Latvijā
Sabiedrība

Dodiet darbu, prasa cilvēki ar invaliditāti 1

Foto – Shutterstock

Bijušais Pasaules bankas prezidents Džeimss D. Volfersons ir teicis: “Cilvēki ar invaliditāti neprasa žēlsirdību. Viņi prasa iespēju. Viņi negrib saņemt uzspiestus, ārēji radītus risinājumus. Viņi grib izmantot iespēju rīkoties paši.” Šobrīd diemžēl ap 100 tūkstošiem invalīdu Latvijā iespēja netiek dota. Sludinājumu portālos neskaitāmi daudzi meklē darbu, vēlas strādāt. Bet atsaucības nav.

Pēdējo desmit gadu laikā cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanas jautājumos lielu izmaiņu nav, taču arvien aktīvāk tiek rīkotas konferences, diskusijas, apmācības darba devējiem, sabiedrību informē par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un iespējām viņus iesaistīt darba tirgū. Latvijā dzīvo 102 753 personas ar invaliditāti darbspējas vecumā (18 – 62 gadi), no tiem nodarbināti ir 38 tūkstoši. Kopumā valstī šobrīd ir apmēram 61 tūkstotis bezdarbnieku, no kuriem 13% jeb 8164 ir cilvēki ar invaliditāti. Invalīdu bezdarbnieku skaits, gadiem ejot, faktiski nemainās. Tāpat nemainās arī kopējais nodarbināto personu ar invaliditāti skaits. Labklājības ministrijas komunikācijas nodaļas vadītāja Aiga Ozoliņa uzsver, ka personu ar invaliditāti nodarbinātība ir viens no svarīgākajiem politikas jautājumiem, kuru pēdējā laikā aizvien vairāk aktualizē gan sabiedriskajos medijos, gan dažādos pasākumos un diskusijās.

Latvijas Invalīdu biedrības pētījums “Invalīdu nodarbinātības un ar to saistīto problēmu izvērtējums sociālās atstumtības mazināšanai” apliecina, ka invalīdi ir gatavi un vēlas strādāt, lai iekļautos sabiedrībā, tiktu pieņemti, justos līdzvērtīgi, varētu kontaktēties ar cilvēkiem un nesēdēt mājās. Taču daļa invalīdu nestrādā vai negrib strādāt tieši darba devēju attieksmes dēļ: “Darba devēji viņus neuztver pietiekami nopietni un bieži necenšas nākt pretī invalīdiem, pielāgojot darba vidi un samazinot darba stundas un arī darba apjomu.” Galvenie minētā pētījuma secinājumi – var izšķirt divu veidu attieksmi pret invalīdiem: kā pret nevarīgākiem, kuriem ir īpašas vajadzības un nepieciešama uzmanība; kā pret jebkuru cilvēku.

Šķēršļus liek darba devējs

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pētījuma rezultātus par to, ka cilvēki ar invaliditāti ir gatavi darboties, apstiprina daudzie sludinājumi invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” mājaslapā. Cilvēki interesējas par darba iespējām, uzskaitot savas prasmes, izglītības pakāpi, un, ja izglītības nav, piemin, ka ļoti vēlas strādāt un ir gatavi mācīties. “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis skaidro: “Jebkurš cilvēks ar īpašām vajadzībām ir spējīgs strādāt, atliek tikai atrast pareizo nodarbošanos. Un, lai gan Latvijā trūkst darbinieku, daudzi uzņēmumi joprojām atsakās nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti. Īpaši sarežģīti ir cilvēkiem ar redzes traucējumiem.” Neizmantotais potenciāls joprojām ir liels – Latvijā dzīvo 170 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti, no tiem darbaspējas vecumā ir 110 tūkstoši iedzīvotāju, bet strādā tikai 40 tūkstoši. Pētījumu centrs SKDS sadarbībā ar Latvijas Personāla vadīšanas asociāciju veica aptauju, lai noskaidrotu, vai uzņēmumi būtu gatavi nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti – 108 uzņēmumu personāla vadītāju aptaujā tika noskaidrots: 71% no viņiem uzskata, ka personu ar invaliditāti nodarbināšana ir labs piemērs sabiedrības solidaritātei. Tomēr, vaicāti par to, kas uzņēmējus attur no šādu cilvēku pieņemšanas darbā, 66% aptaujas dalībnieku nosauc apgrūtināto atlaišanu no darba arī tādā gadījumā, ja cilvēks neveic savus pienākumus, veic tos nekvalitatīvi vai citādi pārkāpj noteikumus, tāpēc efektīvs risinājums, lai veicinātu pieņemt darbā personas ar invaliditāti, būtu izmaiņas Darba likumā. Šobrīd Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), lai atbalstītu bezdarbniekus ar invaliditāti, īsteno īpašu subsidētās nodarbinātības pasākumu. Darba devējiem, kuri piedalās šajā pasākumā, NVA sniedz finansiālu atbalstu: dotāciju ikmēneša darba algai valstī noteiktās minimālās darba algas apmērā;

