Nezināmā Maskavas forštate 1
Jums taisnība – tāds virsraksts skan banāli, tomēr šai grāmatai visnotaļ atbilstoši! No visām Rīgas pilsētas vēsturiskajām daļām vismazāk vēsturnieku uzmanības līdz šim ticis Latgales priekšpilsētai, sarunu valodā dēvētai par ”maskačku” vai Maskavas forštati.
Tāpēc arheologa, kolekcionāra un akadēmiķa Andra Caunes grāmata ”Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”, vasaras sākumā iznākusi, jau uzreiz ierindojās visvairāk pirkto skaitā Latvijas grāmatnīcās.
”Rīgas Latgales priekšpilsēta” ieturēta līdzīgā garā kā trīs iepriekšējie Rīgas pilsētas daļām veltītie A. Caunes darbi. Proti, ”Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem” (1994), ”Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem” (1998) un ”Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem” (2009). Tā kā daža no nosauktajām jau piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, bet dažai tas tiek gatavots, jāsecina, ka tādi kultūrvēsturiska satura labi ilustrēti darbi neapšaubāmi ir pieprasīti. Un autoram arī ir ko teikt un ir ko rādīt. Visos izdevumos izmantotās foto un skatu kartītes nāk no paša mūžā vāktās kolekcijas. Izrādās, Latgales priekšpilsētas uzņēmumi ir visretākie, jo lepniem fotogrāfiem 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā jau pievilcīgāk šķita bildēt centra namus nekā nomaļu koka ēciņas un ķieģeļu bruģa ietves.
Kā uzsver pats A. Caune, Latvijas Vēstures institūta (LVI) apgādā iznākusī grāmata nav ne Latgales priekšpilsētas vēsture, ne arī enciklopēdija. Tās ir laikabiedru vairāk nekā simts fotouzņēmumu reprodukcijas, kas rāda ne vien šīs Rīgas daļas ēkas un ielas, bet arī ļaudis un atsevišķus notikumus.
No vēsturiskajām Rīgas stacijas apkaimes fotogrāfijām līdz pat Salaspils pievārtei, kur reiz plašā nometnē vasarās mitinājušās cara armijas karaspēka daļas. Katram foto ir lappusi garš paskaidrojums, anotācija. Par attēlos redzamo, par laikmeta fonu un faktiem. Brīžiem autoram nācies ņemt palīgā loģisko domāšanu un dedukciju, lai konstatētu, kāda Rīgas daļa un kādi ļaudis sākotnēji anonīmajā foto redzami. Brīžiem atkal var manīt, ka ar komentāram paredzētā lauka aizpildīšanu nav klājies viegli, jo neba par katru foto daudz ko teikt, īpaši, ja bilde tāpat pietiekami daiļrunīga pati par sevi.
Atsevišķi grāmatā koncentrētā veidā sniegta Latgales priekšpilsētas vēsture no ordeņa un zviedru laikiem līdz pat 20. gadsimta 20. – 30. gadiem. Piemēram, kā tas nācies, ka tieši šī priekšpilsēta vēsturiski izveidojusies par krieviskāko Rīgas daļu? Kāpēc tieši te visbiežāk apmetās uz dzīvi mazākumtautību rīdzinieki, izņemot, protams, lepnos vāciešus? Patiesībā, sekojot stereotipiem, saukt visu Latgales priekšpilsētu par krievisku nav īsti korekti, jo arī tās iekšienē taču pastāv sīkāks dalījums. Grīziņkalns un Avotu iela jau kopš sākumiem ir latviešu strādnieku apmešanās vietas.
Latgales priekšpilsēta – tas ir arī Centrāltirgus, Kuzņecova porcelāna fabrika, ”Livonijas” brūzis (ar ķīniešu viesstrādniekiem) un Ķengaraga ”Kvadrāts”, ebreju sinagogas un pareizticīgo baznīcas, bodītes, kioski, kapsētas un karavīru kazarmas, važoņi, tramvaji un autobusi, zināms, arī Daugava un vēl vesela virkne objektu, par kuru eksistenci puslīdz droši nemaz nebūsiet dzirdējuši.
Andris Caune ir izvirzījis sev uzdevumu sagatavot vēl trīs līdzīgas grāmatas: vienu par Rīgas Vidzemes priekšpilsētu, otru par Rīgas centru un trešo – Vecpilsētai veltītu. Pēdējā būs jau agrāk izdotās grāmatas papildināta versija. Spēku un veiksmi Caunes kungam šajā darbā!
