskojusi kādu zēnu, kurš, lai attaisnotu savu naksnīgo pārnākšanu mājās, vecākiem sūdzējies, ka trolejbusa vadītājs viņu esot izmetis uz ceļa Biķernieku mežā. “Rīgas satiksme” pārbaudījusi visu tajā maršrutā kursējošo trolejbusu “melnās kastes”, kuru saturu vadītāji nevar ietekmēt. Neviens trolejbuss tajā vakarā un naktī Biķernieku mežā nebija apstājies.
Pēdējos gados no visiem ceļu satiksmes negadījumiem, kuros iesaistīti “Rīgas satiksmes” vadītāji, viņu vaina bijusi 15 – 18% gadījumu, ko J. Dziedātājs uzskata par labu rādītāju.
Tomēr pie sarkanā pārbrauca…
Tā kā ikdienā sabiedrisko transportu nelietoju, nolēmu pats kā pasažieris pavērot vadītāju braukšanas stilu (kā vieglās automašīnas un motocikla vadītājs ļoti reti esmu dusmojies uz sabiedrisko transportu). Un pabraucu mazāk nekā pusi dienas, kā jau pamanīju noteikumu pārkāpēju!
Sieviete ap gadiem 40 ļoti uzmanīgi, tomēr pārliecinoši vadīja 18. trolejbusu pa A. Čaka ielu (tas pēc būtības ir lielākais transporta līdzeklis, kam atļauts tur atrasties). Precīzi pēc satiksmes noteikumiem. Tos gan neievēroja kāds vīrietis uz divriteņa kopā ar bērnu, kas gājēju pāreju pie Ērgļu ielas šķērsoja pie sarkanās gaismas (trolejbuss gan atradās patālu, bet tomēr).
9. autobuss, ko vadīja jauns vīrietis, eleganti to stūrējot pa mazajām Čiekurkalna ieliņām, no Mežaparka pasažierus atveda uz Rīgas centru. Nebija kur piekasīties. Nervozāks bija brauciens atpakaļ uz Mežaparku ar 11. tramvaju. Sieviete vidējos gados pa K. Barona ielu brauca nervozi, bieži strauji bremzēja un trinkšķināja (kaut gan pēc laika nekavēja) citiem satiksmes dalībniekiem. Un vienā krustojumā iebrauca brīdī, kad dzeltenā gaisma jau mijās ar sarkano, faktiski jau bija iedegusies sarkanā…
“Man nepatīk tikai BMW vadītāji…”
Visi “Rīgas satiksmes” ļaudis, ar kuriem runāju, ļoti pārdzīvo 25. maijā notikušo traģēdiju. “Es to kolēģīti labi pazinu, brauca viņa labi un pārdzīvoja notikušo, pati aiz sirdēstiem nokļuva slimnīcā. Nedomāju, ka viņa bija vainīga. Visādi jau arī mums gadās, bet kopumā mēs esam profesionāļi un tā arī braucam, ievērojot satiksmes noteikumus. Tā vieta pie Ērgļu ielas nav laba: gājēji bieži iet pie sarkanā signāla, gaismas ātri mainās, domā, ka paspēs pie zaļā, bet nepaspēj,” stāsta Rita Kuzņecova, sieviete, kas atbilst “Rīgas satiksmes” šoferu vidējam vecumam, trolejbusu vada kopš 1995. gada, kopš 2009. gada – arī autobusu. “Vienreiz man arī gadījās nepatīkama lieta. Pētersalā pārbraucu pāri kādas sievietes kājai, salaužot potīti. Viņa gribēja no manis piedzīt 5000 latus. Bet es teicu, ka nemaksāšu, lai liek mani cietumā, neesmu vainīga, jo sieviete zem riteņa pakrita, kad biju jau sākusi braukt un durvis bija ciet. Mani attaisnoja, un pat prēmiju atdeva. Domāju par savu naudu uzlikt videoreģistratoru, kā daudzi kolēģi jau izdarījuši: ja kas notiek, tad vismaz varu attaisnoties. Jo pasažieru kultūra neuzlabojas: es cenšos nekonfliktēt, nerunāt pretim, bet