Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. decembris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Nepalaist globālajos vējos latvietību (7)

Foto - LETAFoto - LETA

Ziedu dekors pie Brīvības pieminekļa par godu Latvijas proklamēšanas 96.gadadienai.

Ik gadu tautas sēru dienās mēs ejam ar puķēm pie krustiem un piemiņas akmeņiem. Nācēju pulciņš ar katru gadu sarūk – vecie iet prom, un jaunie klāt nenāk. Tas ir saprotams – tās nav viņu sāpes, viņiem ir savējās. Pienākums, ja to uzliek ar pavēli, kļūst par slogu un, ja tā jēgu īsti neizprot, rada nepatiku un pretdarbību.

Visi pie akmeņiem noliktie ziedi novīst. Un, ja tie ir vienīgais, ar ko mēs varam saglabāt piemiņu, tad tas ir nožēlojami maz. Cik ilgi mēs piemiņas brīžos vienīgi skumsim? Šajās vietās metronoms skaita laiku, ko mēs katrs varētu piepildīt ar daudz dziļāku saturu un īstenot kaut daļiņu no aizgājēju sapņa. Kaut daļiņu nevīstošā. Vienīgi pieminēt viņus – tā ir mazā apņemšanās. Lielā būtu – radīt un atstāt kaut ko paliekošu, piemēram, iestādīt piemiņas birzi, aleju, atjaunot kādu tradīciju vai sabiedriski nozīmīgu ēku, ieguldīt laiku un līdzekļus novadpētniecībā. Bet pāri visām lietām – nepalaist globālajos vējos latvietību. Kultūras socioloģes Dagmāras Beitneres-Le Gallas vārdiem runājot: “Latvietību nododam bērniem kā mūsu senču izveidoto pašizpratni. Ar to saprotot valodu, vēsturi, mūsu dzimtas atmiņas, Latvijas ainavu, svētkus, krāsas un simbolus.”

Mums ikvienam ir izvēle, vai nu lūrēt caur televizora lodziņu svešu cilvēku ledusskapjos un dzīvokļos, vai uzmanīgi ieklausīties to cilvēku domās, kuriem ir kāpumu un kritienu pieredze, kas ļauj skatīt gan Latviju, gan pasauli tādu, kāda tā varētu būt. Izvēle ir arī televīzijai, pret ko pavērst savus logus. Cilvēka mūžs sastāv no diviem posmiem – pirmā, kad viņš veido sevi, un otrā, kad ierauga sevi tādu, kāds īstenībā ir. Daudziem būtu satriecošs atklājums, ka tālāk par pirmo posmu viņi tā arī nav tikuši. Ir taisnība grāmatas “Kritiens aug­šup” autoram Ričardam Roram, kurš saka: “Pirmām kārtām agrākos attīstības posmus var saskatīt tikai no vēlāko posmu plašākās perspektīvas. Tieši tādēļ nobriedušas sabiedrības vienmēr vadīja vecajie, svētie un iniciētie. Tikai viņi var būt patiesi sabiedrības un garīgas organizācijas līderi. Pretējā gadījumā aklie vada aklos; dzīvs apliecinājums tam ir vardarbīgās jauniešu bandas un teroristi pašnāvnieki.”

Vecajie, svētie un iniciētie. Tie, kurus totalitārie režīmi allaž nogalina pirmos. Tiem, kas šodien ar iniciāciju saprot līdz nemaņai piedzeršanos 1. septembrī vai ar citu cilvēku rokām celtā izpostīšanu, nedz ģimenē, nedz skolā nav mācīts par nevīstošo. Kas noticis un notiek ar tiem, kuriem tas ir jādara?

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. … Vai tik patiesiba nav, ka viss Licites teiktais atkarajas uz to NEZINAMO: uz ko tad tie izredzetie tautas vaditaji – ‘ vecie, svetie un inicietie’ ir bijusi inicieti …

    … Tamdel ludzu, autore, pietiek skandinat visparejibas:

    – pirmkart, ir janosaka savs izprastais ‘latviskais’ … un tas nebut nav, piemeram, tikai birzes stadisana vien, bet ari tas senas sencu garigas vertibas izpratnes publiska manifestacija … un si procesa pasniegsana un atkartosana jaunai paaudzei ikgadigi ….

    – otrkart, ir tacu vajadziga jusu ‘izredzeto’ garigas un ideologiskas izcelsmes definicija, pirms varam piekrist, jo kadu sveto kanibalisma abstrahejums man nekad nebus nozimigaks par nolikto ziedu baltaja berzu birze par godu visa Raditajam un vina radijuma aizgajeja pieminai … !

