Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. novembris, 2013
Drukāt

Jānis Stradiņš: Nevis šī valsts, bet mūsu Latvijas valsts
 (47)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Piezīmes par nacionālo identitāti, Satversmes preambulas projektu un Latvijas vērtībām

 

Letonikas 5. kongresā, kas vienlaikus bija arī valsts 
pētījumu programmas “Nacionālā identitāte 
(valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)” pārskats par četros gados paveikto, runu teica arī LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš. Akadēmiķis 
runāja par vairākām latviešiem un Latvijas valstij 
būtiskām tēmām, tāpēc pēc “Latvijas Avīzes” (“LA”) 
lasītāju rosinājuma pirms valsts svētkiem publicējam šo J. Stradiņa runu (nedaudz saīsinātu).

Tuvojas nobeigumam arī valsts pētījumu programma “Nacionālā identitāte”, drīz, cerams, nāks klajā mūsu četrsējumu pamatdarbs “Latvieši un Latvija”. Tur ir meklēta arī atbilde mūs visus satraucošajam jautājumam, kāda ir Latvijas valsts pastāvēšanas, dibināšanas jēga, vai latviešu nācija ir pasionāra, dinamiska, inovatīva nācija vai tā ir vecējoša, konservatīva, iniciatīvām nabadzīga, sašķelta un vairāk tāda rezignējoša nācija. Letonistikas virsuzdevums ir izpētīt, izdibināt, uzstādīt diagnozi mūsu nācijai un mūsu valstij.

Levita meistarstiķis


Mums jāpateicas Dr. Egilam Levitam par viņa piedāvātās Latvijas Sa-tversmes preambulas iespējamo tekstu, taču vēl vairāk par rosinājumu diskutēt Latvijas nākotnei tik būtiskos jautājumus. Kā jurists Levits ir izveidojis meistarstiķi. Preambulas pamatpostulāti mūsdienu globalizētajā, uz unificētām vērtībām traucošajā pasaulē aizstāv mazas valsts nacionālās identitātes savdabības uzturēšanu. Es pilnā mērā atbalstu projektā uzsvērtos mērķus: “nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas labklājību”. Tieši šie momenti ir tie būtiskie – es un, domāju, vairākums klātesošo nevēlas, lai mūsu tauta dzīvotu anonīmā valstiskā veidojumā ar nosaukumu “Latvija”, kuras identitātei būtu maz kopēja ar latviešiem, lai mūs nepiemeklētu kaut vai Īrijas liktenis, kurā gēlu (ķeltu) valodu runā niecīgs mazākums, gandrīz kā pie mums lībieši. Es arī nevēlos, lai mēs kļūtu unitāras Eiropas sastāvdaļa, kur dominētu “Eiropas nācija”, nevis “nāciju Eiropa”. Tādi draudi pastāv, jo federālisma, ciešākas sasaistes tendences pastiprinās, daudzi tās vēlas iekļaut ES labojamajā konstitūcijā. Atgādināšu, ka PSRS apstākļos mēs cīnījāmies, lai toreiz tiktu lietots jēdziens “padomju tautas”, nevis vienota “padomju tauta”. Un jaunajā Eiropā Latvija drīzāk kļūtu nostūris, nevis rietumnieciska vitrīna, kā kādreizējā PSRS ar tai piemītošajām bezjēdzībām. Taču norobežošanās no Eiropas būtu Latvijai katastrofāla – jāietur saprātīgs līdzsvars.

Valstsnācija vai pamatnācija, titulnācija?


Mēģināju sev formulēt svarīgākos pamatpostulātus, par kuriem varētu vienoties Latvijas tagadējā sabiedrība, tādus atslēgas vārdus vai atslēgas teikumus, kurus noteikti vajadzētu iekļaut sabiedrības apziņā un arī Satversmes preambulā, ja tādu tomēr izšķirtos pieņemt.

1. Latvija ir demokrātiska, sociāli atbildīga valsts, kas izveidota uz latviešu nācijas starptautiski atzīto pašnoteikšanās tiesību pamata.

2. Latvijas valsti 1918. – 1920. gadā izveidoja latviešu nācija, latvieši ir valsts pamatnācija (titulnācija), un tai ir garantētas tiesības uz valstisku pastāvēšanu, savos pamatos tā ir nacionāla valsts.

3. Latviešu valodai Latvijas valstī ir prioritāra loma, tā nav tikai komunikācijas līdzeklis, bet arī nacionāls simbols, taču līdzās tai likumu noteiktās robežās funkcionē arī citas valodas.

4. 1991. gadā atjaunotā Latvijas Republika ir tieša 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas pēctece. 1940. gadā notikusī aneksija un inkorporācija Padomju Savienībā bija neleģitīma, prettiesiska.

5. Latvijā visu mazākumtautību pilsoņu tiesības uz kulturālo un etnisko identitāti ir garantētas, īpaši ievērojot 1918. gada 18. novembra Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības deklarācijā konceptuāli uzsvērto:

“Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības”. (Pasvītrojums mans. – J. S.)

