Foto – LETA

Nezināt, ko darīt ar provokatoriem, – pajautājiet trenerim Nolanam 0

Katram hokeja fanam ir zināms, ka spēles rezultātu bieži vien izšķir nevis veiklākais vārtu guvējs, drošākais aizsargs vai vārtsargs mūris, bet gan tā sauktais bakstītājs jeb provokators. Viņš spēlē netīri, ķeksē pretiniekus ar nūju, bārstās ar rupjībām un draudiem, iešķeļ pa rokām, garām slidojot, it kā nejauši nogāž vārtsargu.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Protams, šādas netīrības lielākoties tiek pastrādātas brīžos, kad tiesnesis neskatās. Taču mērķis ir viens – izsist pretinieku no ierindas, salauzt viņa spēli. Jo vairāk viņš dusmās vārīsies un nervozēs, jo sliktāk spēlēs. Vislielākais sasniegums – ja pretiniekam neiztur nervi un viņš uz kādu provokāciju beidzot atbildēs ar sitienu. Tad galvenais ir efektīvi nokrist, lai tiesnesis to redzētu. Nesavaldīgais sitējs dabūs noraidījumu vismaz uz divām minūtēm vai pat līdz spēles beigām. Bet provokators ar platu smaidu sadauzītajā sejā slidos uz maiņu. Sak, viņš savu darbiņu padarījis, tagad puiši vairākumā visu nokārtos.

Līdzīgu “bakstīšanos” pēdējā laikā aizvien biežāk varam novērot ne tikai uz ledus, bet arī politisko cīņu laukumā. Dinkš – grūdiens mugurā ar divvalodības referendumu, dinkš – sitiens pa rokām ar pilsonības dalīšanu, dinkš – netīrs spēka paņēmiens ar Latgales autonomiju, dinkš – iebiedēšana ar nepilsoņu kongresu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Gan sportā, gan politikā, lai uzvarētu “netīri spēlējošu” pretinieku, ar augstāku meistarību nepietiks, nepieciešami stabilāki nervi un stingrāka disciplīna. Prasme mierīgi spēlēt savu spēli, ignorējot provokācijas. Vairākumā gadījumu ar to arī pietiek, jo patiesībā, atskaitot netīrus paņēmienus, pretiniekiem bieži vien nekādu citu trumpju arī nav.

Taču ir reizes, kad nedrīkst tā vienkārši pasmaidīt par pretinieka izmisīgo provokāciju un aizslidot, paļaujoties uz tiesnešiem! Hokejā – kad jāaizstāv savs vārtsargs. Valstī – kad jāiestājas par tās pamatvērtībām. Līdz šim tas vairāk vai mazāk izdevies – divvalodības referenduma maču uzvarējām bez variantiem, pilsonības dalīšanas mačā tiesneši apbrīnojamā kārtā piefiksēja noteikumu pārkāpumu, arī Latgales autonomijas mačā tiesnesis beidzot, šķiet, kļuvis uzmanīgāks un vismaz sapratis, kuriem provokatoriem spēles laikā jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Taču 16. marta mačā “tiesnešu” (lasi – policijas) bezdarbības dēļ situācija saasinājās līdz diezgan asai “rēķinu kārtošanai pie vārtiem” jeb trokšņainam jandāliņam leģionāru dienā pie Brīvības pieminekļa. Kaut arī likumā skaidri noteikts, ka vienlaikus notiekošie pasākumi nedrīkst traucēt viens otram, policisti izlikās neredzam nepārprotamu noteikumu pārkāpumu no antifašistu komandas puses. (Ja troksnis, kas “atstāj jaņos” metālistu koncertus, neskaitās piemiņas pasākuma traucēšana, tad nezinu, kas, viņuprāt, ir traucēšana.) Diemžēl vienīgais, ko rūdītajiem provokatoriem varēja likt pretim mūsu sastāvs, bija politiskās izlases debitanti – nacionāļu piecnieks. Tad nu šie jaunieši metās aizstāvēt savas vērtības, kā prata, – cimdus nost un kulaki pa gaisu! Tādā veidā atklādami to, kas patiesībā viņi arī ir, – emocionāli puiši, kas nesen iekļuvuši augstākajā līgā un par savu lietu gatavi sisties ar zobiem un nagiem (diemžēl šo teicienu laikam sapratuši pārāk burtiski), neaizdomājoties, ka viņu nesavaldības dēļ zaudēs visa komanda.

