Sports
Hokejs

No bezpajumtnieka līdz biznesmenim. Ko dara hokejisti ārpus arēnas? 1

Foto-Anda Krauze

Latvijas hokeja izlase ir ļoti veiksmīgi uzsākusi cīņas pasaules čempionāta elites divīzijā. Šobrīd spēlētāji ir prožektoru gaismā, jauni, stipri, slaveni. Jā – daļa arī ļoti turīgi. Profesionāļa karjera nav ilga, bet tikai neliela daļa jau karjeras laikā sāk aizdomāties un arī rīkoties, lai, iesākoties jaunam dzīves posmam, būtu pavediens, pie kā aizķerties.

Galva strādā

Ar hokeju bezrūpīgai nākotnei var nopelnīt ļoti niecīga daļa spēlētāju. Visupirms Nacionālajā hokeja līgā (NHL), kur šobrīd ir tikai viens mūsējais – Zemgus Girgensons. Viņa tēvs Aldis arī jaunībā spēlējis hokeju, bet traumu dēļ karjeru faktiski beidza jau 23 gadu vecumā. Dēls 15 gadu vecumā tika aizsūtīts pāri okeānam, taču nebūt nesapņojot par nākotnes miljoniem. “Zemgus uz ASV brauca izglītības dēļ, jo sekmes bija labas, galva strādāja. Viņš plānoja studēt universitātē, bet NHL kļuva reāla tikai drafta gadā. No domas par studēšanu atteicāmies tikai tad, kad noslēdza līgumu ar Bufalo “Sabres”. Profesionālais sports ir nākamais superbonuss, bet līdz draftam nevienā brīdī tas mums nebija prioritāte,” stāsta Aldis Girgensons.

Viņš visiem jaunajiem hokejistiem, kas lūdz padomu, stingri iesaka – ja varat, brauciet uz ASV, ieinteresējiet universitāti. Hokeja ziņā nekur nepazudīsiet, jo no koledžu čempionāta (NCAA) daudzi aiziet uz NHL vai citām profesionālajām līgām, plus vēl iegūsiet izglītību. Spēlējot Kanādas junioru līgās vai Krievijas jaunatnes līgā 21 gada vecumā jaunietis nonāk ļoti grūtā situācijā, jo līdz profesionālajam hokejam tiek retais, pārējie – kuļas, kā nu māk. NCAA tādā ziņā ir unikāla, jo piedāvā iespēju iegūt gan izglītību, gan progresēt hokejā, turklāt tur veidojas personības. “Ja neatslēdzies uz citām lietām, tu paliec truls – nav asuma, vēlmes iet un darīt. Maz ir tādu fanātiķu, kas gatavi dzīvot hallē, īpaši bērnu vecumā,” uzskata Aldis Girgensons.

Viņš uzreiz pēc neatkarības atgūšanas kopā ar citu hokejistu – Aināru Hehtu – nodibinājis uzņēmumu, kas nodarbojas ar kontaktlēcu izplatīšanu. “Tajā laikā varēja darīt jebko – viss gāja. Jautājums, cik ātri kurš sadega – sapelnīja lielu naudu un tikpat ātri pazaudēja – un kurš strādāja ar nelieliem ienākumiem, bet pastāvīgi. Doma par kontaktlēcām radās tāpēc, ka Aināram tās bija nepieciešamas, bet Latvijā piedāvāja tikai “Stradiņi”. Mēs bijām pirmie privātie, kas piedāvāja kontaktlēcas un uz tās klientu bāzes arī šobrīd turamies, lai gan jūt, ka cilvēki aizbraukuši un ka konkurence palielinājusies. Izmaiņas ir, bet esam diezgan stabili.” Vēl Girgensons seniors darbojas fasāžu restaurēšanas biznesā.