Man šķiet, tieši šie 1918. gada 18. novembrī Ulmaņa sacītie vārdi varētu kļūt par īsto epigrāfu Latvijas Republikas Sa-tversmei, jo šodien, pēc 95 gadiem, tie ir tikpat aktuāli kā tajā dienā, kad tie sacīti. Tikpat aktuāli tautai, tās vairākumam, tikpat saprotami, jo tur vienojas gan sociālie momenti, gan ražošana, gan cilvēktiesības, gan nacionālais, kaut arī nav tieši minēts (dokumentā par latviešu nāciju nerunā, jo tās vadošā loma ir pašsaprotama).

Preambulā man personiski ļoti negribētos lasīt terminu “valsts nācija”. Tas skan mazliet lielmanīgi, uzpūtīgi, ir ar nedaudz odiozu piegaršu, pat ja juridiski viss būtu korekti. [..] Manuprāt, latviešu nācijas rakstura īpašību skaitā gan dižošanās un pārākuma izrādīšana nav tā izteiktākā, taču viens otrs lielmanis varētu izcelt savu piederību valstsnācijai. Diez vai tas būtu eiropeiski un diez vai atbilstu Čakstes, Raiņa un arī agrīnā, pragmatiskā Ulmaņa ideāliem. Labāk sacīt – pamatnācija, titulnācija, varētu arī – valsti strukturējošā nācija.

Mūsu mērķis – saliedēšana


Ir jādomā par Latvijā mītošo tautību saliedēšanu. 1922. gadā Satversmē runāts par Latvijas tautu, ne tikai latviešu tautu vien. Esmu latviešu patriots, taču apzinos, ka Latvijas Republikā pašreiz mīt arī 40% nelatviešu, to vairākums, es ceru, ir vai kļūst lojāli Latvijai. Daudzi tomēr vēlas saglabāt savu individuālo nacionālo identitāti, un tās ir viņu tiesības. Mūsu mērķis nav tālāka sabiedrības sašķelšana, bet saliedēšana. Šajā ziņā mūsu līdzšinējā valsts politikā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijušas neveiksmes, katrā ziņā mums ir jācenšas Latvijai lojāliem cittautiešiem (es pasvītroju – tieši lojāliem, tiem, kas atzīst latviešu vērtības un vienlaikus arī eiropiešu vērtības) apliecināt, ka viņi ir vēlami un nepieciešami Latvijai. Pārāk bieži politiķi un žurnālisti no abām pusēm uztur nepatīkamu, neiecietīgu tonalitāti, letonistikai jādod īstie orientieri. Iecietība ir ne tik daudz krievu interesēs, cik pašu latviešu interesēs, īpaši ievērojot mūsu kritiskās demogrāfiskās tendences, vietējās ražošanas problēmas, specifisko Latgales situāciju un gaidāmo gluži sveša darbaspēka ieplūšanu Latvijā tuvākajos gados. Tas ir eksistenciāls Latvijas un latviešu pastāvēšanas jautājums. Manuprāt, tas ir arī turpmākās Letonikas programmas mezgla jautājums – sniegt sabiedrībai spriedumus, nevis aizspriedumus. [..]

Pārspīlēta tīri latviskā un vienīgi latviskā izcelšana tomēr nebūtu uzteicama. Taču noteikti jāuzsver, ka “latviešu tautai ir bezgala svarīgi nosargāt savu identitāti (..), ka latviešu tautai Latvija nav ģeogrāfiska vai saimnieciska teritorija, nav “logs uz Eiropu”, bet ir vienīgā vieta pasaulē, kur tā var attīstīties, ir paaudzēs izkopta kultūrvide un ainava, ir dzimtene un tēvzeme, kuras nākotni latvieši pašreiz uzskata par apdraudētu pēdējo gadu desmitu nesaprātīgās saimniekošanas un nelabvēlīgo demogrāfisko procesu dēļ” – es vārds vārdā citēju kādu savu trešās atmodas laikā 1988. gadā sacīto runu (J. Stradiņš. “Trešā atmoda”. Rīga. 1992.). Manuprāt, toreiz sacītais ir aktuāls arī šodien, pēc 25 gadiem.

Kādas vērtības?


Kādas vērtības mēs šodien uztveram kā būtiskākās? Lūk, par šo jautājumu gan būtu jāizvērš diskusija un arī pētījumi letonistikā. Vai esam konservatīva vai liberāla, vai nacionāli domājoša (un ko mēs iekļaujam jēdzienā “nacionāls”?), vai sociāldemokrātiski orientēta, vai novatoriska, moderna, uz nākotni virzīta sabiedrība.

