No Baha cildenuma līdz Pjacolas kaislei 0
24.09.2013 Vita Krauja
VSIA “Latvijas koncerti” rīkoto Rudens kamermūzikas festivālu 28. septembrī atklās stīgu kvartets “Artemis Quartet”, kura pirmā vijole kopš 2012. gada ir Vineta Sareika.
Rīgas programmā repertuāra klasisko spārnu pārstāvēs Šūberta un Mendelsona vienkārša cildenuma pārpilnā mūzika, taču ieskanēsies arī neakadēmiskas notis – par tango karaļa Astora Pjacollas aizraušanos ar Baha mūziku liecinās prelūdiju un fūgu cikls.
Pēc uzvarām vairākos starptautiskos konkursos un iekļūšanas prestižā Karalienes Elizabetes starptautiskā vijolnieku konkursa laureātu vidū 2009. gadā Briselē Vineta Sareika sāka daudzsološu karjeru gan kā soliste un kamermūziķe, gan kā orķestra koncertmeistare.
Mūziķe dzimusi Jūrmalā un vijoļspēles studijas sākusi Jūrmalas mūzikas skolā. Latvijā Vineta skolojusies pie Anetes Zvaigznes, Ojāra Kalniņa, Havivas Dimenšteines, Ludmilas Girskas un Gaļinas Akuličas. Seko studijas Žerāra Pulē klasē Parīzes Nacionālajā augstākajā mūzikas un dejas konservatorijā un Beļģijas karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā pie Ogistēna Dimē un “Artemis Quartet” mūziķiem.
Vineta sadarbojas ar ievērojamiem Eiropas simfoniskajiem orķestriem un diriģentiem Polu Gudvinu, Andri Nelsonu, Gilbertu Vargu, Žerāru Korstenu, Kristoferu Vorenu-Grīnu.
Viņa ir bieža viešņa Eiropas nozīmīgākajos kamermūzikas festivālos. Vinetas spēles partneru vidū ir Ogistēns Dimē, Mišels Portāls, Pols Meiers, Lourenss Pauers, Pīters Donahjū. No 2011. gada viņa strādā par Flandrijas Karaliskā filharmoniskā orķestra galveno koncertmeistari.
Vineta Sareika ir viena no starptautisku konkursu laureāta “Trio Dali” dibinātājām. Ansambļa Šūberta un Ravela kamermūzikas ieskaņojumi var lepoties ar žurnāla “Gramophone” augsto atzinību, žurnāla “Telerama” titulu “FFF” un daudzām citām mūzikas balvām. Patlaban Vineta Sareika pieņēmusi jaunu izaicinājumu – viņa ir pasaulslavenā “Artemis Quartet” pirmā vijole. Vinetas spēle novērtēta ar vairākām balvām – arī Latvijas Lielo mūzikas balvu 2010. gadā kategorijā “Par izcilu interpretāciju”.
– Vai atceraties, kad iepriekšējo reizi bijāt Latvijā?
V. Sareika: – Ja nemaldos, janvārī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pavadībā ar Gunāru Upatnieku spēlējām Džovanni Bottezīni koncertu vijolei un kontrabasam. Kopš šīs mūsu pirmās sadarbības izveidojās cieša draudzība, tagad abi dzīvojam Berlīnē un, kā jau latvieši, turamies kopā. Nu jau vairāk nekā gadu spēlēju “Artemis Quartet”, esmu izmetusi enkuru šajā Vācijas pilsētā. Beļģija un Francija ar tajās gūto vērtīgo pieredzi palikušas pagātnē. Pērn vēl nospēlēju piecus projektus ar Flandrijas Karalisko filharmonisko orķestri, taču visu apvienot nevar.
– Par spīti diriģentu žēlabām, Latvijā mūziķi gan iemanās ar pārskrējieniem spēlēt vairākos orķestros. Vai ārzemēs tā nevar?
– Nē, nu var jau (iesmejas). Bet nespējat iedomāties, cik liela slodze “Artemis Quartet” ir iemācīties visas pirmās vijoles partijas, jo repertuārs jāapgūst no jauna ‒ nekad tik ļoti daudz un nopietni kvartetā neesmu spēlējusi.
– “Artemis Quartet” pirms vairākiem gadiem jau iepriecināja Rīgas publiku, tomēr vērts ar to iepazīstināt vēlreiz.
– “Artemis Quartet” ir klasiskais stīgu kvartets – divas vijoles, alts un čells. Tas pastāv kopš 1989. gada, kad četri Lībekas Mūzikas augstskolas studenti to izveidoja, gūstot arvien lielākus panākumus. Visus divdesmit gadus kā pirmā vijole ansamblī spēlēja krievu izcelsmes mūziķe vijolniece Natālija Prišepenko, kas mācījusies pie slavenā Zahara Brona, kurš izaudzinājis daudzus pasaulslavenus vijolniekus.
