Kokteilis
Mīli

Nezinu, kas esmu un ko gribu. Kā atpazīt 25 gadu krīzi? Skaidro psihoterapeite Aina Poiša1

Foto – Anda Krauze

Ar pārdomām par to, kādu virzienu ir uzņēmusi mūsu dzīve, vecumā pēc 25 gadu sasniegšanas, šķiet, sastopas ikviens. Ikdienā tik bieži jūtam pretrunīgas emocijas un divējādu attieksmi pret notiekošo. To, kas īsti ir šobrīd tik populārā ceturtdaļmūža jeb 25 gadu krīze, skaidro ģimenes psihoterapeite Aina Poiša, kā arī portāls Lifehack.org, asprātīgā manierē piedāvājot konkrētajam vecumam un mūsu sajūtām raksturīgas pazīmes.

“Interesanti, ka šodienas pasaulē viss notiek arvien ātrāk. Savulaik cilvēki zināmu neapmierinātību ar savu ikdienu sajuta, tuvojoties 30 gadu slieksnim, taču šobrīd tādas pat jūtas mostas arī 25 gadus vecos cilvēkos. Šī savā ziņā eksistenciālā krīze ir saistīta ar faktu, ka cilvēks it kā ir sasniedzis zināmus savas dzīves mērķus, taču nav skaidra virziena, ko iesākt tālāk, un vai ceļš, kas ejams, maz ir tas pareizākais,” stāsta Poiša.

“Protams, lēmumus pieņemt nav viegli, turklāt man šķiet, ka šajā laika posmā cilvēks mazliet aplaužas, atklājot, ka teorija īsti neatbilst praksei. Ir realizētas dažas no ambīcijām, piemēram, iegūta augstākā izglītība un uzsāktas darba gaitas, taču ekspektācijas nesakrīt ar realitāti – neraugoties uz sajūtu, ka zini visu, atkal attopies mācekļa lomā.”

Kā skaidro psihoterapeite, šī sajūta var ierosināt vilšanos gan sevī, gan dzīvē. Neraugoties uz, piemēram, rosīgo studiju vidi, kur līdzcilvēki viens otru motivē un iedvesmo, realitātē nākas secināt, ka patiesībā vēlāk attopies, cīnāmies pats par sevi.

“Neviens vairs neaplaudē, neslavē. Visticamāk, rodas arī sajūta, ka spēju un prasmju līmenis ir augstāks nekā iespējas to reāli pielietot. Cilvēkam var būt vēlme sevi pierādīt un realizēt, tomēr ne vienmēr iespējas to patiešām paveikt nāk viegli.”

Taujāta par situācijām, kad ir vēlme iesākto mest pie malas, lai savu dzīvi atkal sāktu veidot no nulles, taču to liedz zināmas saistības – piemēram, dzīvokļa īres maksa, kredīstaistības, atbildība par ģimeni un citi faktori, Poiša atgādina, ka ar šādu situāciju sastopas ikviens cilvēks, neraugoties uz viņa vecumu.

“Patiesībā jauni cilvēki šai gadījumā pat būs ieguvēji, jo viņiem ir plašākas perspektīvas, kā arī vairāk enerģijas. Tiesa, mēs dzīvojam ļoti nedrošā laikā. Parādu un kredītsaistību cilpā var nonākt ikviens, jo mums ir nepieciešams apmierināt savas pamatvajadzības, taču ne vienmēr tam pietiek līdzekļu. Tās ir nopietnas lamatas, jo, esot mazākā saistību jūgā, būsim kustīgāki, ar plašākām iespējām manevrēt.

Gadījumā, ja cilvēks attopas ar lielākām saistībām nekā viņš spēj pildīt, šķiet, visloģiskākais solis būtu spēja uz laiku piezemēt savas prasības un vajadzības, primāri domājot par parāda atmaksu. Šeit jāpiemin tāda darba atrašana, kas dvēselei nesniedz gandarījumu, taču piepilda maciņu un ļauj sakrāt vajadzīgo naudas summu, kas nepieciešama parādu segšanai. Ilgtermiņā šāds scenārijs būs postošs, taču kā viena no izejām krīzes situācijai der,” spriež psihoterapeite.