Savdabīga bijusi hokeja policista jeb kaušļa Raita Ivanāna karjera. Līdz 26 gadu vecumam viņš Ziemeļamerikas zemākajās līgās spēlēja gandrīz par vēdera tiesu un vasarās, lai savilktu galus, bija spiests piestrādāt gadījuma darbos. Taču pamazām izsitās līdz NHL, kur nospēlēja četras pilnvērtīgas sezonas. Šo to no tā laika esot izdevies iekrāt, daļu ar visiem lielās līgas spēlētājiem piekomandētu finansistu palīdzību izdevies ieguldīt ilgtermiņa fondos, tāpēc par dzīvi nesūdzas. Raitis kopā ar ģimeni – sievu Dārsiju, bērniem Āri (5) un Emiju (7) – mitinās ASV un trenē bērnus, arī savu puiku, kurš nūju paņēmis rokās ar lielu entuziasmu. Tas tikai vairo tēva vēlmi būt uz ledus. “Karjeras laikā vispār nedomāju, ko darīšu pēc tam. Bija šādi tādi biznesiņa plāni, taču lielā bildē – nezināju, kā būs. Paļāvos uz to, ka laiks rādīs, lai gan tagad saprotu, ka vajadzēja domāt jau agrāk. Pirmais gads pēc karjeras bija ļoti grūts, saistībā ar hokeju neko negribēju darīt. Tad draugi paprasīja patrenēt bērnu komandu, un tā sajūta, kad atrodies uz soliņa, mani kā putekļsūcējs ievilka atpakaļ. Sapratu, ka gribu palikt hokejā,” stāsta Raitis Ivanāns.

 

Brāļu projekti

Ļoti laba nauda apgrozās Kontinentālajā hokeja līgā, kur minimālā sezonas alga ir ap 70 tūkstošiem eiro. Rīgas “Dinamo” jaunie gan tik daudz nesaņemot, bet līderi šo ciparu var sareizināt divas, trīs un vairāk reižu. Dārgākais spēlētājs kluba vēsturē ir Sandis Ozoliņš, saņemdams ap 900 tūkstošiem sezonā, bet viņa gaitas pēc slidu kāršanas uz nagliņas bijušas tikpat līkumainas kā karjeras laikā, golfa klubu “Ozo” piemeklējušas nedienas, turklāt citos darījumos Sandis uzticējies dažiem cilvēkiem un zaudējis milzīgu naudu.

Rīgas “Dinamo” kādreizējais galvenais treneris Jūliuss Šuplers savulaik lielījās, ka izaudzinājis vairākus hokeja miljonārus. Šajā sarakstā var likt tos, kuri no Rīgas pārcēlās uz naudīgajiem Krievijas klubiem – Miķeli Rēdlihu, Jāni Spruktu, Mārtiņu Karsumu, Lauri Dārziņu. Ar savām prasmēm, raksturu un ziedošanos spēlei viņi kļuvuši turīgi un varbūt arī pēc karjeras beigām varētu laiski baudīt priekus, kas gājuši secen, dzīvojot profesionāla hokejista dzīvi. Taču tas nav vadmotīvs, kāpēc katru dienu iet uz halli un liet sviedrus. Turklāt liela alga pieradina pie noteikta dzīves līmeņa un prasībām, tādējādi arī nav teikts, ka tiek veidoti uzkrājumi vecumdienām.

Miķelis Rēdlihs pirms vairākiem gadiem iegādājies alus darītavu un izveidojis savu zīmolu – “Miķeļa alus”, bet šovasar kandidēs pašvaldību vēlēšanās Ozolnieku novadā. “Es jau kādu laiku domāju, ka pēc hokeja kaut kas būs vajadzīgs un, ja parādās iespēja, jāizmanto. Kad radās variants ar alus darītavu, sākumā jau domāju, ka ir riskanti ieguldīt naudu, bija bailes – man pašam šķiet, ka esmu diezgan bailīgs, tomēr intuīcija teica priekšā, ka tas ir jādara,” atminas Miķelis.

Bizness – tā esot pavisam cita pasaule nekā hokejs. Sākumā domājis, ka viss ies uz urrā, taču sapratis, ka pamatprincipi ir tādi paši kā sportā – tikai solīti pa solītim, cītīgi strādājot, iespējams tikt uz priekšu: “Biju naivs, mazliet apdedzinājos, bet tagad to vērtēju kā ideālu pieredzi, ir stingrāks skatījums. Šobrīd mēs vēl neko daudz nepelnām, bet ir sajūta, ka uzņēmums nostabilizējies, saprotam, kur esam – mājai pamati uzcelti, un tas ir pats svarīgākais.” Sezonas laikā viņš uzņēmuma darbībai seko līdzi vispārīgi, bet šopavasar, ārstējot traumu, bija iespēja procesos iesaistīties ciešāk, un uzbrucējam tas patīkot.