Es piekrītu, ka vajadzētu izcelt kristīgās vērtības. Kaut arī ES konstitūcijā šādas normas nav, taču Latvijā es tās noteikti atbalstītu, jo vismaz ētiskajā ziņā piederam kristīgajai kultūrai, bet pašreiz un tuvākajā nākotnē tā ir apdraudēta. Domāju, ka ētiskā ziņā īpaši jāuzsver iecietība, tolerance. [..]

Manī raisa zināmu neizpratni “latviskā dzīvesziņa” – ja tās ir pirmskristības vērtības, tas nu nav tik daudz Zentas Mauriņas, cik Brastiņa dievturības iedibināts jēdziens. Ja ar to plašāk saprot folkloru, etnogrāfiju, mājas kultūru, dziesmu un koru kultūru, dainu ētiku u. tml. (iekļaujot arī “blēņu dziesmas”, “nerātnās tautas dziesmas”, kas varētu veicināt demogrāfiju), tad, protams, to no sirds atbalstu; varētu sacīt – tradicionālās latviskās vērtības.

Tomēr domāju, ka sabiedrības mentalitāti veido ne tikai kristīgā kultūra un ne tikai dainu kultūra, bet arī modernās Eiropas vērtības, sekulārās vērtības, Apgaismības laikmeta idejas. Latvija, īpaši tās lielās pilsētas, izsenis bijušas multikulturālas, Baltijas vāciešu, poļu, ebreju, arī vietējo krievu devums mūsu arhitektūrā, mākslā, sportā, paražās, dzīvesziņā (ja vēlaties) ir bijis ļoti būtisks, un varbūt tomēr būtu jāpiemin jēdziens “daudzu tautu radītais kultūras mantojums Latvijā”, pirmām kārtām domājot par Baltijas vāciešiem. Domāju, ka vairāk jāuzsver minoritāšu tiesības. Piekrītu Artim Pabrikam, ka “Latvijas valsts nav tikai latviešu valsts un kas mūs vieno ir nevis kopīgās asinis vai gēni, bet gan kopīgi izlietās asinis un liberāli demokrātiskās vērtības” (“Latvijas Avīze”, 2013.7.10.). Vienota Latvijas politiskā nācija vai latviešu nācija (paplašinātā nozīmē, kā Vācijā vai Francijā) veidojas diemžēl lēnāk, nekā noris nacionālo minoritāšu 
konsolidācija, kuru turklāt vēl mēģina regulēt Latvijas valstiskumam naidīgi spēki un ietekmē nepatīkamais nepilsoņu jautājums, kurš mums būtu jārisina daudz tālredzīgāk.

Ja jau runā par vispārējām Latvijas sabiedrību vienojošām vērtībām, tad drīzāk piekrītu Maijas Kūles viedoklim, kas izteikts mūsu topošajā izdevumā “Latvieši un Latvija”. Tās ir – citēju: “brīvība, izglītība, valoda, nacionālā pašapziņa, labklājība, drošība. Līdz pat valsts dibināšanai vērtības, kas virzīja latviešu nācijas attīstību, tās var raksturot kā kultūras vērtības, no kurām izauga gan sociālās vērtības – taisnīgums, tiesiskums, sociālā brīvība, gan vēlāk politiskās vērtības, kas pirmām kārtām nozīmēja nacionālās pašnoteikšanās tiesības – dibināt savu valsti kā politisku un starptautiski atzītu vērtību”. Tiktāl Maija Kūle, bet no savas puses gribētu piebilst, ka tas viss izauga ne tikai no kristīgām vērtībām vai “latviskās dzīvesziņas”, cik no Apgaismības laikmetā dzimušajām demokrātiskajām, eiropeiskām vērtībām, no jaunlatviešu un arī jaunstrāvnieku idejām, pat no Piektā gada, arī no trešās atmodas ideāliem. To skaitā bija arī K. Valdemāra aicinājumi būt turīgiem, uzņēmīgiem, nebaidoties iesaistīties konkurencē ar vāciešiem, ebrejiem, krieviem, Latvijas unikālā ģeogrāfiskā stāvokļa saprātīga izmantošana, mūsu kultūrvide. Tie, lūk, drīzāk būtu atslēgas vārdi, ja runājam par Satversmi.

“Visdrošākā satversme ir veselīgs gars tautā”


Manuprāt, Dr. Levita preambulas teksts ir stipri jāprecizē, jādara saprotamāks un emocionālāks, jo Satversme tomēr domāta ne tikai juristiem (droši vien – arī tiem), bet tautai, sabiedrībai. Varbūt varētu aprobežoties ar Dr. Levita sākuma teikumiem, tos nedaudz paplašinot, ietverot vēl dažas vēsturiska satura tēzes un īpaši jau valsts pēctecību, taču vairoties no strīdīgiem, aizskarošiem pagātnes traktējumiem. Manuprāt, juridiski pārāk izsmalcinātais Levita teksts tīri stilistiski kontrastē ar vienkāršo, zemnieciski loģisko, tautai saprotamo 1922. gada Satversmes pamattekstu.