    … bet japiekrit jusu idejai, ka japaiet muzam, lai domajoss varetu nakt pie galiga sledziena par jauniba pardzivoto ideologiju patiesibu un to turpmako vertibu deribu dzili traumetai un izskaustai tautai ….

  2. Acīmredzot “dubultaģenta” I.Lešinska atziņu pirms 35 gadiem dažs labs lapiņš tikai tagad ir apjēdzis:”Imanta Lešinska ASV pavalstniecības pieprasījums 1978. gada septembrī gan Latvijas, gan trimdas sabiedrībai ir liela sensācija un Rīgā tiek dēvēta par atklātu nostāšanos uz Dzimtenes un partijas nodevības ceļa. Kā atzīst Atis Lejiņš, kura grāmatai Gorkija iela 11a Lešinskis uzrakstīja ievadu, trimdā viņš mums radīja problēmas. Mēs meklējām ceļu atpakaļ uz Latviju, viņš savukārt pavēstīja, ka Latvija ir kļuvusi par komunistu valsti un tur nedrīkst atgriezties. I. Lešinska propagandas dēļ trimdas sabiedrība sadalījusies divās daļās – vieni teica, ka Latvijā jāatgriežas, otri iebilda, ka komunisma ideoloģijas pārņemtā zemē mums vairs nav ko darīt.”
    Eva Eglāja-Kristsone:”OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – V DAĻA.” Jaunā Gaita Nr. 259. decembris 2009

  3. Vārds latvisks vai naconās kļuvis par lamuvārdu. Acīmredzot neatkarīga nacionāla valsts iedzīvotāju vairākumam tukša skaņa.

  4. “Vecajie, svētie un iniciētie. Tie, kurus totalitārie režīmi allaž nogalina pirmos.” – Dzīvs apliecinājums tam ir vardarbīgās bandas un teroristi pašnāvnieki, kas uzdarbojās Rīgā un visā Latvijā līdz pat 1990.g.4.maijam.
    Pēc demokrātijas izsludināšanas un galīgas uzvaras 1991.g.21.augustā sākās godmaņlaiki, ar “brīvo tirgu” un brīvību visiem un visam. Šodien, redz izbrīns un nebeidzami jautājumi:”Kas noticis un notiek….”.

    • Riebjas kolaboranti! Atbildēt

      Godmanis, Rumpītis jeb guntīšulmanis, Birkavs, Gailis, Šķēle, Lembergs, Brigmanis, Kreituse, Čepānis, Ādamsons, Čevers, Gorbunovs, Veročka, Zaglers, Berjozkins, Nelaimdota – mūsu vecajie, svētie un iniciētie. Viņi darbojās un darbojas arī pēc 1991.gada 21.augusta.

      • Tev gan ir pārāk īsa atmiņa, ja spēj atcerēties vien Godmani un rumpīšulmani.
        Mums bija arī Kārlis Ulmanis, lasi par viņu un domā līdzi.
        Runā ar saviem vecvecākiem, lasi senākas grāmatas par Latviju un latviešiem. Pasaule un Latvija nav sākusies ar Godmani.
        Taisnība autorei – mūsu saknes ir mūsu vecāki un vecvecāki, mūsu tautas vēsture ilgākā laikaposmā. Jaunie raujas nost no saknēm. Bet viss jau paliek jauno rokās. Lai viņi veido savu valsti un savu dzīvi ar Googles tantes palīdzību. Bet tad nevainojiet savus aizgājušos vecajos, ja neveicas, ja kas iet šķērsu.

        • Kārlis Ulmanis bija Satversmes pārkāpējs, krimālnoziedznieks (veica noziegumu pret valsti), diktators un kolaborants.
          Kārlis Ulmanis jau 1939.gadā Latvijā ielaida krievu karavīrus. Un 1940.gadā Kārlis Ulmanis ļāva, ka Krievija bez neviena šāviena okupē Latviju.
          To man pastāstīja mans viedais vectēvs. Viņš bija Latvijas armijas virsnieks, kurš 1940.gada 17.jūnijā no Ulmaņa gaidīja pavēli pretoties okupantiem. Pavēles nebija. Vectēvs nokļuva leģionā, tad nacionālajos partizānos, tad Sibīrijā. Viņš vienmēr 15.maijā raudāja, jo 15.maijā iesākās Latvijas iznīcināšana.

Draugiem Facebook Twitter Google+