Lielākais padomdevējs Miķelim ir sievastēvs, pazīstamais politiķis un uzņēmējs Dainis Liepiņš. Viņš arī aicinājis hokejistu iesaistīties politikā. “Es negrasos būt tikai kā bilde,” Rēdlihs noraida varbūtību, ka hokejists vajadzīgs partijai tikai atpazīstamības dēļ. Viņa sapnis ir Ozolniekos izveidot sporta skolu un palīdzēt bērniem ar praktiskiem padomiem, kā virzīties pretī saviem mērķiem.

Brālim Jēkabam Rēdliham Rīgā ir kafejnīca “Pikniks”, kur gan vairāk valdot sievasmāte. Aizsargam jau ir arī neveiksmīga uzņēmējdarbības pieredze ar skaistumkopšanas salonu. Pēdējos gados arvien vairāk Latvijas jauno hokejistu Ziemeļamerikā hokeja spēlēšanu apvieno ar studijām augstskolā, bet gadsimtu mijā Jēkabs bija viens no pirmajiem, kas gāja šādu ceļu. “Aizbraucu spēlēt hokeju uz junioru līgu ASV, par studijām nebija nekādas domas, bet pēc gada mani uzaicināja Bostonas universitāte. Ja viņi piedāvā nosegt studiju maksu, kas ir 45 tūkstoši dolāru gadā, un ir iespēja spēlēt vienā no labākajām hokeja organizācijām, no kuras pēc tam spēlētāji iet arī uz NHL, būtu diezgan stulbi atteikties. Tā bija Dieva rociņa, liktenis. Nevaru teikt, ka toreiz cītīgi domāju, ko darīšu pēc karjeras, bet spriedu – gan jau izglītība kādreiz noderēs. Turklāt nevienai citai komandai es īsti nebiju vajadzīgs,” stāsta Jēkabs, kurš ieguvis grādu programmā “Cilvēka kustība”, kas mūsu izpratnē būtu sporta skolotājs. Tagad viņš Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā studē maģistrantūrā un apgūst trenera specialitāti.

Visiem hokeja brāļiem Rēdlihiem ir projekti ārpus hokeja – vecākais no trio Krišjānis pievērsies jēru audzēšanai. Vai iespējams, ka viņi apvienosies arī kopīgā biznesa projektā? “Nekad nevar zināt, bet es uzskatu, ka biznesā labāk darboties atsevišķi, jo katram ir savas ambīcijas, deķīti gribas vilkt uz savu pusi. Ja ir tavs bizness, tad valdi un skaldi, ja kaut kas nepatīk – izmet ārā. Ģimenē tu nepateiksi – lasies. Katrs ir personība. Komunikācija mums ir laba, un visu varētu atrisināt, taču nevajag apzināti iet uz to, lai sačakarētu attiecības,” skeptiski uz spēku apvienošanu raugās Jēkabs Rēdlihs.

Kapteiņa arēna

Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš tomēr noriskēja un kopā ar māsīcas vīru Marselu Vapni atvēra sporta bāru “Arēna 29”, kas 29. aprīlī svinēja viena gada jubileju. “Pirmo gadu pabeidzām ar nelieliem zaudējumiem, tomēr ir jārēķinās, ka paiet laiks, kamēr cilvēki tevi iepazīst. Kopumā esam apmierināti. Pašam pagaidām grūti spriest, vai manī ir uzņēmēja gēns. Šobrīd tas ir vairāk kā hobijs ar cerību, ka nākotnē būs arī peļņa. Visu melno darbu izdara Marsels, es piepalīdzu ar idejām, mēs sazvanāmies svarīgāko lēmumu sakarā,” stāsta Kaspars Daugaviņš, piebilstot, ka reiz, kad bijis daudz cilvēku, palīdzējis bārmenim novākt netīrās glāzes. Uzbrucējs piekrīt, ka viņa vārds bāram nāk par labu, taču tikai tik, lai pirmo reizi piesaistītu cilvēku atnākt. Ja nepatiks, tad otrreiz nenāks pat tad, ja hokejists aiz bāra letes taisīs kokteiļus.