Reklāma
Reklāma

Kas no notikušā ir ieguvējs? Pirmkārt, jau provokācijas autori jeb tā sauktie “antifašisti”, kuri ieguvuši virkni uzskatāmu materiālu par to, kā “fašisti uzbrūk cīnītājiem pret nacismu”, kā arī varēs droši stāstīt, ka leģionāru gājiens nemaz nav miermīlīgs, ka nacionāļiem “patiesība par vēsturi kož acīs”.

Pat Jāņa Kuzina “uzsistā” acs noteikti kalpos kā labs arguments “antifašistiem” nākamgad pie pieminekļa sanākt kuplākā skaitā. Lai cik paradoksāli tas būtu, bet droši vien arī NA karstgalvju popularitātei pagrūstīšanās varētu nākt par labu, jo kulaku vicinātāji patīk gan vēlētājiem, gan hokeja faniem. Zaudētāji – sirmie veterāni, kuriem kārtējo reizi izbojāts piemiņas pasākums, un Latvijas tēls kopumā. Pat tajās valstīs, kas neuzķeras uz Kremļa mediju propagandu par “nacistu maršēšanu Rīgas ielās”, ziņu materiāli ar plakātus raujošiem un sētu lauzošiem Saeimas deputātiem neizskatīsies labi.

Īsi sakot – nacionāļu piecnieks pie Brīvības pieminekļa darīja pareizāko darbu, bet visnepareizākajā veidā. Arī iepriekšējos gadus “antifašisti” pie pieminekļa ir taisījuši troksni ar atskaņošanas aparatūru (tiesa – ne tik skaļu) un karinājuši provokatīvas bildes. Tādēļ vajadzēja būt gataviem tikpat asprātīgi to neitralizēt. Pirmkārt, antifašistu sataisīto elles troksni bija iespējams pārdziedāt, ko veiksmīgi pierādīja daļa gājiena dalībnieku, bet diemžēl par vēlu. NA lepojas ar savu kori, kas dzied partijas kongresos, bet nez kādēļ kautrējas to izmantot šādos politiskos cīniņos. Otrkārt, nevis plēst pretinieku plakātus, bet to priekšā pozēt kuplā skaitā sanākušajiem medijiem un mierīgi paskaidrot, ka attēlos redzamajām šausmām nav nekāda sakara ar leģionāru cīņām (un pat nekādas saistības ar Latviju). Vai arī nostāties priekšā ar saviem plakātiem. Treškārt – nevis grūstīt ierindas policistus un lamāt par “Ušakova pakalpiņiem”, bet jau pasākuma laikā sazināties ar turpat netālu esošo policijas un Iekšlietu ministrijas vadību un paskaidrot, ka notiek likuma pārkāpums, jo viens pasākums traucē otru, kas likumiski nav pieļaujams.

Ceturtkārt, piefiksēt “antifašistu” atskaņotos tekstus un attēlus video un audio formātos, un vēlāk prasīt DP izvērtēt tajos atrodamo nepatiesību un nomelnošanu. Protams, pēc kaujas visi gudri, bet, ja 16. martā pie pieminekļa būtu arī pieredzējušāki politiķi, tad atbilde provokācijām varētu būt aukstasinīgāka, rafinētāka un efektīvāka.

Taču diemžēl rūdītie “politikas hokejisti” slēpjas aiz bortiem, tiklīdz pie apvāršņa parādās Korena–Kuzina komanda, un pēc aizvadītās sestdienas, visticamāk, būs vēl vairāk nobijušies. Tādēļ atliek vien cerēt, ka nacionāļi no šā kautiņa izdarīs pareizus secinājumus un turpmāk netīrai spēlei pratīs atbildēt pienācīgi un ar rezultātu.