Kad 1921. gadā Sa-tversmes sapulcē apsprieda Satversmes projektu, Jānis Purgalis – referents no Kristīgi nacionālās partijas, ļoti trāpīgi sacīja, ka “visdrošākā satversme ir veselīgs gars tautā”.

Vai šodien latviešu tautā, Latvijas tautā valda veselīgs gars, vai valda tas ideālisms un arī uzskatu vienotība dažādībā, daudzveidībā, kas radīja Latvijas valsti un tās Sa-tversmi pirms 90 gadiem? Kāpēc Latvijas iedzīvotāji emigrē, kāpēc tukši kļūst lauki, panīkst mazpilsētas, kāpēc nevienlīdzības Džini indekss ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, kāpēc izmirst veseli novadi Latgalē, Sēlijā, Lejaskurzemē un Ziemeļvid-zemē? Kāpēc Latvija šodien ir zinātnei un inovācijām nelabvēlīga valsts? Drīzāk uz šādiem jautājumiem ir jārod atbildes, arī letonikas pētījumos.

Neapšaubāmi, sabiedrības prāvā daļā pašreiz valda stipri negatīvs un nihilistisks noskaņojums. Šaubos, vai noskaņojumu mainīs deklaratīvi dokumenti, kuriem cilvēku vairākums vienkārši netic vai uztver tos kā priekšvēlēšanu gaisotnē radītus. Diezgan zema ir pilsoniskā pašapziņa, tieši pilsoniskā. Maz ir pašcieņas – nacionālas un vispārcilvēciskas, bet tai jāiet līdzās ar nacionālu paškritiku.

Taču es vēlētos ticēt preambulā ietvertajām pamatvērtībām, vismaz tās sākuma frāzēm, un tāpēc principā atbalstu šo ieceri. Nedaudzos tautai saprotamos un gaumīgi izteiktos teikumos tomēr varbūt vajadzētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc mums visiem ir vajadzīga Latvija, neatkarīga un demokrātiska, savos dziļākajos pamatos arī latviska. Taču latviskumam jābūt arī modernam, eiropeiskam, nevis provinciālam. Alberta Bela “Būri” vai Kārļa Skalbes zemo griestu zemi, ar pastalām kā pamatvērtību, pašapmierinātību un paštīksmināšanos, mazvērtības izraisītu pārākuma izjūtu es nākamajām paaudzēm gan negribētu novēlēt. Patriotismam jābūt ne deklaratīvam, bet dzi-ļam, īstam, varbūt kultivētam, tomēr savos pamatos instinktīvam, tādam, kāds piemita daudziem latviešiem pirms 100 gadiem, kad veidojās nevis šī valsts, bet mūsu Latvijas valsts. [..]

Pievienot komentāru

Komentāri (47)

  1. Stradiņš te mēģina sabāzt savas paaudzes politkorektos spriedelējumus par Latvijas etnolingvistiskām grupām (nerunāsim par okupāciju un saglabāsim krievu valodu), kopā ar konservatīvām vērtībām (kristīgumu) un ar nelielu visiem pieņemamu neiecietības devu (vērsta un tumšām ordām, kas uzglūn LV) – to visu pasniedzot, ka jauno patriotismu. Mani personīgi tas neuzrunā, bet vai šis kompromiss būs pietiekošs caurmēra SC balsotājam un radīs tajā vēlmi saliedēties?

    • Kādu saliedēšanos varētu panākt, ja reāli varētu mazināt sociālās problēmas – bezdarbs, nabadzība, parādi, kā arī demogrāfiskās – depopulāciju un emigrāciju. Taču esošās sistēmas/iekārtas apstākļos tas nav iespējams, lai kādus Nacionālās attīstības plānus par ekonomisko izrāvienu nesarakstītu, lai cik pļāpātu par demokrātijas un kapitālisma labumiem.

  2. Akadēmiķim Stradiņam kā izcili inteliģentam cilvēkam ir cieņas pilna attieksme pret savu Latviju kā neatkarīgu nacionālu valsti. Diemžēl starp varturiem šādu cilvēku ir ļoti maz, jo pie varas nonākušie, galvenokārt, bija KP nomenklatūras cilvēki labi apguvuši savu ideoloģiju, vienlīdz nabagi kā vairakums. Vara un nauda pārbauda cilvēku. Daudzi to neizturēja, jo nebija ne iedzimtas, ne iegūtas labas izglitības un inteliģences. Un tāpēc Latvija kļuva par šo valsti, kuru var izmantot sava labuma alkatībai. Tādēļ šodien ir ļoti svarīgi kāda ir mūsu izglītības sistēma un kādi cilvēki to īsteno. Un vēl ir nepieciešami inteligenti Jaunlatvieši, kuri spetu nest gaismu visai tautai

  3. Vislabākais vergs ir tas,kas nezin ,ka vins ir vergs.

  4. Šo Jāņa Stradiņa runu vajadzētu izdot skaistā atsevišķā brošūriņā un izplatīt visā Latvijā. Tā būtu skaista dāvana gan tautai patriotisma mēnesī un akadēmiķim viņa 80. gadu jubilejā.