ir lietas, kuras nevaru izpildīt, piemēram, izlaist pasažieri ielas vidū – otrajā joslā. Bet par to sūdzas manai vadībai. Reiz kādam vīrietim nepatika, ka pārāk strauji bremzēju, bet es jau tā braucu, it kā pasažieru vietā būtu jēlas olas… Citā reizē viens vieglais auto man tā izgrieza priekšā, ka bija jābremzē, cik vien var, un viens cilvēks nokrita un ļoti sasita roku, bet saprata, kas noticis, un neteica neviena slikta vārda. Kas attiecas uz citiem transporta līdzekļiem, man nepatīk tikai vieni: BMW vadītāji…”
64 gadus vecā Ērika Baranovska tramvaju vada kopš 1994. gada. Pirms tam 21 gadu braukusi ar smagām automašīnām GAZ – 51, GAZ – 51, “Avia”. Izaudzinājusi piecus bērnus, uz darbu nāk ar prieku, jo patīk darbs kustībā un cilvēkos. Savus gadus nejūtot. Braukšanas stilu raksturo kā nesteidzīgu, taču tāpat pirms 14 gadiem gadījies notriekt vīrieti, kurš pats uzskrējis uz priekšējā bampera. Par laimi, traumas nav bijušas lielas.
“Es jau trinkšķināju, cik varēju, bet šis tik iet. Daudzi jau nezina, ka tramvajam ir garš bremzēšanas ceļš: kāds ātrums, tik metru, piemēram, ja brauc ar 40 kilometriem stundā, tad 40 metri, un arī tad, ja ir sauss laiks. Rudenī slapjā laikā ir kā ar automašīnu kailsalā. Visšerpākais gadījums ar pasažieriem bija pirms gadiem desmit. Iekāpa tramvajā cilvēku bariņš, un pēkšņi man pieskrien klāt un klēpī ielec viens vīrietis un brēc, ka viņam ļoti sāpot, es pat pedāļus nevarēju nospiest. Pēc tam izkāpa ārā, bet mani pēc brīža savāca… policija. Izrādās, vīrietis bija sadurts, un es līdz diviem naktī rakstīju paskaidrojumu, ko biju redzējusi,” atceras Ē. Baranovska.
Par pasažieriem tramvaja vadītāja saka: “visādi”, no citiem satiksmes dalībniekiem nepatīk velosipēdisti, kas neievēro noteikumus un bieži braucot pie sarkanās gaismas, no gājējiem tracinot tie, kas demonstratīvi nesteidzas uz neregulētām pārejām, sevišķi Rīgas centrā pie “Laimas” pulksteņa, kur pāreja ir plata un, lai tramvajs vispār tiktu tai pāri, reizēm jāslīdot lēni, lēni.
70 gadus vecais Kazimirs Smailis autobusu vada kopš 1968. gada un izticis bez lieliem incidentiem, jo vienmēr cenšas uzmanīties, piekāpties, bet reizēm nepiekāpties, pat pārkāpt noteikumus, lai izglābtu cilvēka dzīvību.
“Diezgan bieži gadās, ka pa gājēju pāreju iet cilvēks, es sāku bremzēt, lai viņu palaistu, bet spogulī redzu, ka pa kreiso pusi kāds drāžas man garām. Tad es arī neapstājos, lai mani gājējs lamā – viņš jau nesaprot, ka pašam dzīvību glābju! Reiz atkal kāda pasažiere šausmīgi uz mani bļāva, pēc tam sūdzējās priekšniecībai, ka nelaidu viņu ārā no autobusa. Savā pieturā viņa izlaišanas pogu nebija nospiedusi, sāku jau kustību, bet šī raujas ārā. Bet laukā mīnus 30 grādi, sniega vaļņi, viss kas tur varēja notikt. Sieviete kliedz, bet es mierīgi braucu līdz nākamajai pieturai,” atceras K. Smailis. Viņam nepatīk bezmaksas sūdzību telefons, jo cilvēki to izmantojot arī nepamatotām un sīkām sūdzībām.
