Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. septembris, 2015
Drukāt

No aktrises Ingrīdas Andriņas varēs atvadīties trešdien

Foto: LETAFoto: LETA

Latvijas Nacionālā teātra aktieri Ingrīda Andriņa un Arno Upenieks tradicionālās fotografēšanās laikā, uzsākot 2011./2012.gada sezonu.

Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Ingrīdu Andriņu izvadīs trešdien, 23.septembrī, no Pirmo Meža kapu kapličas, aģentūrai BNS pastāstīja teātra mārketinga un sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Rimšēviča.

Atvadīšanās no aktrises notiks plkst.12.

Andriņa (23.06.1944.-17.09.2015.) absolvējusi Valsts Vissavienības kinematogrāfijas institūtu Maskavā (1967). Latvijas Nacionālajā teātrī (tolaik Drāmas teātrī) sākusi strādāt 1967.gadā, paralēli filmējoties PSRS un Rīgas kinostudijā. Aktrise piedalījusies filmās “Vella kalpi”, “Vella kalpi Vella dzirnavās”, “Nepabeigtas vakariņas”, “Pilsēta zem liepām”, “Baiga vasara”, “Klavieres zaļumos” un citās. Pērn viņa nospēlēja lomu filmā “Džimlai rūdi rallallā”.

“Teātrī viņai kaut kur traucēja laikam tas specifiski atšķirīgais, kas šķir skatuvi no ekrāna – šīs iekonservētās aktieru mākslas. Bet Ingrīda – tik ļoti sievišķīgā būtne, reiz savu dzīvi saistījusi ar Nacionālo teātri, pacietīgi un vīrišķīgi ir gājusi cauri aktiera mūžam kā “brīnišķai dziesmai”, kur zaudējumu ir vairāk nekā ieguvumu un gandarījuma. Dāvājusi dzīvību dēlam, viņa it kā ieguva otro elpu, mēģināja un prata aiziet no sava skaistā paštēla, pārliecinot, ka viņai pa spēkam arī raksturlomas – kā Virdžīnija Īva Žamiaka “Hamilkara kungā”, kritiķe Matiola Pētera Pētersona “Meteorā”, Cipkina Ņ. Pavlovas “Vagoniņā”, kalpone Lilija Pāvila Rozīša “Ceplī”… Attieksmi pret pat vismazāko uzdevumu kopīgi radīta mākslas darba vārdā jaunā paaudze noteikti varētu mācīties no Ingrīdas Andriņas,” atvadu vārdos aktrisei raksta Nacionālais teātris.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+