“Savukārt, lai izkļūtu no komforta zonas un pārvarētu tik dabiskās bailes mainīt savu dzīvi, jāatceras, ka šī komforta zona patiesībā ir cietoksnis, kurā paši sevi ieslēdzam. Jāatceras arī, ka risks pastāvēs vienmēr, tomēr, ļoti iespējams, tas atmaksāsies.”

Ja cilvēkam patiesi ir vēlme mainīt savu ikdienu, apjaušot, ka iesāktais dzīves kurss nebūt nav tas pareizākais un sirdij tīkamākais, Poiša aicina vispirms apstāties un izvērtēt savu ikdienu. “Pēc tam ieteiktu apdomāt savas vajadzības un prasības pret dzīvi, ikdienu un līdzcilvēkiem. Labs paņēmiens ir kāds vingrinājums. Paņemot 10 lapiņas, uz katras no tām uzraksta vienu sev nepieciešamāko lietu. Tas var būt jebkas.

Pēc tam 10 dienu laikā pa vienai lapiņai jāliek nost, iemācoties atteikties no lietām, kas sākumā šķitušas vajadzīgas. Tā rezultātā cilvēks pamanīs, kas viņam patiešām ir vajadzīgs, bet kas – nemaz ne tik ļoti nepieciešams.

Kad tas ir saprasts, atliek izvērtēt, cik reāla ir iespēja samierināties, piemēram, ar mazāku komfortu savā dzīvē, lai tiektos pēc tā, pēc kā alkst dvēsele.

Domāju, svarīgākais ir neapstāties. Ja cilvēks būs gan iekšējā, gan ārējā kustībā, viņu nepiemeklēs nomāktība un vilšanās sajūta. Tāpat arī jāatceras, ka no katras bezizejas vienmēr ir izeja,” rezumē psihoterapeite.

Savukārt raksta turpinājumā piedāvājam pazīmes, kas var raksturot 25 gadu krīzi, kā arī sajūtas, ko cilvēki šai laika posmā piedzīvo visbiežāk.

Ko tad īsti nozīmē – būt pieaugušam?

Visticamāk, arī tev savulaik šķita, ka 25 gadi ir visnotaļ nopietns vecums, kurā būsim pieauguši, gudri, nobrieduši… Un tomēr joprojām gribas aizbraukt spontānā ceļojumā, paliekot ceļmalā uzslietā teltī. Bet tad atkal sāc raizēties par iespējamām nepatikšanām, kurās šādi vari iekulties. Un arī atvaļinājumu palūgt nebūs tik viegli, bet automašīnas līzinga maksājumus atcelt nav iespējams… Tātad no brieduma un vieduma vēl nav ne miņas, taču kādreizējais piedzīvojumu meklētāja gars arī šķiet tāds kā sašļucis.

Kāds īsti bija mans vecums?

Nepazīstamiem cilvēkiem nosaucot savu gadu skaitli, tu regulāri to sajauc. Vai aizmirsti. Jāsaka 25, bet uz mēles (un, atzīsim, arī prātā) dažreiz joprojām ir 23. Nu, vai vismaz 24.

Ko es gribu?

Kura gan nav piedzīvojusi to sajūtu, kad, redzot draudzeni auklējam viņas pirmdzimto, arī tevī pamostas pārsteidzoši spēcīga vēlme pēc mazuļa, stabilitātes, miera ostas laulības formātā? Un tad atkal atceries, cik lieliska bija pagājušā nedēļas nogale, kad ar draudzenēm sarīkojāt neplānotu vīna un sarunu vakaru. Kuru ierakumu pusi, sasodīts, lai izvēlas?!