Es ar “Artemis Quartet” jau biju pazīstama septiņus gadus, jo pie ansambļa mūziķiem agrāk mācījos “Trio Dali” sastāvā. Taču ar šo pieredzi vien nepietiek. Berlīnē noklausīšanās laikā kopā pavadījām visu dienu, spēlējot visdažādāko repertuāru un runājot par mūziku. Jo viena lieta ir zināt, kā cilvēks spēlē, bet, iesaistoties kopīgā darbā, jāsakrīt daudziem faktoriem.
– Pirmās vijoles galvas mājiens kamermūzikas ansambļos ir līdzvērtīgs neesošā diriģenta žestam…
– Ja būtu tik vienkārši! Diriģenta tiešām nav, bet nepavisam nav tā, ka visus lēmumus pieņemtu tikai pirmā vijole. Tā kā ansamblis ir visai mazs, tajā spēlē tikai četri mūziķi – trīs vācu kungi un es –, katra balss ir ārkārtīgi svarīga, katra ideja un muzikālā frāzējuma izjūta ļoti būtiska. Tāpēc “Artemis Quartet” darbā pastāv veselīga demokrātija.
– Festivālu atklāsit ar Johanu Sebastiānu Bahu, Fēliksu Mendelsonu un Franci Šūbertu. Kādēļ šāda izvēle?
– Šo programmu pagājušajā sezonā daudz esam spēlējuši gan turnejā Amerikā, gan Vīnē, Berlīnē un citur Eiropā. Mendelsonam pievērsāmies jau pērn, jo nākamgad iznāks pirmais kompaktdisks ar šā skaņraža mūziku mūsu izpildījumā. Mendelsona Re mažora stīgu kvartets, iespējams. ir visgaišākais un optimistiskākais skaņdarbs visā stīgu kvarteta repertuārā. Var just, ka mūzika komponistam nākusi no sirds un, to rakstot, skaņradis nav pūlējies vaiga sviedros, bet notis no spalvas burtiski ritējušas. Tālāk spēlēsim mūsu pašu aranžētu Pjacollas svītu par eņģeļa tēmu. Varētu jautāt: kas kopīgs Baham ar Pjacollu, un turklāt kāda vēl tam visam saistība ar stīgu kvartetu? Jā, ne Bahs, ne Pjacolla nerakstīja stīgu kvartetam. Mūsu pieejai ir savs stāsts. Mani kolēģi ansamblī iepriekšējās sezonās ļoti daudz ar panākumiem spēlēja Pjacollas mūziku un koncerta rīkotāji to pieprasīja vēl un vēl. Lai parādītu šo mūziku jaunā nokrāsā, “Artemis Quartet” nolēma to pretnostatīt fragmentiem no J. S. Baha “Fūgas māk-slas” un “Labi temperētā klavesīna”. Un tam ir saistība ar paša Pjacollas biogrāfiju. Savulaik slavenais tango interprets sapņojis kļūt par klasiskās mūzikas komponistu. Aizbrauca uz Buenosairesu, sāka studēt pie slavenā Alberto Finisterras, kurš teica: ja gribi kļūt par klasisku komponistu, jāsāk ar Johana Sebastiāna Baha studijām. Tāpēc tango karaļa mūzikā jūt vācu dižgara ietekmi.
Mēs gribam apgāzt stereotipu, ka tango ir viena vienīga kaisles pārpilna improvizācija, kur mūziķiem vai dejotājiem ar rozi mutē būtu dota bezgalīga brīvība interpretēt šo mūziku, kā vien ienāk prātā. Savukārt Baha mūziku visbiežāk pieņemts uztvert kā ļoti askētisku, filozofisku un reliģiozu, aizmirstot, ka tajā ir arī ļoti daudz dejai raksturīga viegluma, ritmu maiņas un humora.
Mēs gluži vienkārši centāmies satuvināt šos abus šķietamos pretpolus un parādīt tos mazliet citā gaismā.
– Par jums saka, ka mūzikā spējat atklāt gan ziemas aukstumu, gan kamīna svelmi. Kas ir tuvāks jūsu mūziķes būtībai – Šūberta un Mendelsona vienkāršais cildenums vai tango karaļa Pjacollas kaisle?