Vārtsargs Edgars Masaļskis, kurš Latvijas izlasi pārstāvējis 15 pasaules čempionātos pēc kārtas, aprīlī ļoti emocionāli atvadījās no valstsvienības. “Hokeju vēl turpināšu spēlēt, bet saprotu, ka šim posmam pienāks beigas. Idejas, ko darīt pēc tam, ir visādas, es, protams, gribētu palikt hokejā, bet pagaidām vēl nezinu, kādā ampluā – kā treneris, menedžeris. Dzīve ir interesanta, ticu, ka mums katram kaut kas jau ir ierakstīts zvaigznēs, bet pašiem jāizdara pareizās izvēles,” teic Masaļskis. Viņš Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu, pirms četriem gadiem kopā ar vairākiem citiem hokejistiem iesaistījās slieku audzēšanas biznesā. Tur attīstība notiekot, bet ne tik ātri, kā gribētos. Tāpat Edgars ar sievu Ievu Ikšķilē, kur ģimene mīt, nopircis sporta klubu, abiem pieder arī trenažieru zāle “EE Fitness” Salaspilī.

Lauris Dārziņš pagaidām visu uzmanību velta tikai tiešajiem darba pienākumiem: “Visu enerģiju un laiku prasa tas, lai būtu gatavs katrai dienai hallē, vasarā – nākamajai sezonai. Nevarētu īsti atrast vēl kādu iespēju citām lietām, jo vēl ir arī ģimene, divi bērni.” Par nākotni viņš esot domājis, bet uzreiz atgādina teicienu – ja gribi Dievu sasmīdināt, pastāsti savus plānus. Lauris gribētu arī pēc spēlētāja karjeras beigām palikt hokejā: “Ja sportists aiziet politikā, no sabiedrības viedokļa varētu šķist – ko viņš saprot un zina. Savā ziņā var piekrist, jo, kad redzu, ka politiķis sāk runāt par sportu, arī man rodas sajūta – nav gandrīz ne mazākās izpratnes par to. Ja visu mūžu esmu bijis hokejā un zinu no iekšienes, kas labi, kas slikti, kas traucē un kas palīdz, tad tava pieredze kādam attiecīgā brīdī var noderēt.”

Ļoti daudzi profesionāļi turpina sevi realizēt hokejā. Kā piemērs – 2000. gada Latvijas hokeja izlase, kas pasaules čempionātā uzvarēja Krieviju. No viņiem šobrīd pie ripas spēles ir visi, neizdevās uzzināt tikai par ASV dzīvojošā Igora Bondareva gaitām. Viens no izlases visu laiku rezultatīvākajiem spēlētājiem Aleksandrs Kerčs atzīst, ka pēc karjeras beigām ir sarežģīts posms, bez kontaktiem iekārtoties trenera darbā ir sarežģīti. Viņš pēdējos gados lielākoties strādājis Krievijā un šobrīd esot iesaistījies kādas hokeja skolas darbā Maskavas apkārtnē.

Dažam arī neizdodas noturēties virs ūdens, iekrītot alkohola varā. Piemēram, kādreizējais izlases aizsargs Artūrs Kupaks nu jau vairākus gadus esot bezpajumtnieks.

Skarba realitāte

Eiropas līgās vidusmēra hokejists pelna ap 30 tūkstošiem eiro sezonā. Vārtsargs Jānis Kalniņš Ungārijā saņēmis 14 tūkstošus un, dzīvojot divatā ar draudzeni, atzīst, ka nekāds rožudārzs neesot bijis.

Latvijas izlases bijušais aizsargs Agris Saviels spēlē Latvijas vicečempionvienībā “Mogo” un ir arī bērnu komandas treneris. “Pirms tam divus gadus pastrādāju jomā, kas nav saistīta ar hokeju, tas bija piegādes serviss. Gribēju saprast, ko varētu un gribētu darīt, jo visu mūžu ir tikai hokejs spēlēts, cita pasaule man bija diezgan sveša. Un tajos divos gados es sapratu, ka gribu būt hokejā un dot tālāk to, kas pašam mācīts. Ļoti patīk un ceru arī, ka sanāks,” teic Saviels, kurš atzīst, ka pieredze ārpus hokeja bijusi skarba. “Varu tikai piekrist Tedam Nolanam (Latvijas izlases bijušais galvenais treneris), kurš teica, ka hokejisti ir privileģēti – divas stundas trenējas un iet mājās. Kamēr neesi darījis citu darbu, nav ne jausmas, kā tas ir – deviņas desmit stundas strādāt un pelnīt mazāk, nekā gribētu.”

