Pasaulē
Vēsture

Kapitāls ir īstā vara 16

pixabay.com

Nezināmais par zināmo – Spēks un vara
Autors – Guntars Pļavinskis

Kapitāls ir īstā vara

Lielākā daļa vēstures pētnieku ir nešaubīgi pārliecināti, ka visu ASV vēsturi rakstījuši masoni, kas izprovocējuši un līdzdarbojušies karā par neatkarību, uzrakstījuši bēdīgi slaveno amerikāņu konstitūciju, vismaz puse prezidentu bijuši dažādu masonu ložu ielikteņi, un šo ainu esot iespējams vērot arī mūsdienu senātā un Kongresā…

Lai paši lūgtos kredītus

Ja vērīgāk papēta amerikāņu simbolus, patiešām – teju vai ik solī nākas sastapties tieši ar masonu simboliku. Piemēram, valsts zīmogā attēlota piramīda ar visu redzošo aci, bet valsts karogā ir 13 joslas un 13 zvaigznes. Šīs detaļas savulaik izstrādājuši Rotšildi, lai gan patiesībā šīs zīmes ir ļoti senas un savulaik tās izmantojuši jau seno ēģiptiešu priesteri.

Pēc kara par neatkarību amerikāņu masoni paziņoja arī par savu neatkarību no galvenās ložas, un tieši tad arī izveidojās Lielā amerikāņu loža. Tajā bija divas nodaļas: Jorkas pietuvināto loks jeb aprindas ar desmit iesvētīšanas pakāpēm, no kurām augstāko dēvēja “templietis”, un Skotu loks, kur oficiāli bija izziņotas 33 iesvētīšanas pakāpes, lai gan patiesībā to esot bijis mazāk.

Savulaik prezidenti Bendžamins Franklins un Tomass Džefersons aktīvi pretojās idejai izveidot ASV privātu banku, kas faktiski turētu savā kontrolē visu valsts ekonomiku. 1790. gadā Franklins nomira, un to nekavējās savās interesēs izmantot Rotšildi, iebīdot ASV finanšu ministra amatā savu ielikteni Aleksandru Hamiltonu, kurš drīz kļuva par Amerikas Centrālās bankas pirmo dibinātāju.

Vēl kādu laiku amerikāņi mēģināja pretoties. 1811. gadā beidzās valsts un šīs bankas līguma termiņš, taču ilgi gaidīto brīvību amerikāņi tā arī nesagaidīja. Tam bija objektīvi iemesli, proti – ekonomikas destabilizācija. Tāpēc nācās līguma termiņu pagarināt vēl uz pieciem gadiem. Bet šajā laikā Rotšildi jau vairs nesēdēja, rokas klēpī salikuši. Viņi izmantoja visu savu ietekmi uz angļu politiķiem, kamēr panāca, ka Anglija paziņo par savām tiesībām uz amerikāņu kolonijām. Tā rezultātā izcēlās 1812.–1814. gadu karš, pēc kura amerikāņi jau paši nāca un lūdza kredītu Centrālajai bankai. Šī iestāde, starp citu, saglabājusies līdz pat mūsu dienām, un tikai 1913. gadā to pārdēvēja par Federālo rezervju banku.

Valsts banku pakļautībā

1812. gadā nomira pats Rotšildu klana pirmtēvs – Maijers Amšels, un visu lietu kārtošana pārgāja viņa dēla Nātana pārziņā. Ātri vien viņa darbības rezultātā bankas nodaļas parādījās arī Berlīnē, Vīnē, Parīzē. Faktiski vienpersoniski Nātans savu personisko impēriju pārvaldīja līdz 1836. gadam. Pusoficiāla versija vēsta, ka šajā gadā viņa tuvinieki paši viņu saindējuši, jo vairs neesot spējuši izturēt to, ka viņš tikai savās rokās sakoncentrējis faktiski neierobežotu varu, ar ko nevēlējās dalīties pat ar tuvākajiem radiniekiem.

Tad par uzņēmuma “N. M. Rotšilds un dēli” vadītāju kļuva Nātana dēls Laionels. Arī viņam viss padevās labi un šķietami viegli. Turklāt jau ļoti drīz Laionels kļuva par britu parlamenta locekli, uzticot ģimenes īpašumu pārvaldīšanu Jākobam Rotšildam.

No 1861. līdz 1865. gadam risinājās ASV Pilsoņu karš – Dienvidu štati, kuru ekonomika balstījās tikai vergu darba ekspluatācijā, paziņoja, ka izstājas no savienības un tagad dēvējami par Štatu konfederāciju. Vēstures pētniekiem jau sen nav noslēpums, ka arī šo karu izprovocēja Rotšildi, turklāt viņi “karoja” vienlaikus abās frontēs, veikli izmantojot savus provokatorus. Piemēram, Zelta loka bruņinieki uzstājās par konfederātu atbalstīšanu, bet tostarp pēc viņu iniciatīvas uzņēmums “J. P. Morgan” organizēja ziemeļnieku atbalstīšanu. Rotšildu klana Londonas banka ar naudas līdzekļiem apgādāja ziemeļniekus, savukārt Parīzes banka – dienvidniekus. Katrā ziņā Rotšildu peļņa šīs operācijas laikā bija vienkārši šaušalīgi milzīga. Bet zaudētāji no tā bija galvenokārt tikai amerikāņi.