    • Par kāda ordeņa piešķiršanu ar nevajadzētu aizmirst – kā arī neliela prēmija ‘ 00000 par ļaunu nenāktu – viss kā vecajos, labajos Ulmaņlaikos, kad Tēvzemes balvas izcilniekiem piešķīra.

  5. Neiedziļināšos komentāros…pazinu arī dr. LAZOVSKI, viņš ārstēja manu tēvu…inteliģents un gudrs ārsts. 1963.g. sàku strādàt OSI, tad pirmo reizi redzēju kā lab.vad., vēlāk ZA prezidents skrēja pa kàpnēm, visu darīja ātri un labi. Tikāmies in-ta 50 gadu jubilejā, arī pārmijàm dažus teikumus. Vislielàkais pārsteigums man bija 60 gadu jubilejā, kad viņa v. visp.j. atveda man uz mājàm prezidenta parakstītu Goda rakstu / tad jau vairs nestrādàju ZA /. Gudrs, inteliģents cilvèks, ar fenomenàlu zinàšanu loku. Vienmēr ar interesi klausos un lasu par J.Stradiņu visu, kas ir pieejams, jo man bija tā iespēja iepazīties pirms 50 gadiem.

  6. “1940. gadā notikusī aneksija un inkorporācija Padomju Savienībā bija neleģitīma, prettiesiska.” Un es domāju, ka Latvija bija okupēta? Cienijamais Stradiņa kungs, vai tad deportācijas nenotika? Viss izgudrots? Kā tur ar tiem vāciešiem? Un kur tas veselīgais gars?

    • Dr.Gebelss>Bērziņam 17.11.15:47 Atbildēt

      Šai ziņā akadēmiķim taisnība. Īstenībā bija runa tieši par inkorporāciju, tieši tādā nozīmē, kā ir definīcijā par “inkorporāciju”. Mūsdienu jaunatne, pie kuras acīmredzot jāpieskaita arī tevi, Berziņ, stipri vāji zina patieso notikumu gaitu un faktus, tās prātus aizmiglojusi nacionālradikāļu uzspiestā “okupācijas” formula.
      Vēl 1988. gadā cien. M.Vulfsons par šo lietu izteicās sekojoši:- “Varētu jau teikt-bija okupācija,-bet ir viens nesmukums- ko teikt par tām masu demonstrācijām Sarkanarmijas sveikšanai 1940.g.17.jūnijā, kas notika Rīgā?Acīmredzot, tas tomēr neizskatījās pēc “okupācijas”. Diemžēl, Latvijā Ulmaņa režīmam šajā laikā bija ļoti daudz pretinieku.”

  7. Stradiņ, mazais cilvēk, vai ir reāli turēties pretim neizbēgamajam? Stāsta, ka ASV armijā dienošās sievietes (?) instruējot, kā izturēties izvarošanas mēģinājumu gadījumos:- esot jāsažmiedzas un vismaz jācenšas gūt drusku baudas. Jo pretošanās varot būt liktenīga.

  8. Precīzi un patiess ieteikums,ir mums gudri toleranti cilvēki,jo dzimtā Latvija,kā arī SĒLIJA,DZĪVOS MŪŽOS ! PRIECĪGUS SVĒTKUS LATVIJA ! VESELĪBU AKADĒMIĶIM,VĒLĒ SĒLIJA !

  9. Šo akadēmiķa Jāņa Stradiņa publikāciju vajadzētu pastudēt visai Latvijas tautai…

  10. Pievienojos komentāriem: nesaprotu (16.nov.2013.17:54) un dzīvosim, redzēsim (15.nov. 23:07).
    Kā lozungu pie Saeimas varētu uzlikt: Latviešu elksniņi un zariņi … pieņemti darbā Saskaņas centrā
    par latviešiem.

  11. Noskaņojumu nemainīs deklaratīvi dokumenti, ja tā ir zinātne, tad tam klāt ir jābūt precīzam algoritmam, kā to realizēt – precīzi jāparāda sviras ar kurām jāvada mūsu valsti. Tā, kā tas ir pieņemts zinātnē. Savādāk tas ir tikai vingrinājums skaistajos vārdos ar visiem spēkiem cenšoties nevienu neaizvainot un neko nepārkāpt. Vai tā ir bijusi “padomju tauta” vai “padomju tautas” – vienalga tā sabruka. Šodien prasās būtiskas izmaiņas likumā, lai atslēgtu nišas pa kurām varētu kaitēt Latvijai. Kā piemērs: pēc manām domām jābūt likumam par galvas pilsētu, teiksim, to pašvaldību vēlē visi latvijas pilsoņi un papildinātu ar pienākumiem darboties visas Latvijas labā. Lai neiznāk tā, ka, teiksim, viens vājprātīgs pasniedzējs kropļo skolniekus un tam nevar neko padarīt.