Spogulīt, spogulīt…

Ja agrāk pēc nakts, kas pavadīta, dejojot Piena mazajā piektdienā, uz darbu pat pēc stundu ilga miega aizgāji svaiga, daiļa un starojoša, nu tā pēkšņi šķiet neiespējamā misija. Kas vispār ir tas, kas tev raugās pretim no spoguļa? Tiešām tu pati? Iespējams, piedzīvojumiem pilnās darba dienu naktis pienācis laiks atstāt saldās atmiņās.

Agrie sestdienu rīti

Ja darbdienās piecelties nav iespējams, tad sestdienu rītos gan esi nomodā samērā laicīgi, lai uzkoptu māju, aizskrietu līdz Kalnciema ielas tirdziņam, sašķirotu netīrās drēbes un vēl paspētu izcept ābolkūku… Ja agrāk brīvdienu varēji bez sirdsapziņas pārmetumiem nogulšņāt, pēkšņi to tik ļoti gribas izmantot pēc iespējas vairāk.

Viltīgais vārdiņš

Studiju gados biji tu un Māris, tu un Jānis, tu un Valdis. Biji tu! Nu pēkšņi tavā leksikā aizvien biežāk iezogas viltīgais “mēs”. Un laulības dzīve vairs nepavisam nešķiet tik biedējoša… To pat savā ziņā gribas!

Mēs esam mūsu vecāki

Arvien biežāk sevi pieķer pie domas, ka izklausies pēc savas mammas vai tēva. Un izskaties arī.

Lai slavētas ērtības

Gadiem ejot, aug mūsu prasības. Un tas notiek arī saistībā ar apģērba izvēli. Mazāk ir vairāk princips un komforts, komforts, komforts… Skaties uz tām kliedzošajām augstpapēdenēm, pacilā un noliec atpakaļ veikala plauktā. Kā ar tādām agrām vispār spēji pārvietoties?!

Prioritātes vispirms. Tiešām?

Dodoties iepirkties, vairs neļaujies spontānu pirkumu kārdinājumam, apzinoties, ka tev nepieciešams jaudīgs putekļu sūcējs. Un gludeklis. Un tad pēkšņi kādā prāta aptumsuma brīdī tu tomēr paķer dzīvokļa īrei atlikto naudu un nopērc kolosālas kurpes. Un pēc tam visu atlikušo nedēļu līdz algai ēd auzu putru, kartupeļus un pankūkas. Kur palika tava sākotnējā apdomība?

Mokošie radu saieti

Ja savulaik, tiekoties ar saviem dzimtas pārstāvjiem, juties vien nogarlaikojusies, nu šīs sajūtas papildina arī mokoša neērtības apziņa. Tanšu un māsīcu jautājumi par to, kur strādā, kad precēsies, kāpēc tev vēl nav bērnu… Vai kāds maz pavaicāja, vai to vispār vēlies?

Kas es esmu

Studijas pabeigtas, darba pieredze – visnotaļ cienījama. Un tomēr skaidrības par to, vai izvēlētā joma ir tev piemērotākā un patīkamākā, nav. Taču saistības, ko jau esi uzņēmusies, neļauj visu pamest, lai visu vēlreiz sāktu no nulles…

Kur palika spontanitāte?

Iespējams, esi attapusies, ka pat draudzeņu sarunu vakars pēkšņi ir jāplāno divus mēnešus uz priekšu. Kāda netiek radu svētku dēļ, citai traucē darbs, bet tev jāizvērtē, vai varēsi izlaist nākamā rīta ūdens aerobiku, ja gadījumā vakars ievilksies.

Karjera

Pirms dažiem gadiem tu būtu pametusi visu un nekavējoties devusies uz Amazones džungļiem, ja vien tev būtu piedāvāta šāda iespēja. Nu piedzīvojumu nākas noraidīt, jo tev svarīgāka ir karjeras attīstīšana. Džungļi pagaidīs.