– Lai kamīna siltums būtu patīkams, pirms tam jāizjūt aukstums, citādi, tāpat kā dzīvē, viss top pelēcīgs un viduvējs. Visemocionālākais brīdis koncertā būs Šūberta pēdējais Sol mažora stīgu kvartets. Iepriekš pat nebiju uzdrīkstējusies tam pieskarties. Skaņdarbs likās kā neuzkāpjams Everests, kas pakļaujas tikai tiem, kas ar stīgu kvarteta specifiku ir pazīstami vismaz pusmūžu. Man paveicās, ka varu to darīt kopā ar cilvēkiem, kam ir liela pieredze.
– Uz ārzemēm aizbraucāt piecpadsmit gadu vecumā. Vai grūtības un riski bija iegūtā vērti?
– Noteikti. Kad man apritēja 14 gadu, aizbraucu uz meistarklasēm Nīcā Francijā pie franču pedagoga Žerāra Pulē. Domātās divu nedēļu meistarklases izvērtās ilgās studijās pie viņa Parīzes konservatorijā. Likās: grēks atteikties no tādas iespējas. Paliekot Parīzē, man bija tikai piecpadsmit gadi. Sākumā nebija viegli – svešā zemē, bez jebkādām valodas zināšanām. Ar Žerāru Pulē daudz strādājām pie franču mūzikas, frāzējuma, krāsu gammas atklāsmes, un lociņa tehnikas attīstībā ieguvu ko tādu, ko Latvijā nekad nebūtu saņēmusi.
– Pasaulē par slavenākajām uzskata Stradivari vijoles…
– Arī Stradivari vijoles ir dažādas.
Man ļoti paveicies – jau trīs gadus spēlēju ar 1793. gadā būvētu itāļu meistara Džuzepes Gvadanīni vijoli, kas darināta Kremonā, lielajā itāļu vijoļbūves galvaspilsētā. Šo vijoli beļģu sponsors man nodevis lietošanā uz nenoteiktu laiku, kas arvien tiek pagarināts. Baudu katru vienreizējās iespējas doto mirkli.
– Pirms pāris gadiem pavīdēja ideja jūs aicināt par LNSO koncertmeistari. Ja tāds piedāvājums atskanētu atkal?
– Man vienmēr ir liels prieks atgriezties mājās un sadarboties ar latviešu mūziķiem. Taču tobrīd nāca arī piedāvājums spēlēt “Artemis Quartet”, un bija jāizvēlas. Bet dzīvē daudz kas mēdz mainīties. Man ir tā laime bieži atgriezties Latvijā, redzēt savus tuviniekus. Atbraucot uz mājām Jūrmalā, izbaudu īpašu dzimtenes sajūtu un varbūt pieveru acis uz lietām, kas man nepatīk vai nav pieņemamas.
– Piemēram?
– Ka Latvijā palikušajiem mūziķiem jācīnās par izdzīvošanu ar tik zemām algām, visi ārprātīgie skandāli kultūras jomā. Mati ceļas stāvus skatoties, lasot un klausoties. Bieži pārņem kauna sajūta – kā tā vispār var rīkoties?
– Vai Rietumeiropā tā nenotiek?
– Negribu vērtēt, kur labāk, kur sliktāk. Kopš dzīvoju citās Eiropas valstīs, radies iespaids, ka tur cilvēki mēģina racionāli risināt problēmas. Ja kas sanācis slikti, cenšas situāciju labot, nevis meklēt vainīgos grēkāžus, mēnešiem ilgi kādu apmētājot ar pieņēmumiem un neglītiem epitetiem.
– Kā izjūtat atgriezenisko saiti ar publiku?
– Koncerta panākumus nemēru aplausu skaļumā vai ilgumā.
Noteicošā ir klusuma kvalitāte koncerta laikā. To jūt no pirmā brīža, uzkāpjot uz skatuves, – publika ir atvērta, ieinteresēta un gatava uzņemt muzikālo baudījumu vai atnākusi tikai padižoties, izrādīt savas jaunās kleitas vai jaunos vīrus. Šādā gaisotnē nav tādas baudas spēlēt. Bet kad šķiet – neviens pat neelpo vēl divdesmit sekundes, kad izskanējusi pēdējā nots… Maģiski. Tādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot.
– Ar ko sevi iepriecināt Berlīnē?
– Nav bijis vaļas vēl aptvert pilsētas piedāvātos labumus. Cenšos iet uz koncertiem, filharmoniju, pirmo reizi biju uz teātra izrādi vācu valodā. Patīk nodarboties ar sportu, lasīt, tikties ar cilvēkiem.
– Kas redzams pa jūsu mājokļa logu?
– Puķes. Tā kā dzīvoju pirmajā stāvā, man ir mazs, pašas veidots dārziņš ar margrietiņām, begonijām… Ar dārzkopību reizēm nodarbojos, lai savestu kārtībā domas.