Līdz 1863. gadam Ābrams Linkolns bija atminējis Rotšildu savērptos rēbusus un paziņoja, ka atsakās šai baņķieru ģimenei izmaksāt procentus. Tāpat viņš izdeva rīkojumu sākt drukāt zaļganos dolārus, kurus izmantoja, norēķinoties ar ziemeļniekiem. Protams, tāda brīvdomība nevarēja patikt Rotšildiem. 1865. gada 14. aprīlī Linkolnu nogalināja Rotšildu uzsūtīts slepkava – Džons Buts. Zināms, ka vēlāk, pēc iznākšanas no cietuma, Buts dzīves atlikušo daļu visnotaļ nodrošinātos apstākļos nodzīvoja Anglijā. Savukārt zaļos dolārus, tikko Linkolns bija novākts, Rotšildi steidzamā kārtā atsauca un atpirka, turklāt par smieklīgi mazu cenu.

Rotšildi bija izvirzījuši par savu mērķi līdz 19. gadsimta beigām pārņemt savās rokās visu ASV ekonomiku, tieši tādā pašā veidā, kā to jau bija izdarījuši Eiropā. Uzstājoties Ņujorkas Tirdzniecības palātā, Augusta Balmonta bankas direktors Jakobs Šifs teica: “Ja mums nebūs bankas ar nedalītu kontroli pār kredītu piešķiršanu, tad šo valsti [ASV] ieraus tās vēsturē visasākajā un visdziļākajā finanšu krīzē.”

Un Šifs nekļūdījās – ASV patiešām drīz izcēlās graujoša krīze. Lielkapitāla tirgos izcēlās panika, cieta desmitiem tūkstošu cilvēku, bet tajā visā Rotšildi nopelnīja savus kārtējos pasakainos miljonus. Savukārt amerikāņi saprata – lai nākotnē izvairītos no tamlīdzīgām situācijām, viņiem gluži kā svaigs gaiss nepieciešama sava centrālā banka. Tieši tā radās Federālo rezervju banka. Bet jau drīz amerikāņu konstitūcija ieguva savu 16. labojumu, pateicoties kuram amerikāņu personiskos ienākumus sāka aplikt ar nodokļiem, kas notika pirmo reizi ASV vēsturē. Pati procedūras būtība bija tāda, ka ASV valdība vairs nevarēja pati drukāt savu naudu, kā rezultātā, protams, tā nespēja arī kontrolēt savu ekonomiku.

Kontrolēt visu pasaules kapitālu

Mūsdienās nevienam neraisa šaubas šīs bankas finansiālais jaudīgums. Tā laiž apgrozībā dolāru banknotes, kuras uzskata par kvītīm par amerikāņu valdībai izsniegto parādzīmju – obligāciju –izsniegšanu. Šīs obligācijas, par kurām katru gadu izmaksā procentus, tad arī nodrošina bankas kapitālu. Tādējādi Federālās bankas ienākumi ir neiedomājami milzīgi, savukārt izdevumus veido tikai tipogrāfijas krāsu iepirkšana. Joprojām valda grūti apgāžamais viedoklis, ka šī masonu īstenotā krāpšana ir lielākā ASV un faktiski visas pasaules vēsturē.

Protams, daudzi jautās – kā kaut kas tāds vispār iespējams? Diemžēl vēsturē zināma gūzma dažādu valdītāju, kuri nespēja atturēties no vilinājuma dzīvot ne gluži atbilstoši saviem līdzekļiem un iespējām. Lūk, un šādas valdības izšķērdības dēļ tai pašai un pie viena tātad arī tautai vajadzēja aizņemties naudu bankās. Taču mēdza gadīties tā, ka valdībai neizdevās gūt pietiekamus līdzekļus, lai segtu banku veikli sastādītajos līgumos paredzēto nemitīgo parāda summu pieaugumu. Un no šā strupceļa laukā veda tikai viens, visos laikos universālais ceļš – karš.

Piemēram, iedomāsimies valdību kreditora statusā, kurš izsniedz naudas aizdevumu pilsonim, lai viņš varētu iegādāties sev automašīnu. Paiet laiks, un izrādās, ka dažādu no viņa paša galvenokārt neatkarīgu iemeslu dēļ pilsonis vairs nav spējīgs atdot kredītu. Ko darīt tādā situācijā? Protams, vispirms jākonfiscē pirkums. Bet – kā īstenojas šis process? Protams, ar citas mašīnas palīdzību…

Ja gadījumā naudu no kreditora saņem valsts, situācija attīstās atbilstoši analoģiskai shēmai. Izsniedzot naudu kredītā, kreditoram jāparūpējas par to, lai konkrētās valsts naidnieki saņemtu tieši tikpat daudz. Tas nepieciešams paša kreditora drošībai, kuram jābūt pilnībā drošam, ka militāra konflikta gadījumā, kas var izraisīties starp divām viņa kreditētajām pusēm, tieši viņa nauda būs tas galvenais faktors, kas izšķirs kara iznākumu. Ja pēkšņi kāda valsts nevar vai nevēlas maksāt parādus, to neizbēgami sagaida karš. Tādējādi otra valsts konfiscē visus parādus, kurus citā ceļā kreditors nekādi nespētu atgūt. Tieši tā Rotšildi rīkojušies visos laikos.

Piemēram, Nātans šādas shēmas izmantoja Napoleona karu laikā. Pēc tiem Eiropā uz noteiktu laiku iestājās kaut kāds spēku līdzsvars, bet savdabīgas drošības policijas jeb it kā trešā spēka lomā uzstājās Anglija, īstenojot pretstāvē esošo pušu kontroli. Un Anglija, pateicoties tieši Nātanam Rotšildam, ieguva nedalītu varu Eiropā. Ja kaut kur izcēlās karš, jau iepriekš varēja droši prognozēt tā iznākumu: atlika tikai noskaidrot, kurā pusē nostājusies Anglija. Un tieši ar šādu Anglijas starpniecību Nātans Rotšilds kontrolēja – ne vairāk un ne mazāk – vismaz pusi no visas pasaules kapitāla!

LA.lv