K. Smailis bijis iesaistīts tikai sīkos ceļu satiksmes negadījumos. Kā spilgtu viņš atceras vienu, ko nebija spējis novērst: “Vēl padomju laikā, ziemā braucot pa Oktobra (tagad Akmens) tiltu, vienā virzienā asfalts labs, braucot atpakaļ, pēkšņi jūtu pliku ledu, bremzēju, taču autobuss tikai slīd uz priekšu, piedevām priekšā aizbrauc taksometrs un piebremzē. Signalizēju, māju ar rokām, bet šis tā arī nesaprata, ko gribu… Tad arī bišku uzdevu pa pakaļu.”
74 gadus vecā Lilija Šļahota ir vecākā trolejbusa vadītāja (“Rīgas satiksmes” cienījamākais šoferis ir 77 gadus vecs autobusa vadītājs), kura pie trolejbusa stūres sēž kopš 1963. gada. Un tikai pagājušajā, 50. (!) braukšanas gadā kundze piedzīvojusi pirmo avāriju: tehnisku iemeslu dēļ atteikušās bremzes, un trolejbuss viegli uzslīdējis virsū priekšā esošajai automašīnai. Kreņķi par notikušo L. Šļahotai bijuši tik lieli, ka ar sirdēstiem nokļuvusi pat slimnīcā.
“Uz darbu vienmēr esmu nākusi ar milzīgu prieku. Vienmēr esmu pozitīva, tāpēc arī tik ilgi strādāju. Gājējiem piekāpjos pat tad, ja viņi iet pie sarkanā signāla, uz citiem transporta līdzekļiem nedusmojos. Abi dēli, kas strādā par ārstiem, jau sen saka, lai vienreiz beidzu, bet man ļoti patīk braukt. Jūtos kā jaunībā,” stāsta L. Šļahota, kurai gan jaunībā 162 centimetru auguma dēļ sapnis par trolejbusa vadīšanu gandrīz aizgāja secen, jo priekšniecība šaubījās, vai tik īsa meitene varēs aizsniegt pedāļus. Interesanti, ka kundzei nekad nav bijis sava automobiļa, visur braukusi un brauc ar sabiedrisko transportu vai divriteni.
“Kad gadās neadekvāti pasažieri, tad labāk neatbildēt. Kad ļoti sāp, tad paraudu pie stūres. Bet daudzi saka arī labus vārdus, gadās arī pasmieties. Reiz vienai dāmai, kāpjot ārā no trolejbusa, nokrita apakšbiksītes. Viņa vienkārši no tām izkāpa un aizgāja, bet mums visiem, sevišķi pasažieriem vīriešiem, bija ļoti jautri,” atceras L. Šļahota.
Uzziņa
Sabiedriskā transporta vadītājiem liek pievērst uzmanību šādiem “melnajiem punktiem” Rīgā:
A. Deglava un Valmieras ielas krustojumā vadītāji bieži vien kļūdaini luksofora papildsekciju pieņemot kā pamatsignālu.
Bieži uz Akmens tilta, kas ir galvenais ceļš, izbrauc priekšā no Mūkusalas ielas.
Bāriņu, Nometņu un Mārupes ielas krustojumā nereti aizmirst par autobusa gabarītiem.
Tramvajam bieži nedod ceļu Dambja, Sāremas un Rāmuļu ielas krustojumā, Kokneses prospektā vairākos krustojumos, K. Barona un Matīsa, Bruņinieku, Stabu, Dzirnavu ielas krustojumos u.c.
Bīstams ir Avotu, Lienes, A. Deglava un J. Asara ielas piecu ceļu krustojums, jo daudzi nezina, kam priekšroka.
Brīvības ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā transporta līdzekļi nereti veic neatļautu labo pagriezienu no otrās braukšanas joslas.