  12. Dr.Levitam tā ir “šī valsts”…

  13. Liela ietekme valodas kropļošanā ir presei. Tieši žurnālisti sāk lietot frāzes ”šī valsts”, ”nes atbildību”, ”ved sarunas”, ”daudzi no kuriem”,” vairākums kuru”.Tā varētu turpināt. Pēc tam līdzīgi sāk runāt politiķi…

  14. Es pilnigi atbalstu Jana Stradina vertejumu un gribu tikai papildinat: Latviesi ir titulnacija sava valsti
    un nedrikst baidities no sis vadibas lomas. Seviski sodienas, modernas Eiropa latviesiem jabut loti
    drosmigiem, vispusigi izglitotam un seviski kreativiem cilvekiem un neazmisrt milestibu pret savu
    dzimteni, savu Latvijas valsti!

  15. Paldies! Veiksmi mums visiem un veiksmi mūsu valstij!

  16. Es arī nevaru ciest, ka vārdu “mūsu Latviju” vietā lieto vārdus “šo valsti”. Tas tā ļauni skan.

    • Es arī nevaru paciest, taču rūgtā patiesība (zinātniski pētījumi) jāatzīst:
      “Cilvēki dod un dalās neformālajā līmenī. Tas notiek arī plašāk, piemēram, starp darba devējiem un darbiniekiem, sakombinējot lielāku darba algu pirms aiziešanas maternitātes vai vecāku atvaļinājumā un tamlīdzīgi. Vai, piemēram, iepērkot produkciju no zemniekiem, apejot veikalus un nodokļu sistēmu, ziedojot slimnīcām un veselības aprūpei. Tās visas ir sociālās solidaritātes formas, taču vērstas pret valsti vai to apejošas, kā tajos gadījumos, kad ārzemēs strādājošie palīdz sameklēt darbu tiem, kam šeit tā nav. Solidaritāte sabiedrībā pastāv, taču neietverot tajā valsti. ”
      Aivita Putniņa: neatkarību ir vieglāk iegūt nekā to īstenot (LVportals.LV)

  17. Akadēmiķis Stradiņš – mūsdienu Kārlis Ulmanis savā gādībā par Latviju, cik vien tas iespējams. Paldies, tūkstošreiz paldies!

    • Nu ja, K.U. nodeva sho valsti, uzdaavinaaja padomeem. Ne velti taisiija apveersumu, starp citu, peec viena plaana kopaa ar citu valstinju vadonjiem, lai saimniekam, plaana izstraadajam vajadziigajaa briidii varu atdotu,ielaistu taa karaspeeku un lai citiem nebuutu teikshanas un pretoties iespeejas.
      Tieshi PEEC, nevis pirms, apveersuma tika drukaatas kartes ar Latviju PSRS sastaavaa. Jo nebija vairs iemesla shaubaam.

  18. Mūsu Latvijas valsts ? Jā labi skan. Bet kā ir patiesībā. Zeme izpārdota ārzemniekiem,ēkas arī tiek pārdotas par smiekla naudu,nav vairs savas valūtas,vietējie turpina emigrēt,bet premjērministrs tik mūld par ekonomikas pieaugumu,bezdarbs,nabadzība,smieklīgākie māmiņu pabalsti,šmurguļi (20 gadīgi)miljonāri,meli,liekulība. Kāda valsts? Varbūt drīz dzirdēsim kā Ozolniekos un Cēsīs ķīnieši arī teiks-Mūsu Latvijas valsts. Varbūt pietiks pūst tukšas patriotiskas runas,varbūt nu ir laiks 18 novembrī lielākajai daļai Saeimas deputātiem noņemt karoga piespraudes un nelaist klāt pie Brīvības pieminekļa,pietiks skatīties un klausīties liekuļos.

    • Ja nemaina Satversmi, kāda jēga tai piekarināt preambulu? Satversmes tēviem Valsts dibināšanas un pastāvēšanas mērķis bija skaidrs. Ja atjaunotajā Latvijā tos kāds pazaudējis, vai loģiskāk nebūtu preambulu pievienot 4.Maija deklarācijai.

  19. Ķo akadēmiķis domā, tekstā izvairoties no vārda “okupācija”, valsts valoda – latviešu, latviešu nācija?
    Kam tad preambula īsti būs domāta?