sedz valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas no algas dotācijas daļas;

vienreizēju finansējumu aprīkojuma un iekārtu iegādei, kā arī tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanai un iegādei, lai pielāgotu darba vietas bezdarbniekiem ar invaliditāti.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Subsidētās darba vietas neatbalsta Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane, kura uzskata, ka speciāli piešķirtam finansējumam, lai uzņēmumi pieņemtu darbā invalīdus, nekad nav pozitīva rezultāta: “Negribu nevienu nomelnot, bet, ja cilvēkus var motivēt tikai ar naudas palīdzību, tas nav pareizi. Uzņēmumam jācenšas ieraudzīt stratēģisko jēgu – lielisks piemērs ir lielveikali RIMI, kas jau ilgu laiku katru gadu darbā pieņem ap 50 darbinieku, kuriem ir īpašas vajadzības. Sākumā tā bija speciāla programma, bet, arī tai noslēdzoties, RIMI turpina pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, skaidrojot, ka tas uzlabo pārējo darbinieku darbu, apkārtējie cilvēki kļūstot labāki.” Dace Helmane uzsver – vajadzētu būt tā, ka darba devējs neizvēlas cilvēku pēc izskata vai fiziskā stāvokļa, bet gan pēc profesionālās atbilstības, taču diemžēl joprojām darba devēji starp cilvēku ar īpašām vajadzībām un cilvēku bez tādām izvēlas otro. “Mēs veicam bezmaksas apmācības darba devējiem, tām var pieteikties mājaslapā skatupunkti.lv. Atvērtība sākas brīdī, kad ir iespēja saskarties ar dažādību – ir jāiepazīst it kā citādais, lai saprastu, ka esam bijuši stereotipu varā, tāpēc uz apmācībām aicinām arī cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Piemēram, labākais gids Liepājā ir neredzīgs vīrietis, kurš pats šo pilsētu savu mūžu nav redzējis. Bet viņš savu darbu dara izcili.”


Cīņa ar sevi, par sevi

Apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis minēja, ka atrast darbu daudz grūtāk ir tieši cilvēkiem ar redzes problēmām. Taču Elfs Barkāns ne vien strādā pats, bet arī nodarbina vēl septiņus cilvēkus ar invaliditāti: “Sākotnēji biju grāmatveža palīgs, tad kļuvu par vairāku biedrību un uzņēmumu vadītāju. Nevaru neko sliktu teikt par kolēģiem vai darba vidi – cilvēki ir saprotoši, attieksme ir tāda pati kā pret citiem. Protams, ir atsevišķi neiepriecinoši gadījumi, un stereotipi pastāv vēl šodien, bet kopumā, pēc manas pieredzes, integrācijas process pēdējos desmit gados ir bijis visnotaļ veiksmīgs.” Elfs uzskata, ka galvenā problēma ir pārlieku lielā žēlošana: “Diemžēl jāatzīst, ka bieži esmu saskāries ar problēmām, kuras rada tieši tuvinieki. Gadās, ka man zvana darbinieka vecāki un stāsta, ka viņu bērns ir jāžēlo, ka nedrīkst viņu pārmērīgi apgrūtināt, bet nereti tas neatbilst patiesībai, jo šis cilvēks patiesībā ļoti vēlas strādāt, taču nespēj to darīt apkārtējo pārspīlēto rūpju dēļ. Daudz runā par sabiedrības ieguldījumu šādu cilvēku integrācijā, bet, manuprāt, pārāk maz apspriesta tieši tuvinieku loma un pārlieko rūpju negatīvā ietekme.” Elfs uzskata, ka tas daudzos gadījumos ir iemesls, kādēļ cilvēks ar īpašām vajadzībām nevar atrast sev piemērotu darbavietu: “Bieži cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tiek laupīta dzīves pieredze un spēja iekļauties ikdienā. Tāpēc pat tad, ja cilvēks ļoti vēlas strādāt, viņu vienkārši nepieņem darbā. No laba speciālista neviens neatteiksies, tomēr ne visi vēlēsies nodarboties ar papildu apmācīšanu. Es savus darbiniekus vispirms apmācu, tas ir svarīgi, lai viņi iejustos darba vidē, izprastu uzdevumus, taču vēlāk gan es sagaidu to pašu, ko no jebkura cilvēka. Es teiktu, ka no darba vietas prasīt ko vairāk par tās pielāgošanu darbinieka fiziskajām nepieciešamībām būtu nesakarīgi.”