Krišs Grundmanis pārstāvējis Latvijas jauniešu un junioru izlasi pasaules čempionātos biežāk nekā jebkurš cits hokejists – septiņos. Augumā raženo un fiziski spēcīgo aizsargu uzskatīja par lielu talantu, taču dažādu iemeslu, galvenokārt traumu, dēļ karjera neizvērtās tāda, kā cerēts, un lielo hokeju viņš faktiski beidza jau 24 gadu vecumā, pieaugušo izlasē tā arī ne reizi neuzspēlējot. “Man nav ko nožēlot. Piedzīvotais karjerā un gūtā pieredze ir neatsverama. Esmu pateicīgs hokejam par to, kur esmu šobrīd, tas mani ir veidojis kā personību, uzskatus par dzīvi, vērtības.” Viņš ar domubiedriem ir viens no “CrossFit” (fiziskās sagatavotības treniņu veids) aizsācējiem Latvijā, izveidojis zāli “CrossFit Rīdzene”, kur strādā par treneri. “Uzskatu, ka man darba nav, jo ir grūti par darbu nosaukt to, kas ir tavs hobijs. Kā ir teikuši gudri cilvēki – atrodi darbu, kas patīk, un tev nekad nebūs jāstrādā,” apmierināts ir Krišs.

Arī Kārlim Spravņikam bija aizsargam pateicīgi auguma parametri, bet viņš slidas vadzī pakāra jau 17 gadu vecumā. “Sapnis bija spēlēt profesionālo hokeju, cīnījos un centos. Taču mani nepaņēma Latvijas U-18 izlasē uz pasaules čempionātu 2007. gadā, kā pēdējo atsijāja no sastāva. Katram trenerim var būt subjektīvs skatījums, bet, ja es Latvijā nevaru iekļūt sava vecuma izlasē, tad skaidrs, ka NHL, visticamāk, nespēlēšu. Sapratu, ka negribu lauzt kaulus Eiropas zemākajās līgās un 25 gadu vecumā pamosties situācijā, kad tev nekā nav,” stāsta Kārlis.

Pie mācībām ar pletni nekad neesot turēts – pats sapratis, ka izglītība noderēs. Viņš pabeidzis Rīgas Stradiņa universitāti, bijis apmaiņas programmā Nīderlandē, maģistrantūras diplomu ieguvis Latvijas Universitātē, bet MBA grādu saņēmis Rīgas Biznesa koledžā un šobrīd ir uzņēmumu “Vangažu avots” un “Vangažu namsaimnieks” vadītājs. Hokeju faktiski nogriezis kā ar nazi: “Pēdējais treniņš bija U-18 izlasē Ventspilī, pēc tā treneris Aleksandrs Klinšovs paziņoja sastāvu, sapratu, ka es tur neesmu. Bija ļoti smagi – neko nedzirdi, neredzi. Aiz halles pāris stundas nosēdēju. Pusgadu vispār neņēmu nūju rokās, vēlāk amatieros mazliet uzspēlēju.” Viņš uzskata, ka tas bijis pareizs lēmums. Vienīgais, ko nožēlo – ka pāris gadus iepriekš, kad bija iespēja pārcelties uz Zviedriju, tomēr noticēja apkārtējiem un palika Latvijā, jo tika solīts veidot labu komandu. “Rudenī nebija ne komandas un pat ne nūjas. Tas gads bija izšķirošais – nevis progresēju, bet regresēju. Es jauniešiem noteikti ieteiktu braukt prom, ja vien rodas iespēja. Jo ir maza varbūtība, ka hokejā izsitīsies, bet ārzemēs dabūsi dzīves pieredzi, valodu iemācīsies.” Arī Kārļa gadu vecākajam brālim Mārtiņam sapnis par hokejista karjeru nav īstenojies, bet viņš dzīvē ātri atradis savu vietu. Ir strādājis Eiropas Parlamentā Briselē, šobrīd ir uzņēmējs Latvijā un ASV vēstnieces Nensijas Baikofas Petitas politiskais padomnieks.

LA.lv