  20. Pasionārs
    1. Mērķtiecīgs, dedzīgs (savas tautas interešu aizstāvis).

  21. “Letonistikas virsuzdevums ir izpētīt, izdibināt, uzstādīt diagnozi mūsu nācijai un mūsu valstij.”
    ==============================================================
    Ja Jevropa dod naudu – tad jāpēta, jāpēta, jāpēta, 77 reizes jāpārbauda. Ja nu arī akadēmiķis Stradiņš kļūdījās, no austrumpropagandas par sasniegto godmaņlaikos un ceļā uz ES, iespaidojās:
    “Tajā vainojama mūsu politiskā elite…’’ (..) Rodas iespaids, ka daudzi mūsu toreizējie un tagadējie politiķi un politiskās partijas, piemēram, ‘Latvijas Ceļš’, ir Rietumu uzpirktas. Uzpirktie tīšām sekmēja vietējās rūpniecības iznīcināšanu.’’ (‘’Gribam būt pārmēru iztapīgi ’’. Latvijas Avīze. 25.03.2009 )

  22. profesors - juristei un docentam Atbildēt

    Ar valsti ir saistīta pilsonība. Bet valstsnācijas jēdziens,kas teorijā ienāca 20.gs. 30.gados, korelējas ar kultūrnācijas jēdzienu. Akadēmiķa Stradiņa formulējumi (pamatnācija u.c.) ir izsvērti un pamatoti, gudra latviskuma un humānisma caurausti gan saturā, gan formā, kas patiesi domā par “veselīgu garu tautā”, par kura saglabāšanu ,pirmām kārtām, fiziskā nozīmē jau tikdaudz ir darījis Pauls Stradinš. Stradiņa piedāvājums ir nesavtīga dāvana Latvijai.

    • Paldies Stradiņa kungam! Lai viņam laba veselība un labs prāts un skaidra doma vēl ilgus gadus! Viņa raksts daudziem ir patiesa dāvana mūsu valsts svētkos!

  23. Un kur taads glumums njemas? It kaa par latvisko, bet tajaa pashaa laikaa pret. Smalki nejeegaam smadzenes aizpuudereet, gan citu valodu, gan kritietiibu iebiidiit.

  24. *****
    Ko Tu gudram padarīsi?! Viss kā no tēva grāmatas. Stradiņa raksts sniedz būtisku informāciju, no tā strāvo patiess patriotisms. Aklie preambulas aizstāji dod vaļā sovjetisma garā, ideoloģiski un auksti, Stradiņš runā kā cilvēks.

    • man šķiet,ka cienījamais akadēmiķis kaut ko negrib pateikt līdz galam.It kā jā-latviešu tiesības savā zemē,bet tai pašā laikā-it kā tomēr vajadzētu legalizēt okupācijas laikā izveidojušos demogrāfisko situāciju, pieņemot ,ka viss ir normāli,latviešiem jāsamierinās ar mums uzspiesto rusifikāciju un vēl jāsadūšojas-jāintegrē mums naidīgā kolonistu masa,citādi -ziniet- mēs būsim neglābjami nemoderni,neeiropiski un kādi tik vēl ne.Kamēr citas valstis drīkstēja pēc izkļūšanas no kolonizācijas,savus kolonistus aizsūtīt mājās,bet latvieši nē,latviešiem tomēr ieteicams “saliedēties “ar absolūti ar mums nesaderīgu mentalitāti .Un tad vēl Kreituse šausminās,ka esam kļuvuši vienaldzīgi.Nav taču jēgas ar pieri skriet sienā.

  25. dzīvosim, redzēsim Atbildēt

    Kad saeimā parādīsies preambula, tad varēsim redzēt – kas ir kas. Būtu labi, ja latviešu partiju liekuļus varētu redzēt jau uz ES parlamenta vēlēšanām, Interesanti, vai ZZS un viņu nelokāmā “patriote”Grigule to atbalstīs vai arī bļaus par referenduma nepieciešamību? Skaidri zinot, ka tas ir visvieglākais preambulas norakšanas paņēmiens, jo neviens vārds līdz šim satversmē nav ienests ar referenduma palīdzību. Neviens.
    Latviešu elksniņi un zariņi jau atkritīs uzreiz, jo viņi taču pieņemti darbā saskaņas centrā par latviešiem.

  26. Paškritisks nacionālisms! Ļoti laba doma kas jāliek Urrāpatriotisma vietā kad nacionālais ir tikai demonstrācija pašiem sev un citiem

  27. “Kāpēc Latvijas iedzīvotāji emigrē, kāpēc tukši kļūst lauki, panīkst mazpilsētas, kāpēc nevienlīdzības Džini indekss ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, kāpēc izmirst veseli novadi Latgalē, Sēlijā, Lejaskurzemē un Ziemeļvid-zemē? Kāpēc Latvija šodien ir zinātnei un inovācijām nelabvēlīga valsts? Drīzāk uz šādiem jautājumiem ir jārod atbildes, arī letonikas pētījumos.”
    ==============================================================
    “Ja ideja, kas ir valstiskuma pamatā, ir vēsturiski pareiza izvēle, tad pat idiots valsts vadībā nespētu ko ļaunu valstij nodarīt. Taču, ja valstiskuma ideja pati par sevi ir ļaundabīga, tad pat ģēnijs tādas valsts priekšgalā nespētu tai palīdzēt. Lai ko viņš nedarītu, viss tikai nestu valstij vienas vienīgas nelaimes.’’
    Aleksandrs Zinovjevs, filosofs. (“ЗИНОВЬЕВ. Исключительный журнал”, 2010, № 1)

    • Kamēr Jūs nesapratīsiet, ka Latvijas valstiskuma ideja pati par sevi ir nevis ļaundabīga, bet gan humāna un uz attīstību vērsta, tikmēr Jūs jutīsieties mūsu zemē kā neiederīgs svešinieks.