Kārdinošā bezpalīdzība

Ja tā padomā, dzīve kādreiz bija tik viegla – tev bija atļauts justies bezpalīdzīgai, par to pat nekaunoties. Nu jebkura vājuma pazīme tiek uzlūkota ar nosodošu skatienu, tāpēc savu nevarēšanu pat negribas atzīt.

Apdomīgums

Lai pieņemtu gala lēmumu, nu rūpīgi apsver visus iespējamos ieguvumus un zaudējumus. Bet tad pēkšņi uz kaut ko paraksties, pat nedomājot. Šķiet, tevī cīnās divas identitātes.

Jā – atpūtai

Kurā brīdī ērtais dīvāns, labā filma un veselīgais smūtijs kļuva par krietni tīkamāku alternatīvu izklaidēm piektdienas vakarā nekā klubs un dejas pēc trešās rumkolas glāzes? Iespējams, vēl jūti nelielus vainas apziņas dzēlienus par savu slinkumu un garlaicību, bet, visticamāk, arī tie pavisam drīz izzudīs, tavu piedzīvojumu garu pārmācot nebeidzamam nogurumam un rūpīgi izvēlēto un ergonomisko dūnu spilvenu kaudzei, kuras kārdinājumam pretoties nav iespējams.

Nebeidzamā cīņa

Katru dienu viens un tas pats – vēlme nopirkt biļetes uz eksotisku galamērķi un apziņa, ka tev jābūt taupīgai, jo vēl joprojām jākrāj līdz sirmam vecumam, lai izdotos sagrabināt pirmo iemaksu pašai savam dzīvoklim. Kas uzvarēs rīt?

Kur paliek draugi?

Iespējams, apziņu, ka mainies pati un ne vienmēr zini, par ko kļūsti, atvieglotu labu draugu klātbūtne, taču pēkšņi atskārsti – tavas vidusskolas draudzenes noteikti vairs nav to personu sarakstā, kam tu varētu zvanīt, ja notiek kas ārkārtējs. Laikam ejot, mainās arī tavs paziņu loks. Un kontakti zūd.

Tev ir īsts darbs

Tu esi nopietnā amatā, dari nopietnu darbu. Un tas pat ir saprotams tavai mammai. Un tomēr tev pašai joprojām šķiet, ka no tā visa saproti tieši neko. Un ko iesākt ar visu to atbildību?

Skarbā dzīves īstenība

Tu pārlūko sociālos tīklus un ar skumjām pēti draugu un paziņu fotogrāfijas, kurās viņi redzami ceļojot un, šķiet, nedarot pilnīgi neko nopietnu. Bet tu joprojām esi pie biroja galda ar vēlmi ļauties kam neprātīgam un vienlaikus baidoties pazaudēt to, kas tev jau ir.

Dokumentus, lūdzu! Jā! JĀ!

Tevi sajūsmina ikviena reize, kad, iegādājoties alkoholu vai ejot naktsklubā, dzirdi lūgumu parādīt savus dokumentus. Un pēc tam taisnā ceļā soļo uz tualeti, lai pārliecinātos, kas tieši tavā izskatā atgādina plaukstošos jaunības laikus, kad tev vēl bija 18…

Netikšana līdzi laikam

Saistītie raksti

Tik daudz abreviatūru, emotikonu… Kā lai vispār saprot, kas minēts tajā īsziņā vai Facebook paziņojumā? Tu pēkšņi vairs nerunā vienā valodā ar cilvēkiem, kuri ir vien dažus gadus jaunāki par tevi.

Laiks patiešām skrien

Kur palika posms no 22 līdz 25 gadiem? Kāpēc jau pēkšņi esi tuvāk 30 gadu slieksnim? Kur vispār palika dzīve? Kas notiks tālāk? Kas es esmu? Kur būšu pēc trim gadiem? Kāpēc man par to nav ne mazākās nojausmas? Lūk, jautājumi, ko apspried katrā tikšanās reizē ar draugiem un draudzenēm…

 

http://www.delfi.lv/vina/veseliba/

LA.lv