Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. augusts, 2012
Drukāt

Nievājoša spēlēšanās ar svētām lietām


milda_163

Pēc lasītāju rosinājuma 20. jūlija numurā aicinājām sūtīt vēstules par to, vai mūsu svētāko monumentu – Brīvības pieminekli – drīkstētu saukt parastas sievietes vārdā. Apkopojām iesūtītos viedokļus.


 

Jāņa no Majoriem teikto (“Cik pamatota ir leģenda par Mildu?”, 20.07.2012.), ka dziedātāja Vintera dzīvesbiedre Milda dārza svētkos tikusies ar Kārli Zāli, apšaubīt nav pamata. Ierosinu publicēt Mildas Vinteres, dzimušas Krastiņas, portretu (attēlā). Tad arī visi noslēpumi kļūtu skaidrāki.

Uzskatu, ka tautā Brīvības pieminekli dēvēt par Mildu drīkst. Šis nosaukums jau ir ierasts un iesēdies sarunvalodā, ir latvisks un mīļš. Protams, valsts svētkos, represēto piemiņas pasākumos, ārvalstu diplomātu viesošanās gadījumos u. tml. jālieto tikai oficiālais nosaukums. Par Brīvības pieminekli zinu visu kopš tā atklāšanas mirkļa, jo tad stāvēju uz trotuāra malas no pieminekļa pa kreisi un redzēju, kā prezidents Alberts Kviesis atraisīja audeklu. No tā laika man kā Rīgas ģimnāzistam bija pienākums, ejot garām piemineklim, noņemt skolas formas samta galvassegu, pie tam skats bija jāpievērš augšā esošajām trīs zvaigznēm.

Jānis P. Rīgā

 

Mani pārņem dziļa nepatika par vulgaritāti, kad dzirdu mūsu Brīvības pieminekli nosaucam par Mildu. Latvijas tauta, tajā skaitā mani vecāki un vecvecāki, ziedoja naudu, lai taptu Latvijas brīvības simbols. Brīvvalsts armijas virsnieki, ejot gar Brīvības pieminekli, to godināja ar militāru sveicienu. Vienalga, kad iesākās un uz ko pamatojās apzīmējums “Milda”, tas nav piemērots un skan nievājoši. Šīs iesaukas lietotājiem man gribas aizrādīt: varbūt kāds saskatījis jūsu līdzību ar populāru komiķi? Vai tādēļ jūs nesaukt vārdā un uzvārdā, bet dēvēt par Čaplinu, Ņikuļinu vai Bīnu?

A. Līdumniece Rīgas novadā

 

Latvijas valstī nemācītās vēstures dēļ joprojām bieži rodas maldīgi secinājumi par Latvijai un latviešu tautai dārgām lietām – valstiskumu, karogu un arī Brīvības pieminekli, kuru bezatbildīgas un citādi domājošas personas sauc par Mildu, tā dēvēdami Brīvības tēlu. Brīvības piemineklis glabā pateicību cīnītājiem, ir svēta vieta, svētnīca latviešu tautai, mūsu brīvības ideju paudējs. Pie pieminekļa jāved skolu jaunatne, jo ļoti daudzi pat nezina autoru piemineklī iekaltajiem vārdiem “Tēvzemei un Brīvībai”. Tas ir rakstnieks Kārlis Skalbe.

Tālivaldis Pētersons,

Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis

 

Atceros no savas bērnības pirmskara gados, ka Brīvības pieminekli ar otru, nepārdomāto vārdu Milda vairāk dēvēja cittautiešu vidū. Protams, mums, latviešiem, Brīvības piemineklis ir svētums un nav jālieto nosaukumam kāds cits vārds, un pie tā nav jāiet tiem, kas ir pret brīvu, neatkarīgu Latviju.

Miervaldis Ceimurs

 

Dokumentālu liecību par modeli Brīvības tēlam nav. V. Apsītim zināmas vismaz septiņas personas (kuras neatklāj) kā goda kārotājas. Cilvēkiem svētvieta nav akmeņu krāvums ar kaut kādām mildām. Leģendu meklētājiem iesaku izlasīt V. Apsīša grāmatu “Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļi” vai vismaz viņa rakstu “Brīvības tēlam ir tikai viens vārds – Brīvība” (“Diena”, 1999. gada 10. augusts).

Daina Šķiezna-Elsberga

 

Pilnīgi piekrītu Annas kundzei, ka Brīvības pieminekli saukt par Mildu ir necieņa.

Voldemārs Zaharevskis Rīgā

 

Pirmskara Latvijā cilvēki, atrazdamies pie Brīvības pieminekļa, noņēma cepures, militārpersonas – salutēja, kā tas pienākas tautas lielākā svētuma tuvumā. Svētumu neapvelta ar iesaukām kā josipus un voloģas. Iesaukas izdomāja un lietoja tie, kuru uztverē Latvijas valsts bija tikai sile, pie kuras krietni uzbaroties, īpaši jau tie, kas jutās no tās siles pastumti nost. Šajā ziņā jau nekas nav mainījies. Bet mēs atmodas laikā guvām spēku uzvarēt tādēļ, ka gājām pie Brīvības pieminekļa.

Ainārs Kļaviņš Koknesē

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+