      • Kamēr visu akadēmiķa rakstu neizlasīsiet 3x, tikmēr pagrūti būs apjēgt jautājumu iemeslu:
        “Vai šodien latviešu tautā, Latvijas tautā valda veselīgs gars, vai valda tas ideālisms un arī uzskatu vienotība dažādībā, daudzveidībā, kas radīja Latvijas valsti un tās Sa-tversmi pirms 90 gadiem? Kāpēc Latvijas iedzīvotāji emigrē, kāpēc tukši kļūst lauki, panīkst mazpilsētas, kāpēc nevienlīdzības Džini indekss ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, kāpēc izmirst veseli novadi Latgalē, Sēlijā, Lejaskurzemē un Ziemeļvid-zemē? Kāpēc Latvija šodien ir zinātnei un inovācijām nelabvēlīga valsts? Drīzāk uz šādiem jautājumiem ir jārod atbildes, arī letonikas pētījumos.”

  28. Ineteresanti, vai tās ir tikai nepamotas runas, ka tieši Stradiņš bija tas kas aizlika kāju priekšā. lai Ilmārs Lazovskis kļūtu par pirmo Latvijas prezidentu pēs tā saucāmās neatkarības atjaunošanas??? Ja tas ir patiesība, tad kauns Stradiņam, bet gaišākā piemiņa Lazovskim – Ārstam, kādu Latvijā, iespējams, vēl ilgi nebūs.

    • Kā tur bija ar Lazovski nezinu, bet Stradiņš bija tas, kurš iedrošināja G. Ulmani atstāt Latvijā ~20 000 zļoksnēju krievu okupantu oficierus. To var palasīties Skujiņa grāmatā “”Sarunas ar jāņtārpiņiem. Stradiņš ir krievu ietekmes aģents. Arī kristiešu okupantu lobētājs.

    • No raksta satura un idejas apspriešanas pie autora personības parasti pāriet tad, ja nav argumentu. Komjaunatnes rakstnieks ar saviem Jāņtārpiņiem pats arī nav nekads svētais tēvs, lai viņa teikto pieņemtu par baltu patiesību.

  29. Nesaprotu, kas Stradiņam ir pret valstsnācijas jēdzienu kā precīzu apzīmējumu latviešu nācijai, kas uz savu pašnoteikšanās tiesību pamata ir izveidojusi Latvijas valsti, kurā valsts valoda ir latviešu valoda un dominējošā valoda ir latviešu kultūra – tāpat kā Zviedrijā valsts valoda ir zviedru valoda un dominējošā kultūra ir zviedru kultūra, kaut gan kā Latvijā, tā Zviedrijā dzīvo arī vēsturiskas mazākumtautības un pēckara ieceļotāji.
    To noliegt, šķiet, tomēr ir pārliekas kautrības, varbūt pat mazvērtības kompleksa izpausme. Pie tam Egils Levits lieto terminu “valstsnācija”, nevis “valsts nācija”, un te ir zināma nianse.

  30. Preambula ir politiķu spēja pateikt – mes arī esam ar šo valsti vai noraidīt un gadīt ar puķītēm jaunos atbrīvotājus ar cerībām, ka varēs palikt savās iesildītās vietās…

  31. Kā jebkurā likumā, arī Satversmē ir jābūt šim ievadam jeb preambulai, kurš skaidro, kas ir Latvijas valsts, kas ir tās pamatnācija, valoda, kultūra, teritorija, kādas vērtības ir Latvijas valsts pamatā.
    Nav taču jākaunas likt latviešu nāciju mūsu valsts pamatā, jo tieši latvieši bija tie, kas izveidoja valsti.
    Tikpat svarīgi ir pateikt, ka Latvijas valsts un teritorija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši var attīstīt savu
    valodu un kultūru un pastāvēt kā nācija.

  32. Valstsnācija ir ļoti labs apzīmējums tai nācijai, kas pamatā veido valsti, kuras valoda ir valsts valoda. Blakus tai pastāv un tiek atzītas mazākumtautības. Tas ir korekts juridisks apzīmējums latviešiem, tāpat kā korekts apzīmējums krieviem, poļiem u.c. tautībām Latvijā ir mazākumtautība. Protams, ārpus juridiskā kontekstā latviešus var apzīmēt par pamatnāciju. Tas arī ir pareizi. Savukārt titulnācija ir padomju tiesību jēdziens, to nevajadzētu pārņemt.

Draugiem Facebook Twitter Google+