Andra Pommera stāsts savukārt ir pavisam citāds, un tas pierāda attieksmes kontrastu mūsu sabiedrībā. Andris ratiņkrēslā nonāca pēc avārijas 2004. gadā, un kopš tā laika darba meklējumi nav bijuši sekmīgi. Andris uzskata, ka pie viņa likteņa ratiņkrēslā vainojami mediķi – likuši puisim pašam mērot ceļu līdz ātrās palīdzības mašīnai, uzskatot, ka viņam nekas nekaiš, un, kā Andris cēlis kāju, lai kāptu iekšā – radās muguras smadzeņu šķērsbojājums: “Darbu intensīvi meklēju, kopš esmu ratiņkrēslā. Man ir vidējā speciālā izglītība, kā arī papildus apgūtas profesijas. Varu strādāt pie datora, protu dažādus rokdarbus. Latvija nav zeme, kur invalīdiem būtu viegli un ērti dzīvot – reti kur viss ir aprīkots tā, lai varētu normāli piekļūt, un vismaz mana pieredze rāda, ka invalīdam darbu atrast ir neiespējami.”

Iespēju ir pelnījis katrs

Cilvēki mēdz baidīties no nezināmā, to uzsver arī digitālās mārketinga kompānijas “IT Marketing Solutions” valdes loceklis Aleksandrs Elksniņš – šis uzņēmums joprojām meklē un ir gatavs pieņemt un apmācīt darbam cilvēkus ar īpašām vajadzībām: “Tas nav viegli, jo uzņēmējam savā ziņā ir papildu slogs – pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti. Ir nepieciešams nodrošināt tādu darba vidi, kas konkrētajam cilvēkam būs piemērota.” Šobrīd uzņēmumā strādā tikai viens cilvēks ar īpašām vajadzībām, bet vadība ir atvērta pieņemt arī citus cilvēkus ar invaliditāti: “Tas ir izaicinājums, jo mēs šo darbinieku apmācījām no nulles, viņam nebija iepriekšējas pieredzes un izglītības šajā jomā. Bet šie cilvēki ir daļa no mūsu sabiedrības, viņi ir tādi paši kā mēs, arī viņi grib sevi pierādīt, vēlas strādāt. Apmācībā jāiegulda lielas pūles, bet gandarījums, kad cilvēks ar invaliditāti strādā cītīgi un rāda piemēru citiem darbiniekiem, ir milzīgs. Ir jādod iespēja.” Arī uzņēmumā “Lattelecom” strādā cilvēki ar īpašām vajadzībām – stāsta uzņēmuma personāla vadības direktore Ingrīda Rone, piebilstot, ka darba prasmēm gan jābūt tādām pašām kā jebkuram citam “Lattelecom” darbiniekam: “Darbiniekam jābūt darba specifikai atbilstošām iemaņām, spējai ātri mācīties un pildīt savus pienākumus, cieņai un uzticībai kā pret klientiem, tā kolēģiem, kā arī atbildībai par veicamo.”

Junga analītiķe Ginta Teivāne uzsver, ka joprojām jūtama cilvēku neiecietīgā attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām: “Par invalīdu nodarbināšanu – protams, uz katru gadījumu jāskatās individuāli: vai skarts cilvēka intelekts, vai ir kustību un cita veida ierobežojumi, taču katrs neatkarīgi no tā, kāds viņš ir, ir pelnījis cieņu un iespēju sevi apliecināt. Diemžēl sabiedrība tam liek šķēršļus. Piemērs ir manas meitas māsīca, kura jau 15 gadus ir ratiņkrēslā – pabeigusi studijas ASV, tagad vēlas darboties Latvijā, bet katru reizi viņai atsaka. Kādā redakcijā pat neļāva pretendēt uz darba vietu, kaut kvalifikācija bija atbilstoša. Neesot liftu, un pa kāpnēm augšā meitene netiek. Šādi atteikumi liek secināt, ka Latvijā invalīdi netiek vērtēti un cienīti kā līdzvērtīgi.” Ginta, tāpat kā Dace Helmane, par subsidētajām darba vietām un papildu finansējumu uzņēmējiem izsakās skarbi: “Nav saprotams, kāpēc būtu jāgaida kāds īpašs finansējums – tas ir vispārcilvēciskas dabas jautājums, ko visā pasaulē saprot līdzīgi: jau projektējot telpas, būvējot mājas, ir jāparedz, piemēram, fiziska pieeja cilvēkiem ar ratiņkrēsliem. Daudz par mūsu sabiedrību pasaka nesenais ieraksts sociālajos tīklos: valsts neko nesamaksā paralimpiskajam šķēpmetējam par medaļu – tas parāda mūsu kopējo attieksmi, ka visi neesam vienlīdzīgi.” Ginta Teivāne aicina kļūt iecietīgākiem, saprotošākiem, atteikties no sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem: “Ja arī sabiedrības attieksme mainās, tas notiek ļoti lēni, jo sistēma mūsu valstī ir stīva un nekustīga. Joprojām esam pārņemti ar stereotipiem par citādību, nepieļaujot, ka ikviens no mums var kļūt par cilvēku ar īpašām vajadzībām. Tas savukārt liecina par mūsu sabiedrības brieduma un empātijas trūkumu.”

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv