Nevis naids, bet piesardzība 7
“Paēdušais neēdušo nesaprot… Tā īsi un kodolīgi varētu teikt par Somijas žurnālistes Līsas Raitas rakstu “Kāpēc latvieši kļūst naidīgi?” (“LA”, 28.01.2016.),” raksta Andrejs Lucāns no Burtniekiem.
Viņš salīdzina, ka “Ziemas karā Somija zaudēja daļu teritorijas, bet nosargāja savu valsti, un pēc kara okupantu karavīru zābaki nebradāja pa pārējo Somijas zemi. Mēs pazaudējām visu. Vēlētos Raitas kundzei pajautāt: “Kādas būtu jūsu jūtas, ja karš būtu beidzies ar okupāciju, kolonizāciju, rusifikāciju un šodien etnisko somu īpatsvars būtu noslīdējis līdz 60% vai zemāk un ja Helsinku mērs būtu kāds Nils Skorobogātovs, kas noslēdzis sadarbības un draudzības līgumu ar impēriskās Krievijas Federācijas valdošo partiju “Vienotā Krievija”? (..) Somija savos apstākļos vēl var atļauties eksperimentēt ar bēgļu integrāciju un naturalizāciju, bet latviešu tautas limits ir izsmelts ar pie mums jau esošajiem migrantiem.”
“Ne naids, bet piesardzība,” – tā daļas latviešu attieksmi pret patvēruma meklētājiem raksturo rīdzinieks Gunārs Ziemelis. “Uzskatu, ka latviešu negatīvā attieksme pret citu kontinentu bēgļiem nav naidīgums, bet gadsimtu gaitā gūtā atziņa, ka līdz šim mūs aplaimojušie “labvēļi” – atbrīvotāji, kultūras, laimes un labklājības atnesēji – patiesībā ir tikai egoistiski izmantojuši mūsu naivumu un labestību.”
Elmārs Bremšmits no Augšlīgatnes vaicā L. Raitai, vai viņa, iepazinusi Latviju, saredz arī to, “cik atpalikuši ekonomiskā ziņā esam no Somijas, kaut gan laika posmā līdz 1940. gadam Latvija daudzās jomās apsteidza Somiju”. E. Bremšmits spriež: “Ko gan teiktu žurnāliste, ja dažās Somijas lielākajās pilsētās somi būtu minoritāte, dominētu krievu valoda, ja somi ar augstāko izglītību bez krievu valodas zināšanām netiktu pieņemti darbā? Tas, ka šodien no Latvijas izbrauc tūkstoši, ir okupācijas sekas.”
